Rūta Pūce

“Ko tu gribi sasniegt?” bija ceļamaize (zīmīte), kas man trāpījās piestiprināta pie šampanieša glāzes, kuru saņēmu sarunās pirms pirmizrādes mājīgajās “Zvaigzne Cafe” telpās. Didzis Ruicēns (“Teātra Vēstnesis” redaktors) moderēja sarunu ar izrādes “Atceries mani” idejas autori un kustību režisori Elīnu Gediņu un horeogrāfiem un izpildītājiem, mākslinieku apvienību “SIXTH”. To veido 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmas absolventi, un šī ir jau trešā viņu izrāde. Sarunās pirms pirmizrādes tika runāts par vairākiem darba iedvesmas avotiem, no kuriem viens ir arī pašas radošās komandas pieredze – ko nozīmē no studenta statusa nonākt lielajā dzīvē, sastapties ar brīvību un reizē arī īstenību, kurā neviens vairs nedod gatavas atbildes. Man trāpījušais “Ko tu gribi sasniegt?” arī ir viens no izrādes neatbildamajiem jautājumiem. Nezinu, vai tagad iestudējuma veidotāji zina, ko grib sasniegt, bet ļoti ceru, ka šis jautājums viņus vairs naktīs nenomoka. Izrādes noslēgumā rodas sajūta, ka šī tēma nu jau vairs nav par viņiem pašiem – ka darba veidošana bijis arī dziedinošs process, kurā apvienības “SIXTH” dejas mākslinieki ir nobrieduši.

Interesanti – arī pati izrāde “Dirty Deal Teatro” man lika atcerēties dažādas citas izrādes. “Atceries mani” sākumā domāju par Pīnas Baušas “Kontakthof”, kurā arī saviesīgi ģērbti cilvēki iet pāri telpai, mēģina dejot, mēģina būt paši, tad it kā citi. Baušas izrāde ir iestudēta vairākkārt un ar dažādām sabiedrības grupām (jaunieši, seniori, profesionāli dejotāji, neprofesionāļi), un arī Elīnas Gediņas izrādi es spēju iedomāties ne tikai apvienības “SIXTH” izpildījumā. Skatuves žanrs Tanztheater (dejas teātris) radies Vācijā 20. gadsimta vidū, un tā tradīciju turpinājumu saskatu arī Latvijas laikmetīgajā dejā. Ne tikai Gediņas darbā “Atceries mani”, bet arī, piemēram, Olgas Žitluhinas “Un atkal par to pašu…” (2005) un Agates Bankavas “Rauts” (2015). Visas minētās izrādes iemieso vieglumu, humoru, jautrību un cilvēcisko, otrajā plānā atstājot konceptus un intelektuāli mākslinieciskus prātojumus. Laikmetīgajā dejā kontekstu tīklojums, ko veido žanra darbi, nav tik sens kā tēlotājmākslā, literatūrā vai, piemēram, baletā, bet arī tā jau ir piesātinājusies ar tradīciju, virzieniem un idejām, kuras ir grūti necitēt, nepapildināt vai neapgāzt. Jebkura jaunrade kontekstam pienes klāt vēl nedaudz informācijas, un veiksmīga izrāde nenozīmē visautentiskāko oriģinalitāti vai šokējošākos risinājumus, bet gan jēdzīgu papildinājumu šim kopējam mākslas laukam. Atļaušos apgalvot, ka “Atceries mani” ir tieši tāda – jēdzīga dejas izrāde.

Izrādes temats – jūtīgais brīdis, kad no ērtās studenta kārtas tiec iemests lielajā dzīvē, – man sākotnēji lika atcerēties arī Gediņas darbu “Rezervisti” (2013) Ģertrūdes ielas teātrī. Sarunās pirms pirmizrādes autorei to arī pārjautāju, un viņa atzina, ka jaunais iestudējums nav apzināts tēmas turpinājums vai šķetinājums un arī estētika ir atšķirīga. Tomēr kopīgais – izvest saulītē brīnišķīgus dejotājus – ir nenoliedzams. Gan toreiz, gan tagad uz skatuves es redzu labus dejotājus, kuru ķermeņi gavilē, esot prožektoru gaismās. Kopā viņi ir desmit, un tas nav raksturīgi Latvijas dejas telpai – parasti izrādēs ir daudz mazāk dejotāju, kam iemesls ir nepietiekamais finansējums laikmetīgās dejas nozarei. Izrādes laikā atceros šo kultūrpolitisko situāciju, un manam prātam cauri izskrien visu to cilvēku vārdi, kas nemitīgi turpina cīnīties par to, lai šī situācija mainītos. Kaut arī mākslinieku apvienībā “SIXTH” saskatu milzīgu potenciālu, viņiem joprojām būs jācīnās par vietu zem saules Latvijas kultūras un mākslas vidē, lai izdzīvotu, un šī doma mani satrauc. Man prātā novibrē dažādi cipari, rēķinot, ka, visdrīzāk, “SIXTH” šīs izrādes labā upurēja dejotāju cienīgus honorārus, lai uz skatuves varētu būt visi kopā. Un tas gan nav jēdzīgi.

Izrādes struktūru veidoja četras daļas, ko atdala muzikāla pauze un nākamās daļas kārtas numura un nosaukuma projekcija uz skatuves sienas: “Pasaule pie kājām”, “Lēciens”, “Līdz kaklam”, “Uzpeldēšana”. Uzreiz atminējos Elīnas Gediņas un Rūdolfa Gediņa izrādi “Ļoti labas minūtes” (2022), kas ir nominēta šī gada Dejas balvai. Arī “Minūtēs” (tā mēs tautā saīsinām šo izrādes nosaukumu) bija skaidra izrādes daļu atdalīšana ar projekciju un skaņu palīdzību. Tieši struktūras paņēmienos saskatu stilistiskas iezīmes, kas caurvijas Gediņas darbiem un veido mākslinieces rokrakstu – skaidra kārtība, kāpinājums no maza un sīka uz lielu un pārspīlētu, vienkāršā pamanīšana un pārvēršana par nozīmīgo. (Piebilde – neesmu redzējusi visus Elīnas Gediņas darbus, un šis spriedums ir ļoti subjektīvs.)

Kustību materiāls katrā izrādes daļā bija citāds. Pirmā daļa iepriecināja ar robežu atvēršanu starp “es zinu, kas ir dejas tehnika” un “man ir vienalga, ko jūs par mani domājat”. Tā bija hiperbola par horeogrāfu kursa izlaiduma balli, kur ķermenis nav šķērslis un bezgaumība kļūst ļoti gaumīga. Atļauties var visu – mēdīties, krist špagatos, iebraukt visos deju žanros un beidzot arī normāli pavārtīties pa zemi. Lai arī dejotāji uz skatuves dauzījās un ārdījās, kas stipri atšķīrās no tehniski dejojamā materiāla viņu iepriekšējā izrādē “Ceļos” (2022, horeogrāfe: Emanuēla Košina), man bija skaidrs, ka šo ārdīšanās materiālu izpildīt var tikai ļoti trenēti dejas mākslinieki. Otrā daļa bija mazāk kustīga, tā atgādināja sacīkšu mašīnu tuvošanos, visiem dejotājiem mēģinot ar krēsliem sasniegt skatītāju. Iezīmējās vēl viens izrādes veidošanas atribūts – dažādu esības stāvokļu (state of mind) izmantošana, radot atmosfēru un pieskaroties skatītājam emocionāli. Trešo daļu atceros sliktāk – aizpeldēju savās domās par dejas jēgu un nozīmi pasaulē. Attapos, kad palēninātās kustībās dejotāji ieņēma dažādas pozīcijas uz krēsliem, kas nu jau bija sabīdījušies čupā. Izpildītāji juta cits citu un skaisti reizē mainīja savu ķermeņu novietojumu uz krēsliem. Es atcerējos par Sintijas Siliņas izrādi “Mans līgums ar krēslu” (2022), kuru gan apmeklēšu tikai nākamajā nedēļā. Bet, tā kā zinu dažus no risinājumiem krēslu sakarā, to izmantojums “Atceries mani” atkal iekļaujas kopējā Latvijas izrāžu kontekstā un gribot negribot sniedz papildinājumu idejai par cilvēka atrašanos uz krēsla. No grupas kopības izauga ceturtā daļa, kurā beidzot katrs individuāli un vienlaikus cits citam līdzās atrada sevi, atvērās jeb uzpeldēja. Stāsts par jauniem dejas māksliniekiem, kuriem nākas paļauties uz dzīvi, sevi un citam uz citu, ka savu vietu atradīs visi, noslēdzās.

Pat gribēdama es nevaru piesieties kustību izpildījumam. Viņi vienkārši dejo labi, iet labi, apsēžas labi, kratās labi, pagriež galvu labi. Viņiem visiem par to arī ir liels prieks un bauda. Lielāks izaicinājums bija tieši aktiermeistarība un jau minēto esības stāvokļu izmantojums. Elīnas Gediņas lielā pieredze Latvijas teātros ir jūtama arī uz skatuves. Izrādes estētika ir ārišķīga, ne tik ļoti ķermeniska, bet tajā pašā laikā darbs atstāja kustībām piepildītu iespaidu. Netiek meklēta kāda īpaša kustību maniere vai pētīts ķermeņa kustību potenciāls un autentiskums, kam varētu pieķerties viss dejotāja prāts. Tā vietā ārkārtīgi lielu lomu spēlē tieši dejotāju personības un viņu spēja būt uz skatuves – aktiermeistarība, performativitāte, arī tipāžu iemiesošana. Varēja manīt dejotājus, kuriem šie nav pirmie rīki viņu skatuvisko spēju krātuvē. Tajā pašā laikā grupas kopīgais darbs bija kvalitatīvs un nomaskēja arī mazos “šim es neticu” brīžus. Lai gan izrādē runa ir par personisko, vairāk es “SIXTH” saskatīju kā grupu, kaut ko viendabīgu. Par to domājot, atcerējos Ilzes Zīriņas izrādi “Bezdelīgas” (2022) ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem. “Bezdelīgās” izskanēja jautājums: ja visi ir ļoti lielas personības, vai oriģinalitāte nezaudē savu jēgu? Tā no atšķirošā kļūst par iekļaujošo.

Arī pašu Elīnu Gediņu uz skatuves atceros kā spēcīgu ne tikai dejiski, bet arī aktieriski. Viņas solo “NeMiers” (2011) tapa pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas kā atspēriena darbs platformā “Jaunie nāk” sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu. Toreiz vēl neko daudz nesaprotot no laikmetīgās dejas, es pamanīju Elīnas Gediņas pieklājīgo koķetēšanu ar skatītāja gaidām un tīro izrādes struktūru, kurā var parādīties nelielas pārsātinājuma stīgas kā akcenti vienkāršajam. Solodarbā “Korpuss” (2015) Gediņa prasmīgi reflektēja par ārējo skaistumu un iekšējo pazaudēšanos. Arī “Atceries mani” balansē starp iekšējo un ārējo, īstenību un pārspīlējumu, prieku un skumjām, piesargāšanos un atdošanos, deju un kustību, horeogrāfiju un teātri, pieņemšanu un cīņu. Tā ir mutuļojoša dejas izrāde, kas atdzīvina laikmetīgās dejas nozares piedāvājumu ar vieglumu un neierasti lielu dejotāju sastāvu. Tā ir saprotama arī uzticīgam teātra skatītājam un pietiekami uzjautrinoša kādam, kas nezina par dejas izrāžu eksistenci. Tā runā par cilvēcīgo lēcienu no “jaunietis” uz “pieaugušais”, kam cauri iet visi, ne tikai mākslinieki vai dejotāji. Lai arī izrādes aprakstā netiek minēts laikmetīgās dejas žanrs, domāju, ka tai ir potenciāls likt atcerēties laikmetīgo deju. Tāpēc #AtceriesLaikmetīgoDeju!

Foto: Agnese Zeltiņa