Santa Grīnfelde*

Ir 2024. gada 12. augusts. Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvo horeogrāfes Sintijas Žīgures laikmetīgās dejas izrāde “Instinction”. 

Priecē fakts, ka izrādes tapšanā Sintija Žīgure ir piesaistījusi starptautisku komandu – dramaturgu Naidželu Līdbiteru, komponisti Agni Matulevičūti, kostīmu mākslinieci Zaigu Brutāni, gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, producenti Kamillu Kūnu, grafisko dizaineri Kristinu Rezvihu un izpildītājas Emmu Senkuvieni un Klāru Džambino.

Atgriežoties pie izrādes nosaukuma un tā nozīmes. Angļu valodas vārdu “instinction” latviski var tulkot kā “instinkcija”, kas mūsdienu angļu valodā faktiski vairs netiek lietots, jo ir novecojis. Tā vietā lieto vārdu “instinkts”.  Izrādes programmiņā instiction tiek skaidrots kā divu vārdu savienojums – “instinkts” un “izzudis”. Iespējams, šeit domāts otrs angļu valodas vārds “extinction”, kura viena no nozīmēm ir izzušanas stāvoklis vai fakts.

Izrādes autori spēlējas ar vārdu “instinction”  un mēģina tam piešķirt savu savdabīgu jēdzienisku nozīmi. Viņi definē to kā nepieciešamību pēc psiholoģisko refleksu – instinktu – izmiršanas, lai tādā veidā nonāktu pie savas autentiskās būtības. 

Tā nu es sēžu pirms izrādes un mēģinu atmiņā atsvaidzināt savas zināšanas par jēdzieniem –“reflekss”² un “instinkts”³, ar kuriem tik brīvi spēlējas izrādes autori. Interesanti, kamdēļ tam, ko daba paredzējusi izdzīvošanai, būtu jāizmirst, jāizzūd? Domāju arī par jēdziena “sava autentiskā būtība”⁴ nozīmēm gaidāmajā priekšnesumā.  

Dejas izrāde ir par cilvēka pašizpētes procesu. Šī procesa laikā mērķis ir nonākt pie savas autentiskās eksistences. Tā stāv rakstīts izrādes programmiņā. Tad nu lūkos.

Skatītāju sēdvietas izvietotas zāles abās pusēs. Tumša, plaša telpa, tumša deju grīda, skatuves dūmi rada telpiska piesātinājuma atmosfēru. Distance ir pārāk liela, lai sajustu, vērotu vai kinestētiski rezonētu ar skatītāju otrā pusē. Vaicāju sev: interesanti, kas noteica skatītāju izkārtojuma izvēli – nejaušība vai nepieciešamība?  

Abas dejotājas – Emma Senkuviene un Klāra Džambino – izrādē veido duetu. Emmas horeogrāfiskā materiāla lielākā daļa ir veidota rakursos, kas vērsti pret zāles otrā pusē sēdošo skatītāju. Savukārt Klāra vairāk dejo pusē, kurā atrodos es. Lai gan sēžu pirmajā rindā, nepamet izjūta, ka starp dejotājām un skatītājiem fiziskā distance saglabājas nemainīgi tāla.

Izrādes spēles telpa, iespējams, iezīmē pieredzes fenomena lauku. Telpiskais risinājums it kā uzsver iekšējās realitātes un pašizpētes procesa vēl neizzināto, subjektīvo dabu un ārējās realitātes maznozīmību.

Izrādes gaismu partitūra ir lakoniska, tās galvenā tēma ir krēsla, mijkrēslis, migla. Pašizpētes process parasti ir ļoti intīms akts. Ceļš līdz sevis jaunatklāšanai, jaunradīšanai reti un nez vai vispār jebkad var notikt pilnā apziņas gaismā. To nav iespējams pilnībā izgaismot, tajā arvien saglabājas mijkrēšļa stundas noslēpumainība. Tā tas acīmredzami izrādē arī tiek realizēts Nika Ciprusa gaismas noformējumā. Dejotājas ir redzamas, bet detaļas kustību partitūrā neatklājas pilnībā, kāda daļa no tām ir klātesoši jūtama, bet dūmu, gaismas spēles un plašās telpas mijiedarbības rezultātā nolasāma vien daļēji. 

Izpildītājas ir tērptas no dažādiem krāsainiem materiāliem sadiegtos tērpos, kas rada asociācijas par dažādām lomām, priekšstatiem, kurus mēs pārņemam, pieņemam un padarām par saviem. Kad kāda loma īpaši patīk, mēs mēdzam to piesavināties. Kādu lomu mums iemāca vecāki, skolotāji, klasesbiedri, draugi, mīļotie, tas viss veido personības tādu kā sociālo “āriņu”, ko Karls Gustavs Jungs nosaucis par personu, mēģinot konceptualizēt cilvēka psihes sarežģīto struktūru.

Komponistes Agnes Matulevičūtes skaņas dizains ir spēcīgs, biezs, intensīvs, tumšo telpu un apziņu ieskaujošs. Izrādē muzikālais pavadījums dominē. Tas ir kā migla, kura ieskauj mijkrēslī. No tās nav iespējams izvairīties, bet vienlaikus tajā nav iespējams arī patverties. Toties tur var apmaldīties. Mūzika ieved personiski rezonējošu motīvu, skaņu un ritmu labirintā, kas manī kā klausītājā rada neizbēgamus atmiņu uzplaiksnījumus, asociācijas un dažādas, iespējams, komponistes pašas neprognozētas konotācijas. Skaņu partitūras paradoksālo ietvaru veido vienlaikus ambients skanējums, kas vienubrīd ieskicē virtuālās realitātes kontekstu, kura nu jau neizbēgami veido mūsu attiecības ar reālo realitāti, bet citubrīd rada instinktīvās dabas spēka nenoliedzamo klātbūtni. Ambientais dinamiskums mijas ar  spēlēšanos ar “pārkomponēta”, palēnināta valša motīvu, kas izskan izrādes sākumā un beigās. 

Palēninātais valsis ir izrādes vadmotīvs. Tas ir ļoti atpazīstams un nepārprotami liek domāt par to realitāti un laiku, kad vēl dzīvoju citā valstī, ko sauca par Padomju Savienību. Vadmotīvs tik pēkšņi un skaidri uzjundī negaidītas asociācijas ar Pirmā, Otrā pasaules kara un aukstā kara tēmām. Viss ķermenis saspringst no šīs negaidītās konotācijas. Mana apziņa mēģina alkaini atpazīt 20. gadsimta sākuma valša motīva variāciju, kas tik ļoti daudz dzirdēta pa radio manā padomju laika bērnībā. Tā tik ļoti atgādina parafrāzi par Iļjas Šatrova (1885–1952) – militārā diriģenta, trompetista un komponista – slaveno valsi “Mandžūrijas kalnos”, kas veltīts krievu–japāņu karā kritušajiem krievu zaldātiem. 

Valša motīvs ir tik spēcīgas asociācijas raisošs, ka tas mani uz kādu brīdi aizrauj tālu prom no realitātes, kas notiek uz skatuves. Jūtos neveikli, jo krievu kultūras konotācija ir atgādinājums par šobrīd notiekošo karu Ukrainā, un tas paralizē apziņu. Spēcīgās, ar karu saistītās jūtas pierimst, kā mierinājumu atceros Karla Gustava Junga radīto kolektīvās bezapziņas konceptu. Apzināta vai neapzināta spēlēšanās ar iepriekš radītiem skaņdarbiem var aiznest klausītāju neprognozējamā vietā, laikā un telpā. Tāda mēdz būt mūzikas maģija. Atgādinu sev, ka šī ir dejas izrāde, un piespiežu sevi no klausītājas lomas atgriezties skatītājas lomā. 

Komponiste izrādes muzikālajā noformējumā izmanto gredzenveida kompozīciju. Dejotāju attiecības mainās no savstarpējā atbalsta punkta guļus stāvoklī izrādes sākumā līdz vertikālai pozīcijai izrādes beigās telpas centrā, kurā dejotājas sastopas tajā pašā vietā, bet nu jau simboliski citā kvalitātē, atbalstot galvu vienai pret otru, kamēr muzikālais vadmotīvs saglabājas nemainīgs. Iespējams, tas ir par cilvēcisku sastapšanos jaunā kvalitātē, bet motīvs ir kā atgādinājums, kā atmiņa par pagātnes pieredzi, bez kuras atkalsatikšanās citādi nebūtu iespējama.

Mūzika valda pār horeogrāfisko materiālu, savā veidā diktē spēles noteikumus. Emma un Klāra godprātīgi izdejo mūzikā ietverto ritmu, tempu, atmosfēru. Iespējams, manas skatītājas ekspektācijas būtu vairāk apmierinātas un pieredze – bagātinātāka, ja horeogrāfiskais materiāls būtu veidots kā savstarpēji papildinoša saspēle ar mūziku kā vienu no izrādes elementiem. 

Brīvo asociāciju plūsma par izrādes kompozīciju un izpildījumu

Sākums. Telpas centrā gandrīz kā vienots veselums guļ divi ķermeņi, kopā savijušies. No dažādiem auduma fragmentiem kopā sadiegtie tērpi rada ilūziju, ka tas ir kas nediferencēts, vienots veselums. Skan valša motīvs. Gara pauze kustībā, kas pamazām no tikko nojaušamām kustībām plaukstās un pēdās pārtop Emmas un Klāras kontaktimprovizācijas duetā. Tajā jūtams gravitācijas un svara spēks, tas ir lēnā laikā un saistītā plūsmā veidots.

Atdalīšanās. Ambienta jūras šalkoņa. No viena top divi. Iespējams, divas būtnes vai divas ego šķautnes. No vienotā duālais ienāk skatuves telpā, kustība pa apli.

Pasaule apkārt. Īsziņas skaņa kā akcents jaunai tēmai. Diagonāla kompozīcija, divi solo vienlaikus prom viens no otra, vērsti uz skatītāju katrā skatuves pusē. Kustību materiāls balstīts pozās, sadzīviskos un psiholoģiskos žestos. Ienāk virtuālās realitātes un sociālās saziņas konteksts. Tomēr mēģinājumā sazināties arvien saglabājas tāda kā distancētība un komunikācijas neiespējamība, bet vienlaikus izmisīga vēlme pēc saziņas.

Instinktīvais cilvēkā. Atkalsastapšanās caur unisonu un pauzēm kustībā pāriet Klāras solo, kurā dominē  plašas amplitūdas kustības, saistītas, kontrolētas plūsmas kvalitāte, bet vienlaikus tajā ir kaut kas instinktīvs, dzīvniecisks un kaislīgs. Paralēlais Emmas solo šajā brīdī ir statisks, sēdus pozīcijā. Šķiet, abi solo ir par vienu tēmu – kad iekšēji plosās kaislība, instinkts, bet ārēji vienīgais, kas ir iespējams, ir gandrīz sastingums. Arī Emmas kustību partitūrā dominē saistīta plūsma lēnā laikā. Emocionālo piesātinājumu dod ar gandrīz nemanāmām formas maiņām piepildītais kustību materiāls un nelielā kustību amplitūda. Jūtama telpiska distance, bet reizē mentāls kontakts starp abām izpildītājām.

Civilizētais cilvēciskais cilvēkā. Klāra ieņem konstruktīvās atpūtas⁵ pozīciju, un sākas Emmas solo, kura kustību materiālā dominē mazāk instinktīvā, bet vairāk cilvēciskās, emocionālās ekspresijas. Tas nolasāms svara pārnešanā, svingu variācijā balstītā kombinācijā un šūpošanās ritmā. Tajā ir kaut kas daudz brīvāks nekā kontrolētajā, instinktīvajā Klāras solo, tomēr Emmas solo ir daudz civilizētākā horeogrāfiskajā izteiksmē. Tas ir kaut kas par kārtību, prognozējamību un kustību organizāciju noteiktā secībā, bet vienlaikus emocionāli tas savā izteiksmē ir piesātināts ar alkām un ilgām. Klāra vēro Emmu, viņas uzmanībā ir dzīvnieciska kvalitāte, tikko manāma piepūle visā ķermenī, gatavība jebkurā brīdī reaģēt, knapi nolasāma, bet nepārprotami klātesoša spriedze. 

Abi solo raisa pārdomas par dualitāti cilvēka dabā. Par cilvēcisko un dzīvniecisko, par dabisko un mākslīgo, par iekšējo un ārējo, par apzināto un neapzināto. 

Atkalsatikšanās, apvienošanās jaunā kvalitātē. Emma un Klāra satiekas telpas centrā, bet jau vertikālā stāvoklī. Sastopas viņu acu skatieni, viņas atbalsta galvu viena pret otru. Skan valša motīvs.

Diez, viņām izdevās sastapties ar savu autentisko būtību? Jautājums atvērts. Vai viņām ir izdevies, vai izdosies tai pietuvoties, to atklāt, pārvērst un realizēt savā autentiskajā eksistencē? Jautājums retorisks. Lai tas paliek atvērts. Un, iespējams, tas ir katram pašam pašizpētes un atbildēšanas vērts.

Foto autors: Aleksejs Beļeckis

*Santa Grīnfelde – cilvēks, kas “biš” un palaikam “iešeptē” dejas laukā. Profesionālās lomas dažādos dzīves brīžos ir saistītas ar deju un kustību terapiju, horeogrāfiju, dejas performēšanu un mācīšanu. Profesionālās intereses saistītas ar kustību un tās dažādo aspektu pētniecību kā dejas mākslā, tā arī deju un kustību terapijas kontekstā.

Atsauces

1. Psihologa Karla Rodžersa humānistiskajā pieejā pieredzes lauks – fenomenālais lauks – ietver “visu, kas notiek organisma iekšpusē katru brīdi, un tas potenciāli ir pieejams apziņai”. To veido arī notikumi, sajūtas, uztvērumi, ietekmes, kuras nav, bet var būt apzinātas, ja uz tām fokusējas, arī vārdi un simboli, kuri gan attiecībā pret realitāti ir kā karte pret teritoriju. Karpova, Ā. (1998). Personība. Teorijas un to radītāji. Rīga: Zvaigzne ABC, 156. lpp.
2. Reflekss [lat. refleksus ‘izliekums, atpakaļkustība’] – 1. organisma spontāna atbilde uz kairinājumu, kura realizējas ar nervu sistēmas starpniecību; izšķir beznosacījuma un nosacījuma (mūža gaitā iemantotos) refleksus. [..] Baldunčiks, J. (Red.) (1999). Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 664. lpp.
3. Instinkts [lat. instinctus ‘mudinājums, ierosme’] – 1. kādai sugai raksturīgs iedzimtu organisma reakciju (komplicētu beznosacījuma refleksu) kopums, kam ir svarīga nozīme indivīdu izdzīvošanā; 2. neapzināta tieksme, nojauta (te domāta vārda pārnestā nozīme). Baldunčiks, J. (Red.) (1999). Svešvārdu vārdnīca. Rīga: Jumava, 309. lpp. Instinkti ietver tādas dabības, ko var veikt bez iepriekšējas mācīšanās, kā, piemēram, putnu migrācija, zirnekļa tīkla veidošana. 
4. Jēdziens “autentiskums” ir nozīmīgs gan eksistenciālajā filozofijā, gan K. Rodžersa humānistiskajā pieejā psiholoģijā. Pamatā ir idejas, kas uzsver cilvēka vajadzību pēc pašrealizācijas (A. Maslova ieviests termins), dzīvojot saskaņā ar savām patiesajām vērtībām un pārliecībām.
5. Konstruktīvā atpūta ir veids, kā apgulties daļēji guļus stāvoklī (uz muguras ar saliektiem ceļiem un uz grīdas novietotām pēdām), kas veicina labu mugurkaula izlīdzināšanu un liekās spriedzes atbrīvošanu. To sauc arī par “aktīvo atpūtu” vai vienkārši par “Aleksandra apgulšanos”.