Krišs Grunte

Rakstīt par vairākām izrādēm viena festivāla kontekstā ir pietiekami sarežģīts uzdevums, jo katra izrāde būtu pelnījusi savu recenziju. Uzdevumu vēl sarežģī izvēle noraudzīties uz festivālu no kustību skatu torņa. Arī rakstīt par to, kā kustība transformējas festivāla izrādēs, jo pats festivāls jau ir kustību summa. Ne tikai dalībniekiem, bet arī apmeklētājiem ir jāveic noteikta virzība, stāvokļu deformācija, pārvietojoties no vienas vietas uz citu un pārvietojoties laikā no izrādes uz izrādi.

Viena no kustības definīcijām ir “materiālo objektu stāvokļa maiņa (arī deformēšanās) telpā un laikā pret citiem materiālajiem objektiem”.(Tezaurs.lv) Mainoties lokācijām un laikam Valmierā, skatītāji un dalībnieki ir nepārtrauktu stāvokļu maiņas mijiedarbē, kas nozīmē, ka viņi ne tikai vēro kustību, bet arī to piedzīvo, pieveic paši. Gluži kā molekulā, kuras sīkākās daļiņas jeb atomi ir nepārtrauktā kustībā un mijiedarbē cita ar citu, arī festivālā visu piedzīvoto kustību summa veido kustību kopumu, kuru var nosaukt arī par deju. Tieši tāpēc festivālā deju var mēģināt uztaustīt ik uz soļa / ikvienā brīdī. Tieši šī iemesla dēļ gribu uzrakstīt laika un vietas pārvietojumu, kurā jūs, lasītāji, varat mēģināt piedzīvot stāvokļa maiņas 2022. gada Valmieras Vasaras teātra festivālā.

6. augusts

09.00. Gandrīz paliku bez vietas autobusā uz Valmieru. Par laimi, atradu vienu brīvu vietu. Ceļā pārskatīju savu ielūgumu. Izlasījis izrāžu nosaukumus, iztēlojos, ko redzēšu. Varbūt arī lasīšana ir deja? Jo kustība, ar kuru iedarbojas teksts uz lasītāja prātu, maina viņa stāvokli, aizvedot uz asociatīvo apziņas lauku un transportējot prom no realitātes, vienlaikus reflektējot par to.

11.10. Valmieras autoostā sāk līt, līdz ko izkāpju no autobusa. Bāc, gāž. Bez lietussarga, bez lietusmēteļa, bezgalīgi izmircis. Pa visām kailajām vietām slīd lietus čūskas. Neritmiski debess kritieni. Virzoties uz Gaujas stāvkrastiem, saprotu, ka esmu apmaldījies. Patiesībā jau ir tā, ka, kolektīvās bezapziņas mudināts, mēģināju sekot citiem cilvēkiem, kas manā apziņas laukā šķita atgādinām izrāžu apmeklētājus. Zināmā mērā to var pielīdzināt arī kolektīvai dejai, kuras mērķis ir pārvietošanās un attapšanās pie izrādes (gan tiešā, gan gluži metaforiskā ziņā).

12.00. Dvēseles nemiers dejas valodā jeb “Plaušas” (režisore Inese Mičule).

Lietus rimās. Lietus ir kustība, ar kuru varbūt sākas debesis. Kamēr skatītāji virzās uz savām vietām, noslauka tās, paklāj kādu ūdensnecaurlaidīgu deķi un ieņem miera stāvokli, tikmēr vienīgā redzamā kustība ir upes klīšana (nu, varbūt arī rimies lietus, jo kustība kā enerģija pāriet citā enerģijā), kuru līdzīgi kā vilcienu uzreiz nevar apstādināt.

Minimālu, izteikti naturālu un metaforiskā ziņā bagātu scenogrāfiju realizē meža ieskautā Gauja, stāvkrasts fonā, melna mēle, kas it kā iestiepjas upē, un kontrabass zem mazas nojumes. Ienāca prātā doma, ka instrumenta forma uz skatuves atgādina plaušas – divas daivas, kurām pa vidu ir traheja.

Ar mierīgiem un gandrīz nesadzirdamiem soļiem no skatītāju zonas parādās Liene Stepena. Gluži kā elpa. Izrādes sākumu nav iespējams skaidri nomērīt, jo katrs skatītājs savā reakcijas ātrumā ierauga dejotājas tuvošanos dejas laukumam.

Viņas roku kustības zīmē kontrabasa vai kontrabasista Staņislava Judina formu. Un ko iezīmē elpa? Kontrabasa lociņu, ar kuru ievibrējas stīgas, un skaņa pārskrien pār upi uz otru krastu? Elpa, mūzikas instrumenta radītās skaņas ir neredzamas kustības vibrācijas. Taču šajā gadījumā nākas ieraudzīt kustības, kuras ir bijušas degungalā, bet tās netiek uztvertas par dejas kustībām. Jo arī kontrabasista spēlēšana atgādina kustību. Kustības ir kā atbalss inerce.

Kamēr abi izrādes dalībnieki sēž katrs savā spēles laukuma pusē, pavērsuši skatienus viens uz otru, viņus šķir attālums, kam fonā ir upe. Ienāca prātā Andra Manfelde – “starp mums ir kas vairāk par upi”.^[1]

Tajā pašā laikā šķiet, ka šajā izrādē trūkst kustību daudzveidības. Tās bieži vien atkārtojas, aprobežojas ar pāris stāvokļiem un kļūst ļoti paredzamas, tādejādi pietrūkst pārsteiguma momenta. Piemēram, Liene ritinās no vienas spēles laukuma puses uz otru pie kontrabasista, un mēs skaidri zinām, ka viņa tur nonāks. Pietrūkst kustības lūzuma, pārtraukšanas un arī intensitāšu variācijas. Liene neapšaubāmi ir plastiska, tomēr ik pēc pāris brīžiem kustību amplitūda un dinamika aprobežojas ar dažiem stāvokļiem, tādejādi rezultātā sanāk, ka tas skatītāju spēj nogurdināt.

Beigās mēs attopamies tur, kur tikām iemesti. Gluži kā potenciālajā izrādes sākumā – Liene imitē Staņislava darbības, satver viņa roku. Esam sakumā. Apļveida kompozīcija. Ieelpa un izelpa. Attapšanās turpat.

Tikpat labi šis var būt stāsts par kontrabasistu un viņa draudzeni, par upi un mežu, stīgu un lociņu, kustību un skaņu. Kontrabass jeb plaušas ir vienīgā viņu tikšanās vieta.

15.00. Gaidīju Agnesi (Bordjukovu). Gribējās dejot. Ar Agnesi runājām par kustību, dzerot kafiju un slēpjoties no lietus. Pļāpājām, ka kustību pārtransformēt vārdos nav nepieciešams. Saruna pati par sevi ir kustība, žokļa un mēles mijiedarbošanās, kurā līdzīgi kā laikmetīgajā dejā laiks izritinās ārpus pulksteņlaika. Katrs vārds tuvina vai attālina, paceļ vai nomet. Dažādi tie līmeņi, stāvokļi, ar kuriem iedarbojas laiks. Dabūju naktsmājas. Te nu jādomā, ka arī iepazīšanās ar cilvēkiem ir bezgala skaista kustība. Jo īpaši festivālam raksturīga kustība.

17.00. Klejojošā izrāde “Hamoka komūna” (režisore Sabīne Alise Ozoliņa). No apziņas lauka pa gabalu turēju faktu, ka izrādes mērķauditorija ir bērni. Nedomāju, ka kustībai piemistu vecums. Īpaši šajā izrādē kustību pārņemti ir ne tikai aktieri, bet arī skatītāji. Skatītāji izvēlas vienu no trīs cilvēkiem, kuram sekot un kurš aizvedīs uz vienu no komūnas apmetnēm, kas atrodas aiz Valmiermuižas alus darītavas.

Matīss Millers, leļļu teātra aktieris, mums mēģina izstāstīt stāstu par runājošiem objektiem – guļammaisu, kuram gribas, lai mēs pasmaržojam viņu, jogas paklājiņu, kurš aizvainots par to, ka tam velta mazāk uzmanības nekā citiem, zobu suku, kurai būtu jāiet pensijā, krūšturi u. c. Vērojot, kā Matīss darbojas ar šīm lietām, neviļus sāku domāt par nepieciešamību kustībai ne tikai reflektēt par kaut kādiem stāvokļiem un darboties asociatīvajā apziņas laukā, bet arī iekustināt to, kas nekustas. Šajā gadījumā roku un kāju kustība iedzīvina/atdzīvina objektus, tādejādi atklājot skatītājiem kustības daudzveidīgās robežas.

Šajā izrādē gribas ļoti daudz smieties un smaidīt. Arī pieaugušajiem, arī jauniešiem, arī bērniem. Visiem gribas smieties. Un varbūt smiekli ir kā saulē izkusuša saldējuma kustība.

19.00. Opera “Vēsā” topošajā mākslas telpā “Kurtuve” (režisors Klāvs Mellis). Spēles laukumu ieskauj migla. Tumsa, arhaiski mūzikas instrumenti, industriāla, pamesta Katrīnas Neiburgas veidotā scenogrāfija. Pazib lēni austoša Oskara Prauliņa režisētā gaisma, uz paaugstinājuma uzkāpj diriģents Artūrs Gailis, ieskanas arktiska skaņa, kas apraujas telpā. Izrādes sākumā ātri ieskatījos operas aprakstā. Autoru vēstījums par vienatni, vientulību, arktisku atsvešinātību un par to, kā tur dzīvo. Varbūt migla ir vientulības kustības variācija? Jo tajā, gluži kā vientulībā, nav iespējams uzturēties pārlieku ilgi. Kamēr viens tēls ar āmuru dauza kādu materiālu, kamēr cits tēls no kandžas aparāta mēģina dabūt kādu pili, kamēr vēl cits tēls ada, tikmēr viņi savā nodabā vientuļo. Taču paiet vien trīs minūtes no izrādes sākuma, un visi skatītāji tiek evakuēti signalizācijas dēļ. Un tā nav šīs izrādes kustība, jo neviens no mums, ierodoties šeit, nav atsvešinājies. Skatītāji ārā stāv, čalojot un gaidot kādu vēsti par to, kas notiks tālāk. Lai gan operas atmosfēra skaidri tēmē uz atsvešinātības tēmu, tomēr skatītājos nav jaušama atsvešinātība, jo katrs atrod kādu, ar ko papļāpāt, kliedējot gaidīšanu. Reinis Suhanovs, viens no galvenajiem Valmieras teātra festivāla rīkotājiem, ļoti veiksmīgi organizē misēkļa atrisināšanu. Izrāde tiek pārcelta uz pusnakti. Tiem, kas nevar tikt uz nakts izrādi, tiek piedāvātas vietas rītdienas izrādēs. Vēlāk dzirdēju, kā diriģents Artūrs Gailis šo nosauca par īsāko operu Latvijas vēsturē.

21.00. Valmieras estrāde, lielformāta koncerts “Citu dziesmu svētki” (režisors Mārtiņš Meiers). Uzveduma galvenais tēls, kuru atveido Valmieras drāmas teātra aktieris Sandis Runge, aizved skatītāju uz pagātnes telpu, izmantojot mūziku kā rīku, ar kuru veido atmosfērisku dumpinieciskuma un deviņdesmito gadu noskaņu. Lai gan kustības, ko atveido aktieri, ir ilustratīvas (tās pastiprina dumpiniecisko koncerta raksturu), tomēr iedomājos, ka laiks, kuru konstruē un virza underground mūzika, ir arī “Citu dziesmu svētku” vistiešākā un autentiskākā kustība. Jo tieši šīs dziesmas, kuras kalpo par pagātnes laika ikonām, ir viens no galvenajiem elementiem, kas vispār kustina koncertu.

Būtībā visa kustība šeit ir dumpinieciskums un laiks. Ļoti bieži manā prāta laukā paviesojās dzejnieks Kikōne (1984–2006), kurš viegli čukstēja –

“(..)

mēs sajūtam citus kā tūkstošus sevis

(..)

mums nevajag citu sagremotas atklāsmes

mums vajag pašiem savas revolūcijas

(..)

 mēs runājam par bērnību kuras nebija

velkam kedas un t-kreklus ar visādiem saukļiem

saskatāmies un saprotam ka šimvakaram esam piemēroti

(..)”^[2]

22.36. Ar operas “Vēsā” dalībniekiem braucam pakaļ kafijai uz degvielas uzpildes staciju, jo esam pārsaluši, un runājam par deju, par deju, par deju. Apļveida krustojumi, laternas ieplēš mašīnas puskrēslā tumsu. Siltums ir termodinamiska kustība. Man vismaz gribas tā domāt.

24.00. Otrais piegājiens. Opera “Vēsā”. Operas dalībnieku atveidotie tēli ir saauguši ar atsvešinātību. Nevar saprast – kādu iemeslu dēļ tēli savstarpēji un vispār no pasaules ir atsvešinājušies. Nav vēl gana attīstīta valoda (jo izrādes vizuālais noformējums atgādina kādu arktisku, senu cilti), vai viņi katrs ieslīguši savos vientulības kažokos? Vienlaikus nesarunāšanās šajā operā skaidri iezīmējas kā attālums, ar kuru mēģina tuvoties, mēģina palīdzēt ļoti absurdā veidā.

Jēkaba Nīmaņa un Maksima Šenteļeva radītajiem mūzikas instrumentiem un Katrīnas Neiburgas radītajai scenogrāfijai piemīt antropoloģiska noskaņa. Tā iekapsulē sevī vēstījumu par senu, arktisku civilizāciju, kurā viņi, cilts iemītnieki, nesarunājas. Gan instrumenti, gan scenogrāfija ir veidota no dzīvnieku kauliem, kas loģiski ilustrē pagātnes laiku, gan vienlaicīgi referē par nāves tēmu, kas skaidri iezīmējas, protams, arī izrādes kontekstā. Nāve un attālums šeit piešķir atmosfērisku tukšuma noskaņu. Cik absurds vispār ir tukšums, ja tas nemaz neeksistē, bet ir tikai ideja par to?

Itin viss ir viens.

Šī opera ļoti atgādināja Ingas Ābeles lugu “Tumšie brieži”, kurā līdzīgi tiek izcelta medību, atsvešinātības un nesarunāšanās tēma. Kā Ābele teica raidījumā “Literatūre”: “Kaut kas liels ir jāupurē, lai kaut kas liels varētu sadzirdēt viens otru.”^[3] Iespējams, operā “Vēsā” jāuzkāpj virs ziemeļblāzmas, lai viņi, cilts iedzīvotāji, varētu cits citu sadzirdēt, lai varētu sarunāties.

Šeit deja un skaņa, un scenogrāfija, un gaismas, un viss ir tik vienots, ka nekas nav labāks vai sliktāks. Kustības inercē dejotāji un skaņas izpleš vientulību. Kustības pakļauti ir ne tikai dalībnieku ķermeņi, bet arī telpa. Vientulības radīta aukstuma iekustināti – dalībnieki un telpa.

Izrādes noslēgumā tās dalībnieki uzkāpj uz rotējošās ripas, uz kuras jau sēd daļa skatītāju. Iestājas tumsa, kuru izlauž ziemeļblāzmu ilustrējoša gaisma, un ripa turpina griezties. Neviļus prātā ienāk doma, ka viņi visi ir nonākuši virs ziemeļblāzmas – tādā vietā, kura varbūt vēl nav debesis.

Ko jūs darāt, kad stāvat virs ziemeļblāzmas un Zeme turpina griezties?

Ārpuslaiks. Pulksteņlaiks izdzēšas. Kad sarunas kļūst par satikšanās deju, kad iestājas tumsa, bet vēlāk jau, ejot uz kojām, tik gaiša un cilvēku pamesta pilsēta. Pulksteņlaiks izdzēšas. Ja šis viss bija par laiku un to, kā tas virza kustību vai kustība virza laiku, tad man gribas ticēt, ka vissvarīgāk ir tikties laikā. Jo visas šīs izrādes un arī tas, kas notiek ārpus izrādēm (jo festivāls neaprobežojas ar izrādēm), ir vēstījums par tikšanos. Plaušās, objektu atdzīvināšanā, laikmeta dziesmās, aukstumā, “Bohēmā”, naktī, degvielas uzpildes stacijā, upē utt.

Titulattēls: skats no izrādes “Hamoka komūna”, foto Lita Millere.

^[1] Manfelde, Andra. Adata. Tukums: Literatūras Kombains, 62.lpp.

^[2] Kikōne (2019). Jūs kavējaties. Rīga: Orbīta, 5.–9.lpp.

^[3] Ābele, Inga. 6. sērija. Inga Ābele un Aspazija. Intervē Marta Selecka. Literatūre. Latvijas Televīzija 1. 30. 02. 2020. Pieejams: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/04.08.2022-literature.id268592 [skatīts 22. 08. 2022]