Ernests Spīčs*

Kādu dienu pēc latviešu dejas nodarbības mūsu pasniedzējs, profesors Harijs Sūna teica: “Rīt ieradīsies Janīna Pankrate. Viņa piekrita jūsu kursam mācīt estrādes deju.” Tomēr izcilo baleta un estrādes dejas horeogrāfi Pankrati mēs tā arī nesagaidījām. Vēlāk uzzinājām, ka toreizējās Latvijas Valsts konservatorijas (šodien – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas) Kultūrizglītības darba katedras birokrātiskā sistēma, kas likusi katram pedagogam pirms nodarbības apstiprināšanai iesniegt detalizētu tās plānu, viņai nav likusies pieņemama. Janīna esot uzlēkusi kājās, pārmetusi pār plecu savu rudo lapsas kažokādas šalli un, ne vārda neteikusi, aizgājusi uz neatgriešanos.

Šī mazā epizode spilgti raksturo baleta mākslinieces, horeogrāfes un pedagoģes Janīnas Pankrates oriģinalitāti un garo un raibo mūžu. Nupat viņai par godu iznākusi Guntas Bāliņas un Jāņa Siliņa monogrāfija “Klusums un pērkons”.

Neierasts formāts – ko es turu rokās un kas tajā iekšā?

Vispirms rodas sajūta, ka būtu atvēris fotoalbumu. Tomēr tā nav ne bilžu grāmata, ne atmiņu apkopojums. Pašķirstot grāmatu rūpīgāk, tomēr atrodu arī tekstu – daudz teksta, ļoti daudz koncentrēta teksta. Lasās viegli – kā labs piedzīvojumu romāns, kas pāris lappusēs ļauj izdzīvot veselu notikumu virkni un turpināt stāstam skriet pāri kā izsalcis vilks nākamā piedzīvojuma gaidās. Tas pienāk un pamazām liek aptvert, ka šī grāmata ir līdzīga daidžestam – tā stāsta un rāda aktualitātes, tomēr ne šodienas notikumus. Kādus senus stāstus par mākslinieces mūžu – raibu, raibinraibu kā dzeņa vēderu. Nē, drīzāk tik smagu un reizē tik vieglu kā tauriņa spārnu.

Likās, ka grāmatu “Klusums un pērkons” pabeigšu vienā naktī. Nekā nebija. Tajā ir pārāk daudz emociju, lai to lasītu ātri. Autori mācējuši sabalansēt dejas vieglumu, ko redz skatītājs, ar dejas smagumu, ko jūt dejotājs, un atbildības sajūtu, kas nosaka horeogrāfa un pedagoga darbību. Turklāt ievīts arī stāsts par ģimenes laimi un Janīnas dēla Ralfa traģiskās slimības nots.

Skaitīšanas mānija

Kopā 200 lappuses: 68 ar pusi lappuses blīva teksta un vēl puslapa pēcvārdam. 204 fotogrāfijas un vāka attēls, kurā savu dizainīgo prasmi pielietojusi māksliniece Ieva Upmace. Grāmatā īpaši izceļas baleta kritiķa Erika Tivuma detalizētie un niansēm bagātīgie teksti; ļoti aizkustinoša ir teātra kritiķes Irēnas Lagzdiņas intervija, kas 1991. gadā publicēta laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”. No jaunākiem tekstiem jāizceļ mūsdienu intervijas – Eināra un Sandras Vītolu, Artūra Maskata un citu atmiņu stāsti. Neskaitīšu, cik daudz tur vārdu un burtu, to zina tikai maketētājas Litas Zvaigznītes dators. Fotogrāfiju reprodukcijas gribētos labākas, šķiet, ka pietrūcis laika pastrādāt vai varbūt drukas un papīra kvalitāte labāku nespēj “pavilkt”. To nezīlēšu. Patiesībā attēlu daudzums grāmatā sajūsmina, un var piedot arī to atšķirīgo kvalitāti. Patīkami, ka iekļauti daudzi Janīnas portreti – tajos ir skaidri izteikta poza, tomēr acis nodod patieso sajūtu gammu, kas plosās vai līgojas mākslinieces dvēselē. Grāmata kompakti sadalīta tikai trīs nodaļās – katra veltīta lielākam Janīnas Pankrates dzīves un darbības cēlienam, un tām pievienota bibliogrāfija un iestudējumu saraksts. Ir ļoti patīkami ņemt rokās jaunu, vēl pēc tipogrāfijas krāsām viegli smaržojošu grāmatu. Tai ir gaumīgs noformējums un vāks, ko var ielocīt tajā lappusē, kas šķiet interesanta.

Pirms grāmatas saņemšanas ir neliels satraukums par to, ko autori būs teikuši par latviešu dejas personību – manas jaunības dzīvo baleta leģendu. Tagad varbūt tikai dejas pazinējiem ir pazīstams Janīnas Pankrates un Aleksandra Lemberga vārds. Jā, pieminu arī Janīnas vīru Aleksandru – abi bija baleta zvaigznes un ievērojami baletmeistari. Kopumā Latvijas Baleta un dejas ģildei un grāmatas līdzautorei un projekta vadītājai Regīnai Kaupužai sanākusi teicama publikācija, kas žanriski vistuvāk ir ļoti lielam enciklopēdijas šķirklim.

Janīna un Aleksandrs

Aleksandrs Lembergs vienmēr bijis pazīstams ne tikai kā spilga personība un baletmeistars, bet arī kā Janīnas dzīvesbiedrs, deju partneris un konkurents. Lai gan šķiet, ka Janīna sekoja vīra pēdās, tomēr viņa nejutās vājāka. Varbūt tieši otrādi – pēc vīra nāves viņa sasniedza to, ko agrāk nevarēja atļauties. Pieņemsim, ka viņa vienkārši turpināja Aleksandra iesākto.

Tā ir neparasta kombinācija – kad vienā ģimenē spēj sadzīvot un sapasēt tik atšķirīgas personības kā Janīna un Aleksandrs. Viņi bija nešķirami un dejoja gan kopā, gan atsevišķi, un abi radīja horeogrāfijas: ugunīgā, temperamentīgā Janīna un nosvērtais, stabilais un dažbrīd pat vēsais Aleksandrs. Mans pienākums nav analizēt šī pāra radošuma avotus un saskaņas veidus – tas lai paliek kādai citai monogrāfijai, jo šajā Aleksandra gara nedaudz pietrūka.

Reminiscence

“Klusums un pērkons” uzjundīja bērnu dienu atmiņas, jo mācījos vienā klasē ar Janīnas un Aleksandra dēlu Ralfu – rudmatainu puišeli, kuru uz pirmo dienu skolā bija atveduši pat trīs pieaugušie: tētis, mamma un kāda vecāka sieviete, kā vēlāk atklājās, auklīte.

Jaunākajās klasītēs ar Ralfu bijām labi draugi, un man sanāca viesoties viņa vecāku privātmājā Caunes ielā. Mani uz turieni aicināja, jo es nesmējos par Ralfa runas traucējumiem – viņu reiz bija nobiedējis suns, un kopš tā laika zēns mēdza raustīt valodu. Kaut arī es dzīvoju privātmājā, tādu māksliniecisku gaisotni un modernu iekārtojumu kā Ralfa mājās nekad nebiju redzējis. Pie sienām bija daudz gleznu, plauktā skaistas mākslas grāmatas, ādas dīvāni, dekoratīvas ķīniešu vāzes, kristāla trauki, lepns paklājs – viss liecināja par to, ka saimniekiem naudas netrūkst. Uzreiz sapratu, ka šeit dzīvo īpaši ļaudis. Pie tam Janīna, Ralfa māmiņa, man pievērsa īpašu uzmanību – viņa man stāstīja par baletu un rādīja dejas pozas, atceros viņas lepno profilu. Mājās viņa bija valkāja moderna piegriezuma bikses, savukārt Ralfa tētis Aleksandrs staigāja garā, polsterēta zīda halātā, kas bija apjozts ar pušķainu jostu, un sarunās ar dēla ciemiņiem neielaidās. Janīna manai mammai pastāstīja, ka man esot interese par deju un dotības, lai noteikti vedot mani stāties baletskolā. Viņa uz skolu regulāri aicināja uzstāties baletdejotājus, un man visvairāk patika “Diždancis”, ko ar visu koši sarkano atlasa sirdi dejoja Uldis Žagata un Aija Baumane. Likās, ka nekā skaistāka vairs nevar būt. Protams, tās ir tikai bērnu dienu atmiņas, bet varbūt tās nedaudz papildina šo mūsdienīgo un interesanto monogrāfiju par izcilo mākslinieci Janīnu Pankrati. Janīna ar ģimeni nu jau atdusas Matīsa kapos, bet, ja nav izdevies tikt pie grāmatas “Klusums un pērkons”, ir iespēja pašķirstīt lielo Baleta un dejas enciklopēdiju vai izlasīt kādu atziņu Nacionālajā digitālajā enciklopēdijā.

Titulfoto: No kreisās: Grāmatas “Klusums un pērkons” vāks, Janīna Pankrate Baroneses lomā Ādolfa Skultes baletā “Brīvības sakta”.

*Ernests Spīčs (1955) ir latviešu tautas dejas skolotājs, pētnieks, horeogrāfs un grāmatu autors. Kopš 1992. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, bijis Folkloras komisijas vadītājs (1992—2008). Darbojas un ir darbojies starptautiskās un Latvijas organizācijās, ekspertu komisijās. Viņš ir zīmola “Rīgas danči” vadītājs kopš 2019.gada.