Agate Bankava

Šā gada martā notika Latvijas laikmetīgās dejas filmu tālākai attīstībai nozīmīgs pagrieziena punkts – pirmais dejas īsfilmu vakars kinoteātrī “Bize”.

Vairāki Latvijas laikmetīgās dejas pārstāvji ir izmēģinājuši roku dejas filmu žanrā. Iepriekš publikai plašāk zināmās dejas filmas bija:

“Iesākumā bija vista” (Anna Dubrovska, 2009)

“Riņķa dancis” (Lily Scover, TJ Helmuth, 2010)  

“Un atkal par to pašu” (Olga Žitluhina, Jānis Rēdlihs,  2012)

Dance Tranzit (Rūta Ronja Pakalne, 2015)

Dejas filmas Latvijā top. Tās ir dažādām gaumēm, dažādos garumos. Daudzas no tām tiek atzītas arī starptautiski. Kuluāros jau labu laiku brieda ideja par dejas filmu pasākumu. Pateicoties horeogrāfijas asociācijas biedru Anetes Tambakas, Viļņa Bīriņa un Inas Ločmeles aktivitātei, skatītāji varēja piedzīvot pirmo deju īsfilmu vakaru īstā kinoteātrī.

Lai brīvā formātā runātu par šo notikumu, kā arī deju un kino, uz sarunu aicināju Valēriju Oļehno. Valērijs ir kinorežisors, fotogrāfs un laikmetīgās dejas horeogrāfs. Savas dejas gaitas viņš aizsāka ielu deju stilos, vēlāk pievienojās Olgas Žitluhinas dejas kompānijai un tad aizrāvās ar dejas īsfilmām. Viņa pirmās dejas īsfilmas ieguvušas starptautisku atzinību Dānijas dejas īsfilmu konkursā 60sec, savukārt  diplomdarba filma Pa Pa ieguvusi veselus trīs “Lielos Kristapus”. Valērija portfolio skatāms ŠEIT.

Agate: -Ar ko tu gribi sākt?

Valērijs: -Tu tiešām gribi, ka es katru darbu iztirzāju? Es tā negribētu, jo tad būs skarbi.

Agate: -Domāju, ka varam brīvi. Saki, ko vēlies, – gan pozitīvo, gan skarbo.

Valērijs: -Es diemžēl parasti pozitīvas lietas nesaku. (Smejas.) Kopumā man prieks. Pirms tam bija tādi dejas īsfilmu vakari?

Agate: -Šādā formāta pirmo reizi.

Valērijs: -Jā, tas ir pozitīvais. Man prieks, ka arī Latvijā tagad ir parādījusies šāda iniciatīva – apkopot dejas īsfilmas un izrādīt tās publiski kinoteātrī. Tomēr, manuprāt, bija nepareizi izvēlēti kritēriji – filmas, kas veidotas šogad un nepārsniedz 15 minūšu garumu. Vispār mums arī bija viena dejas īsfilma, kas tapusi šogad, bet tā bija 34 minūtes gara.

Agate: -Jā, zinu, redzēju – “Punkts”.

Valērijs: -Jā, “Punkts”. Filmējām vienā kadrā… Ja tas (dejas īsfilmu vakars – A. B.) notiek pirmo reizi, varēja būt atvērtāka atlase. Daudziem droši vien ir plauktiņā, ko parādīt, varēja to visu padarīt globālāku.

Agate: -Es  domāju, ka būs vēl citas reizes.

Valērijs: -O, forši, tas labi. Seansa sākumā pēc autoru runas es mazliet samulsu, jo parādījās īsi kadri, tad titri un fragments stop motion. Man radās sajūta, ka tiek rādīts pirmizrādes treileris. Droši vien bija neliels tehniskais feils. Arī autoru prezentācijas bija mazliet par garu, jo seansa sākums bija 18.00, bet filmas sākām skatīties 18.30. Tas ir stipri par garu. Kinofestivālos parasti no sākuma pasaka paldies vārdus un patīkamu skatīšanos. Pēc tam ir Q+A (angļu val. questions and answers – jautājumu un atbilžu laiks – A. B.),  ja kādam gribas parunāties. Tad var palikt tie, kas vēlas. Tagad bija tā, ka gaidi, kad sāksies, bet viņi runā, un īsti nevar saprast, ko viņi grib pateikt. Nākošajām reizēm to noteikti vajag piefiksēt un mainīt, jo mēs, skatītāji, jau visvairāk vēlamies redzēt tieši filmas un tikai tad sarunas…

Dejā un horeogrāfijā ir ļoti liels klātesamības efekts, līdzko tā nonāk uz ekrāna, 90% no tā spēka pazūd. Nav pareizi filmēt dejas īsfilmu ar domu, ka es tagad taisu horeogrāfiju, dejoju un tas būtu tikpat jaudīgi kā, ja es to darītu klātienē. Skatoties šos darbus, daudz iztēlojos un aizdomājos, kā būtu, ja viņi dejotu tagad, nevis ekrānā, bet šeit un tagad uz skatuves, man blakus. Tas būtu daudz citādāk un dažos gadījumos arī daudz jaudīgāk, nekā tas tika translēts caur ekrānu. Tādā ziņā kino ir daudz atslēgas punktu, kas noved skatītāju līdz katarsei. Šobrīd daudzi darbi nebija līdz galam nostrādāti, safilmēt horeogrāfiju no dažādiem skatu punktiem nav dejas filma.

Agate: -Kas tad tas ir? Klips?

Valērijs: -Jā, klips. Dokumentāli fiksēts materiāls…

Agate: -Bet tas jau droši vien arī saistīts ar to, kā vispār tiek filmēts un montēts dejisks materiāls.  Iespējams, citas mākslinieciskās izvēles arī mainītu jau radīto materiālu citā gaismā.

Valērijs: -Jā, bet, ja uzsvars būtu likts tikai uz horeogrāfiju, tā kā iepriekš minēju, tad tas, visticamāk, nenostrādātu. Manuprāt, svarīgi jebkurā mākslas darbā ir risināt jautājumu – ko tu ar to gribi pateikt? Šeit lielākoties es neieraudzīju šī jautājuma virpināšanu. Te vairāk redzu foršu kadru, foršu kustību. Nu, ir forši, ir forši, bet tā nav māksla, tas ir foršs kadrs un forša kustība.

(Sarunai uz īsi brīdi pievienojas dejas producente Ina Ločmele.)

Ina: -Māksla mākslas pēc…

Valērijs: -Man patika tā melnbaltā filma, kur divas meitenes dejoja (Sintija Žīgure Lilou – A. B.). Tas man atgādināja amerikāņu stila kino, lai gan es tur nesaskatīju kādu sižetu vai naratīvu, bet tur kaut kas nostrādāja. Dzīva kameras kustība, lokācija, stilistika, viegluma sajūta un patiesums. Es kā skatītājs izbaudīju to darbu.

Ina: -Tajā darbā nebijā tā, ka uz to vienu meiteni bija veidota diezgan spēcīga horeogrāfija?

Agate: -Man liekas, ka viņa paņēma ar to, ka ir kā izpildītāja suģestējoša.

Valērijs: -Jā, iespējams, tas. (Gara pauze.) Kino strādā ļoti daudz lietas, tur ir daudz ķeksīšu, kam jāsavienojas, un tad tas strādā. Iedomājies – esi tu. Es tevi filmēju, fonā ir jūra, spēcīgs vējš. Tev nenormāli plīvo mati, un tu vienkārši skaties kamerā, un nekas cits nenotiek, bet man jau rodas stāsts. Nevajag visu tā samākslot.

Agate: -Bet tev jau bieži sanāk, ka savam darbam esi gan horeogrāfs, gan režisors, reizēm operators un dramaturgs. Šeit redzam, ka daudzos gadījumos tas ir komandas darbs. Daudz cilvēku, kuri droši vien gan kustību, gan dejas filmas jēdzienu katrs uztver pa savam.

( Pauze.)

Valērijs: -Par mūziku. Brīžiem tā man gāja pāri. Kino mūzika ir palīglīdzeklis, ja runa nav par tādiem māksliniekiem kā Hanss Cimmers vai Džons Viljamss. Tā tevi nes kopā ar vizuālo attēlu, kuru mākslinieks tev piedāvā. “Brālī” (horeogrāfi Ramona Galkina un Vilnis Bīriņš – A. B.) bija ļoti aktīva mūzika, sākotnēji stāsts un teksts, kas uzrunā, bet tur arī palika. Tālāk kadri, kadri, lai gan no montāžas viedokļa tas noteikti bija fun (angļu val. jautri – A. B.), tomēr līdz galam man tas nenostrādāja.

Agate: -Viņi jau it kā tur runāja par atmiņām. Man personīgi šis darbs saslēdzās, īpaši ar noslēgumu – galvenā varoņa saplūšanu ar ēnu, kādu citu, brāli, to, kā nav…

Ina: -Man liekas, ka tur kustība bija centrā. Kaut kam jānotiek, bet ir tā viena kustība, kas ved pagātnē.

(Pie blakus galdiņa pievienojas daži no filmu autoriem un uzsāk sarunu par Valērija jauno kaķi, kurš gan nav ieradies uz seansu, bet redzēts sociālo tīklu bildēs.)

Valērijs: -Manu kaķi sauc Sems kā zombiju filmā, kurā Vils Smits ar savu suni bija palikuši vēl ar dažiem cilvēkiem uz pasaules starp zombijiem. I Am Legend (angļu val. “Es esmu leģenda” – red.).

Agate: -Bet tajā melnbaltajā filmā (Lilou – red.) bija izteikti ārzemju komanda.

Valērijs: -Nu jā, to uzreiz var redzēt, ka ir bijusi citādāka pieredze. Mēs taču šeit neesam, lai runātu tikai par Latvijā radītiem darbiem. Es neko ne par vienu darbu nezināju, vienkārši skatījos, un šādas ir manas pārdomas. Viņš bija viegls, nebija pārmudrīts, nebija saraustīts ar montāžu vai specefektiem, lai gan neredzēju baigo naratīvu, bet man tas tur arī neprasījās. (Klāva Liepiņa filmā) Corpus saistīja sākums, veids, kā tiek izmantota vizuālā kino valoda. Vienkāršs, tīrs, tur bija dinamika, kas attīstījās. Man, protams, jautājums par nobeigumu – and so what (angļu val. un kas par to – red.). Atkal jautājums – un ko tu ar to man gribēji pateikt?

Agate: -Tas ir tavs galvenais jautājums. (Smejas.)

Valērijs: -Nu jā!

Agate: -Arī šis darbs veidots ārpus Latvijas.

Valērijs: -Nu re… Hmmm. Ir jāsaprot, ka te nav kino režijas cilvēki, kas atnākuši prezentēt savas dejas filmas, te nav Skorsēzes vai Tarantīno. Ja horeogrāfs plāno taisīt dejas filmu, tas no viņa nenoņem atbildību, ka viņš ir tikai horeogrāfs. Kino ir cits mākslas izteiksmes veids. Ja nepārzini kino bāzes lietas, tad meistarīgs darbs ir kā loterija, līdzīgi kā horeogrāfijā. Arī horeogrāfiju var izveidot jebkurš cilvēks, bet cik baudāms būs šis darbs?

Agate: -Kāda ir dejas filmu nākotne Latvijas kontekstā? Cik zinu tu darbojies abās pusēs. Citur pasaulē dejas filmas ir diezgan ierasta lieta.

Valērijs: -Dejas filmas ir specifiska niša. 90% filmas 10% dejas.

Agate: -Nu ok, bet tā tāpat ir dejas filmu niša.

Valērijs: -Ar to gribēju teikt, ja tu kā horeogrāfs nezini, kā veidot filmu, tev vajag palīgus, kas to pārzina.

Agate: -Labi. Vai ir kāds, kuru tu man varētu ieteikt, vai kur man to uzzināt pašai?

Valērijs: -Var arī pašmācības ceļā. Man kino ir mākslas darbs, kuram ir svarīga pēcgarša. Ja tās nav, tad sūdīgs darbs. Ja pēcgarša slikta, laba, sūdīga, vienalga kāda, bet pēcgarša ir, tad tur kaut kas bija.

Agate: -Tu esi dabūjis balvas starptautiskajā dejas īsfilmu konkursā 60sec?

Valērijs: -Es neatceros.

Agate: -Pirms studijām Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā.

Valērijs: -Jā, divus gadus pēc kārtas dabūju pirmo vietu. Trešoreiz vairs nesūtīju. (Smejas.) Tas bija viens no punktiem, kāpēc iestājos kino skolā Latvijas Kultūras akadēmijā. Biju guvis nopietnu traumu, kas uz brīdi man neļāva vairs tik aktīvi dejot, tā man lika aizdomāties – un ko tad tālāk. Gribējās iemūžināt to lielo klātesamības spēku, kas ir dejā. Es miljons procentu esmu par to, ka dejai jābūt klātienē. Ka tu jūti, redzi, dzirdi, kā elpo, saod sviedrus. Man kaut daļu no tā gribējās atstāt aiz sevis, apmānīt laiku, apiet robežas. Kad esi dejotājs, ir reizes, kad sanāk, ir reizes, kad nesanāk. Bet kino būs arī tad, kad tevis vairs nebūs, un nostrādās. Kino, protams, arī noveco.

Agate: -Kino gan ir nesena māksla, salīdzinot ar mūziku, deju, vizuālo mākslu.

Valērijs: -Jā, jauna, bet tāpat, skatoties kino skolas stundās melnbaltās, trīs stundu garās filmas bez skaņas… Why? (angļu val. kāpēc – red.) No vēstures viedokļa, jā – ir arī filmas, kas stāv pāri laikiem, bet daudzas tomēr aiziet pagātnē, noveco un nomirst. Laikmetīgajā dejā laiks un telpa ir svarīgi elementi, kino tie kļūst pat vēl svarīgāki.

Agate: -Kad tevi pārņēma kino, tu savā ziņā atteicies no dejas? Laikmetīgās dejas izrāde “Tornado” ir atgriešanās?

Valērijs: -Nē, nē, šitā nevajag domāt, vienkārši tā dzīvē sanāca. Tajā brīdi es aizgāju no Olgas kompānijas, uztaisīju savu izrādi (“Bez vadiem” – A. B.), netīšām uzfilmēju dejas īsfilmu, netīšām šī īsfilma vinnēja Dāņu dejas kino festivālā, un tad netīšām iestājos LKA kino režijā. Es nebiju cerējis, ka taisīšu kino, tā sanāca. Tikšu budžetā – pamācīšos, netikšu – nu neko, that’s life (angļu val. tā ir dzīve – red.), iešu tālāk.

Agate: -Pasniedzēji mums par tevi stāstīja, ka tā jau ir – mūsu talanti pazūd citās nozarēs, jo ir talantīgi arī tajās.

Valērijs: -Kurš teica?! (Smejas.)

Agate: -Pēdējie vārdi.

Valērijs: -Nesaki tā. Šajā kontekstā, kas notiek mūsu pasaulē, nevajag teikt “pēdējie vārdi”.

Agate: -Labi, pēdējie vārdi par šī vakara notikumu šodien. Vai tagad gribētu kādu dejas filmu taisīt?

Valērijs: -Vajag gribēt kaut ko pateikt, ja nav ko teikt, sēdi un klusē. Nevajag taisīt darbus, kur tev nav ko teikt vienkārši ķeksīša pēc. Nevajag filmēt savu dejas izrādi un cerēt, ka tā tagad būs dejas filma. Vajag just, ja tev ir iekšā, tad spļauj ārā. Vienalga, lai kas tas būtu, vajadzīgs dzinulis, nevajag atražot to, kas jau ir bijis, un cerēt, ka tur vēl kas būs. Tu tak neesi ne Pikaso, ne Dalī.

Agate: -Bet šiem abiem kungiem jau bija daudz darbu.

Valērijs: -Lai kvantitātei būtu kvalitāte, tai kvantitātei jābūt mega lielai. Nezinu, vai Latvijā dejas filmu jomā šobrīd tas ir iespējams. Un es nerunāju par desmit filmām.

Agate: -Es gribētu piedalīties kādā filmā, bet negribētu domāt pati, ko tur darīt.

Valērijs: –Davaj, nofilmēsim tevi kaut kur! Šovasar!

Agate: -Kādu dejas īsfilmu, ko es varētu iesniegt nākošajā dejas īsfilmu seansā. (Smejas.)

Valērijs: -Sarunāts!

Agate: -Tur jau jābūt kaut kam, ko tu gribi pateikt.

Valērijs: -Būs!