Dita Jonīte**

Pavasarī dejas nozari pāršalca ziņa, ka balets vēlas atgriezties teātra nozarē. Es uz šo ziņu tobrīd reaģēju mierīgi, jo biju pārliecināta, ka tā ir tikai spontāna ideja – ka nozarē padiskutēsim, izrunāsimies un sapratīsim, ka tas nav iespējams, un mierīgi dzīvosim tālāk. Turklāt nesen – aprīļa beigās – notika jau ceturtā Dejas balvas ceremonija, kurā bija redzama Latvijas profesionālās dejas daudzveidība. Estētiski gaumīgā un idejiski saturīgā ceremonija Jāņa Skuteļa asprātīgajā vadībā vai visas dejas valodas un dialektus parādīja kā patiesi laikmetīga cilvēka radošās izpausmes. Šķita, ka dejas nozare izcili spēj apvienot gan amatierus, gan augstas raudzes profesionāļus. Tad kas šajā dejas kopienā neapmierina baletu, ja tas jau šovasar atkal uzradies “Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstos^[1]? Mēģināšu minēt.

Vai dejas balvai nav prestiža?

Dejas balva ir viens no jaunākajiem valsts apbalvojumiem mākslā, taču lēnām un ar lielu rūpību prestižu veido pati nozare. Jā, dažādu dejas žanru un stilu starpā nav aizkustinošas vienotības. Tādas nav iespējamas pat viena žanra ietvaros. Mākslā visi prot būt egoisti. Taču – iespējams, ka citādi nemaz nevarētu tapt oriģināli mākslas darbi. Tāpēc arī ir tik svarīgi, ka vismaz apbalvojumi kaut uz mirkli svētku sajūtā vieno visus dejas kopienā iesaistītos.

Kā būtu iespējams izmērīt prestižu? Vai par to liecina tas, ka uz ceremoniju nav iespējams dabūt ielūgumus, jo ir ļoti daudz gribētāju? Vai tas, ka nominanti uz pasākumu ierodas zolīdā apģērbā? Vai tas, ka pēc ceremonijas ir milzīgs bankets un dejas spēlē dārgākais ballīšu orķestris? Es diemžēl esmu tik sena, ka atceros arī laikus, kad pat uz “Spēlmaņu nakts” ceremoniju mierīgi varēja nopirkt biļetes un laureāti uz skatuves kāpa ikdienas drēbēs. Atminos vienu banketu, kad uzkodas bija dikti trūcīgas. Tas gan laikam bija ekonomiskās krīzes laikā. Un tomēr vēlos naivi ticēt, ka ne jau spožajā noslēguma pasākumu anturāžā un banketā ir prestiža sāls.

Vai balets ir teātris, nevis deja?

Mūsdienās skatuves māksla ir ļoti daudzveidīga. Teātris mēdz būt deja, dažkārt deja liek domāt par vizuālo mākslu, bet citreiz balets ir teātra pantomīma. Aizvadītajās sezonās mūsu pašu Latvijas Nacionālā baleta repertuārā ienākuši vairāki drāmbaleti, kuru fragmentos mākslinieki nevis dejo, bet nodarbojas ar tēlošanu, jūtu rādīšanu, dažādu priekšmetu pārnēsāšanu un dažādu efektu organizēšanu. Vai tāpēc baletam uzreiz jāpamet Dejas balva un jāpieslienas “Spēlmaņu naktij”?

Tomēr pat teātros iestudētās dejas izrādes par tādām padara vadošais izteiksmes līdzeklis – kustība. Parasti to organizē, iestudē vai sacer horeogrāfs – dejas profesionālis, kurš galvenokārt strādā ar izpildītāja ķermeni laikā un telpā. Tikmēr dramatiskajā teātrī vadošais izteiksmes līdzeklis ir vārds, un režisora galvenais uzdevums ir ar aktiera un runātā teksta palīdzību stāstīt valodā izteiktus stāstus. Jāpiebilst – arī dejas izrādēs izpildītāji dažkārt runā, tāpat kā dramatiskā teātra iestudējumos horeogrāfi aktieriem mēdz sacerēt “tekstus” kustību valodā. Tātad balets – dejas žanrs, kura vadošais izteiksmes līdzeklis ir ķermeņa kustība, tomēr primāri ir deja.

Vai Dejas balvā nav “īstu” baleta ekspertu?

“Spēlmaņu nakts” 2024/2025 sezonas nomināciju sarakstā redzams, ka kategorijā “Gada baleta mākslinieks (horeogrāfs vai izpildītājs)” nominantus izvirzījusi Latvijas Profesionālā baleta asociācija. Vai tas bijis asociācijas biedru vai asociācijas valdes balsojums? Un pēc kādiem kritērijiem nominanti tika izvirzīti? Ticu, ka jebkurā gadījumā tie ir “īsti” baleta cilvēki. Bet gribētos zināt viņu vārdus. Tāpat kā mēs zinām “Spēlmaņu nakts” žūrijas ekspertu vārdus.

Laureātu kategorijā “Gada baleta mākslinieks” izvēlēsies teātra eksperti. Es teiktu, ka  jautājums par to, vai teātra eksperti būs zinošāki un kompetentāki par Dejas balvas žūrijas locekļiem, ir diskutabls. Labākajā gadījumā “Spēlmaņu nakts” žūrija aizvadītajā sezonā būs redzējusi tikai abus jauniestudējumus. Tikmēr Dejas balvas žūrijā 2023. un 2024. gadā strādāja pat trīs baleta eksperti – Lita Beiris, Erlends Ritenbergs un Dmitrijs Gaitjukevičs (kurš patlaban vairāk darbojas laikmetīgajā dejā, bet pamatizglītību ieguvis Rīgas Baleta skolā). Viņi redzējuši visu dejas žanru notikumus, kas tika pieteikti Dejas balvai.

Dejas balvas žūrijā mani allaž mulsinājis striktais ekspertu dalījums pēc to piederības žanram. Tikmēr grūti iedomāties, ka “Spēlmaņu nakts” žūrija tiktu veidota pēc principa, ka nepieciešams, piemēram, viens psiholoģiskā teātra, viens projektu teātra, viens dokumentālā teātra un kāds festivālu eksperts. Tāpat Lielajā Mūzikas balvā nav manīts dalījums simfoniskās mūzikas, kamermūzikas, tautas mūzikas pārstāvjos un tamlīdzīgi.

Tomēr dejas balva parāda, ka tās organizatori rēķinās ar dejas žanru vēlmi nodrošināties ar saviem ekspertiem. Turklāt darbam Dejas balvas žūrijā profesionāļi var pieteikties paši vai tikt institūciju izvirzīti. 

Vai visi citi ir neprofesionāļi?

Ja pieņem, ka tikai stabila, liela dejotāju trupa, kas sezonas laikā iestudē divus vērienīgus baleta uzvedumus, ir “īsti” profesionāļi, tad Latvijā tiešām ir tikai viena profesionāla dejas organizācija. Tai ir stabils finansējums, normāls atalgojums, cilvēcīgi darba apstākļi. Vai tiešām tieši šie mākslinieki Dejas balvā jūtas visapdraudētākie vai nenovērtētākie? Varbūt kāds tiešām jūtas nedrošs, jo tagad varētu nebūt vienīgais, īpašais, labi un pastāvīgi finansētais? Varbūt tāpēc mums nav nevienas citas regulāri strādājošas baleta trupas, par laikmetīgās dejas vai kādas mūsdienu dejas “dialektos runājošas” trupas iespējamo eksistenci nemaz nerunājot. Mākslā konkurence mēdz būt “asiņaina”, un balets varbūt pat nenojauš, ka stīvēšanās par to, kas ir un kas nav “īsts” teātris, notiek arī teātra nozarē, kur lielās institūcijas ir neapmierinātas par nevalstisko trupu konkurenci, kas radusies pēdējās desmitgadēs.

Lai gan vairākos dejas žanros izpildītāji nereti ir amatieri jeb neprofesionāļi, taču gan radošos, gan administratīvos procesus tajos vada profesionāli horeogrāfi. Tāpat arī profesionālajā teātrī ik pa laikam tiek realizēti projekti, kuros piedalās neprofesionāļi. Tas teātri padara tikai bagātāku un iekļaujošāku. Nevienam nekas netiek atņemts, drīzāk skats uz sarežģīto un neviendabīgo pasauli tiek paplašināts. 

Dejas un teātra kultūrpolitika

Dejas padome – konsultatīva Kultūras ministrijas institūcija 2017. gadā lēma, ka dejas nozarei ir nepieciešams savs nacionālais apbalvojums. Tika izsludināts atklāts konkurss uz iespēju saņemt deleģējuma līgumu – organizēt dejas izvērtēšanu un apbalvojuma pasniegšanas ceremoniju (šo procesu patlaban vada Latvijas Dejas informācijas centrs). Dejas balvas mērķis bija vienot dejas nozari, dot iespēju dažādu žanru māksliniekiem satikties, iepazīt citam citu, veidot spēcīgāku dejas kopienas identitāti. Līdz 2017. gada vasarai laikmetīgā deja un baleta māksla tika vērtēta un apbalvota teātra dzīves un procesu “piekabē”, savukārt patlaban Dejas balva nodrošina nozares pašapziņu un patstāvīga mākslas žanra statusu. Dejas balvas žūrija plašajā un sazarotajā Latvijas dejas pasaulē palīdz ieraudzīt īpašo, oriģinālo, negaidīto. Bet varbūt balets tiešām nav deja, bet kaut kas unikāls un savpats? Par to, ka deja un balets, iespējams, ir divas dažādas planētas, aizdomājos ik reizi, kas atminos grāmatas “Latvijas baleta un dejas enciklopēdija” nosaukumu. Taču esmu pārliecināta ka deja ir viena, un arī balets ir deja! Tāpēc visi būsim ieguvēji, ja tomēr sadzirdēsim cits citu, ieskatīsimies arī šķietami nesaprotamajā, pieņemsim jauno un ļausim arī citiem māksliniekiem būt mums līdzās.

Titulfoto: Dejas balvas ceremonijas vadītājs Jānis Skutelis. Foto autore – Margarita Germane.

*Ar “baletu” nedomāju visu nozari, bet tos, kuri virzījuši iniciatīvu, lai profesionālā baleta mākslas vērtēšana atgriežas “Spēlmaņu nakts” apbalvojumā

**Teātra un dejas kritiķe

^[1] Nosaukti «Spēlmaņu nakts» nominanti; visvairāk nomināciju Nacionālajam teātrim / Raksts