Simona Orinska

Žurnāls Māksla +, 2001, 5. nr. 44.-47.lpp.

Viņa varētu būt sieviete-bērns, kas bikšu kabatā nēsā kaķeni un sauju kaimiņu ķiršu, bet dvēselē glabā neaizsargāti jūtīgas stīgas. Tomēr rotaļīgi, stūrgalvīgi un aizrautīgi dodas izlūkot tuvāko jumtu slēpņus. Tad viņa runā atklāti, tieši un pārliecināti. Viņa varētu būt arī brūni violetā tērpusies būtne, kas sirsnīgi, emocionāli un sievišķīgi tērzē ar sarunu biedriem. Viņas domas tad strauji un haotiski klaiņo pa trīs valodu apcirkņiem – latviskā sarunā iepinot krieviskus akcentus, reizēm kādu angļu vārdu. Bet viņas izteiksme ir deja. Viņa var uzvilkt puķainu retro kleitu un improvizējot radīt grotesku pantomīmu, sajūsminot publiku. Lēkt ar gumijām no tilta vai lidot ar izpletni. Svītrainā pidžamā dejot valsi. Pasauli viņa redz un sajūt caur kustības dzīvinošajiem pieskārieniem un virpuļiem. Smieklīgā un dramatiskā opozīciju iekļaujot dejā. Atrodoties svārstībās un pretrunās. Lielās pasaules griba un Bērna neaizsargātība.

Bērns dzīvo/ darbība

Horeogrāfe. Dejotāja. Pasniedzēja. Olga Žitluhina. Pašlaik gandrīz vienīgā Latvijā, kas profesionālā līmenī izkopj moderno jeb mūsdienu deju. Viņa ir Olgas Žitluhinas Modernās dejas trupas mākslinieciskā vadītāja, pasniedzēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, vada arī nesen dibināto Modernās dejas horeogrāfijas nodaļu Latvijas Kultūras akadēmijā.

Tieši tur remonta putekļu izraibinātajā akadēmijas gaitenī, mēs nolūkojam vietu sarunai. Drīz Olga sniedzas pēc telefona, lai ātri mobilizētu studentus mēģinājumam. Vērīgā acs un stingrā roka. Kad ieminos, ka esmu dzirdējusi par īpašo atlasi, nesaudzīgajām, autoritārajām darba metodēm, kādām tiek pakļauti topošie horeogrāfi, Olga atbild, ka, protams, bez prasībām nekas nenotiek, jo būt dejotajam ir fiziski grūts darbs, tomēr sevi par dzelzs sievieti neuzskata. Neformālā sarunā kāda topošā horeogrāfe atzina, ka ne visiem tāds darba stils ir pieņemams, taču kā pozitīvāko pasniedzējas īpašību atzina atklātību. Olga uzskata, ka viņai ir labs kontakts ar audzēkņiem un tie viņu saprot, jo „skolotāja galvenais uzdevums – pateikt, kas labāk izdodas, norādīt pareizo ceļu”.

Olga ir emocionāla, komunikabla, atsaucīga, mazliet haotiska, pretrunīga, tomēr ar lielu intuīciju un gribasspēku apveltīta būtne, kas jau ir devusi savu artavu modernās dejas attīstībā. Viņa ir viena no pasākuma Laiks dejot iniciatorēm, kas apkopo vietējo horeogrāfu radošos meklējumus un izpausmes. Horeogrāfu kursa veidotās dejas kompozīcijas apliecina modernās dejas perspektīvas, parādītie darbi iezīmē profesionālu izaugsmi un tehnikas attīstību. Un rezultāts apstiprina uzsāktās virzības nepieciešamību. Īstenojot savus projektus, māksliniece apzinās ceļa redzējumu, tomēr pieļauj arī nejaušības un impulsus, nevadoties pēc stingri noteikta plāna. Manuprāt, vislabāk šo taurenīgo, aktīvo, atvērto, brīvo un ieinteresēto attieksmi pret lietām raksturo viņas teiktais: „Es ļaujos straumei, tomēr svarīgi ir izvēlēties pareizo virzienu. Uz kurieni tas aizvedīs, es nezinu.”

Olga īpaši neaizraujas ar pašanalīzi, viņa vienkārši pieņem sevi un dzīvi tādu, kāda tā ir, atzīstot, ka tāda pieeja izveidojas tikai ar laiku, jo agrāk nesaderība starp cerēto un esošo likusi pārdzīvot un ciest. Zaļā citroniņa sindroms bijis tad, kad tradīcijās ieslīgušajām Latvijas dejas autoritātēm vajadzējis pierādīt, ka bez klasiskā baleta pastāv arī citādas dejas izpausmes. „Brīžiem ir pārliecība par sevi, liekas, ka ne no kā nav bail, reizēm šķiet, ka neko nespēju, nekam neesmu derīga.” Tā ir svārstību klātbūtne, ko iespējams pārvarēt, vienīgi atsaucot atmiņā tādus brīžus, kas bijuši skaidrības un gaišuma pilni. „Ir jāprot atcerēties, attīt filmu atpakaļ!” Īpaši tas attiecas uz nomāktības periodiem, depresiju, kas pavada atdeves pilnu darbību, kam neseko gaidītais rezultāts. „Lai to pārvarētu, reizēm pietiek ieraudzīt kādu interesantu seju, kas rada jaunas idejas, atcerēties kādu notikumu (piemēram, pavadīto laiku Šveices baltajos Alpos), tas atkal liek justies labi. Apzināties savu vērtību. Bet visgrūtākais ir ieiet deju zālē, tāpat kā mūziķim – izņemt vijoli no futrāļa un – sākt!”

Drūmos brīžos tiek pārlasīts Čehovs un Dostojevskis, liela nozīme ir mūzikai. Agrāk Olgas lielā kaislība bijusi klavierspēle, tagad viņu var sastapt klubiņā Terra incognita, kur bieži skan flamenko vai bungu ritmi. Taču Olgas lielā vājība ir ķīniešu restorāni.

Horeogrāfe pastāvīgi atrodas kustībā, daudz ceļo, veido kopprojektus, piedalās dažādās meistardarbnīcās, tomēr pati atzīst, ka visharmoniskāk jūtas Krimā. Tur viņa mājo bēniņos un ir tāda Olga, kurai patīk darīt vienkāršus un noderīgus mājas darbus – mazgāt, tīrīt un tas rada prieku. Tieši tur ir vispilnasinīgākā daba un vislabākā atpūta, kas dod iedvesmu ilgam laikam. „Varbūt tā ir mana īstā vieta”.

Bērns atver plakstus/ skatuviskā pieredze

Olga uzskata, ka viņas lielākais ieguvums, atbalsts, vērtība un laime ir viņas vecāki, kas vienlaikus ir gan vislabākie draugi, gan arī padomdevēji. Draugu jautājums ir sevišķi sāpīgs, jo līdz ar dzīves posmiem tie mainās, nav tāda, kas būtu kopā jau kopš bērnības. „Bērnība – tā ir kā aizvērta grāmata. Es biju ļoti noslogota, teicamniece, daudz dejoju, zīmēju, spēlēju klavieres. Taču es darīju to, ko no manis gaidīja, un es nevienam neteicu, ko īsti gribu darīt pati.”

Tolaik Olga dejoja Rīgas Pionieru pils Bērnu baleta teātrī lieliskās pedagoģes Audionas Līventales vadībā. Bija vairāki veiksmīgi baleta iestudējumi – Sprīdītis, Īkstīte, kas tika rādīti arī Tunisijā. Taču sapņus sagrāva nesaudzīgais pedagogu vērtējums: meitenei nav nepieciešamo dotību, lai dejotu klasisko baletu. Tā, neapšaubāmi, bija liela traģēdija, bet tagad Olga atzīst, ka tas bija priekšnoteikums tālākiem meklējumiem modernās dejas virzienā, arī dalība Imanta Magones kolektīvā Liesma.

Vēlāk sekoja studijas Sanktpēterburgas Kultūras institūta Horeogrāfijas nodaļā. 80. gadu sākumā Krievijā viesojās daudzas slavenas ārvalstu dejas trupas, un slavenā horeogrāfa Morisa Bežāra viesošanās Maskavā bija neaizmirstams notikums. Tolaik M. Mežārs bija neapstrīdama Olgas autoritāte. Viņai bija iespēja iepazīt ne vien horeogrāfa meistarību, bet arī cilvēciskos kontaktus, pirms desmit gadiem tiekoties klātienē. Tas saistās ar laiku, kad Olga uzturējās Ženēvā un bija izveidojušies diezgan cieši kontakti ar baleta slavenības Ņižinska mazdēlu. Tomēr šīs attiecības diezgan ātri izjuka, varbūt viņas neatkarības un temperamenta dēļ. Tieši viņa iniciatīvas dēļ kļuva iespējama Olgas tikšanās ar M. Bežāru, kas norisa saspringtā atmosfērā tāpēc, ka Olga nevarēja attapties no domas, ka viņas priekšā ir tā pati apjūsmotā slavenība, savukārt M. Bežārs bijis drūms un sevī noslēdzies, jo tolaik viņu vajājušas materiālas problēmas. Tikai vēlāk nāca sapratne, ka katram savs ceļš ejams.

Pēc institūta absolvēšanas sekoja dalība dziesmu un deju ansambļos Latvijā un Ungārijā. Tā bija neaizstājama pieredzes skola. Taču Olgu vienmēr ir interesējušas brīvākas dejas formas, tādas, kas tuvinātas dabai, arī iespaidi un jau bērnībā izlemtais „nē” klasiskajam baletam tuvināja modernajai dejai. Modernās dejas mākslu Olga apguvusi dažādos semināros, tostarp ADF (American Dance Festival) Nacionālajā horeogrāfu rezidences programmā ASV, arī neatkarīgajā vasaras modernās dejas skolā Londonā u.c. Un Olga mācās no visa, arī no saviem skolēniem.

Bērns un citi/ sadarbība

Jau ADF radās ideja veidot kopprojektu, kas savu izpausmi guva dažādu horeogrāfu – domubiedru (Betina Holzhauzena, Rosens Nihailovs, Olga Žitluhina u.c.) izpildījumā un koncepcijā izrādē Vēstules uz 21. gs., kas veidota no tematiski atšķirīgām daļām. Arī darbības vietas ir dažādas – Rīga, Cīrihe, Sofija un Londona. Sadarbība ar vietējiem horeogrāfiem noritējusi pasākuma Laiks dejot ietvaros. Kopā ar Arni Siliņu radīts duets – interpretācija Ainas Kalnciemas spēlētajai S. Baha mūzikai. A. Siliņam dejas māksla nozīmē meditāciju, vienpatīgus meklējumus, arī Olgas dejotais tēls bija neatkarības caurstrāvots, tomēr raisījās atturīgi kontakta meklējumi. Ar Sergeju Ostrenko veidota improvizācija par retro tēmu. Tas bija artistisks, tehniski virtuozs duets. Izmantojot 30. gadu mūziku, grotesku un pantomīmas elementus, uz skatuves gluži kā mēmās filmas lentē vērpās divu cilvēku attiecības – distancētas, tomēr ieinteresētas.

Ar īpašu sajūsmu Olga atceras sadarbību ar balto vilku, mūziķi Nilu Īli, kurš pēc viņas domām, lieliski izjūt deju un ritmu. Nils uzaicināja Olgas trupu piedalīties savā projektā Rīgas Jaunajā teātrī 1996. gadā. Un projekts bija veiksmīgs, jo Saules dainu ritējums glāsmaini un rotaļīgi iekļāvās modernās dejas ritmu kompozīcijās. Arī pēc tam sadarbība tika laiku pa laikam atkārtota, realizējot kopīgas ieceres (programma Siļķu brīvdienas), improvizācijas nodarbībās. Nils Olgu raksturo kā optimistisku, jautru, tādu, kas prot jokot, tomēr vienlaikus viņa ir nopietna, koncentrēta, pietiekami mērķtiecīga.

Olga darbojusies arī teātrī. Viņa ir horeogrāfe Dž. Dž. Džilnidžera iestudētajā Fausts. Deus ex machina. Jāatzīst, ka neviendabīgajā Faustā Olgas dejas trupa ienesa horeogrāfiski īpatnu risinājumu, tomēr nespējot savienot atsevišķos numurus. Veiksmīgāka bija baletmeistares darbība Genādija Trostjaņecka režisētajā Kerijā Krievu drāmā. Tomēr viņa atzīst, ka teātris paņem pārāk lielu daļu radošās enerģijas un pieprasa pārāk daudz kompromisu, kas ne vienmēr saskan ar paša viedokli.

Bērns ar klauna seju/ deju trupa

Olga uzskata, ka veiksme viņai vienmēr bijusi līdzās – tikšanās ar lieliem talantiem (Moriss Bežārs, Igors Moisejevs), atsaucība no Horeogrāfijas skolas, veidojot Modernās dejas trupu (dibināta 1996. gadā). Drīz vien sekoja uzstāšanās Kauņas Modernās dejas festivālā ar projektu Siļķu brīvdienas, tad Ņujorkā ar programmu Spļauj griestos svilpodams, arī Vitebskā, Budapeštā un citur. Tieši pēc viesošanās Ņujorkā trupai tika pievērsta lielāka uzmanība arī Latvijā, presei atzīstot, ka nu beidzot šeit ir augsta līmeņa, profesionāla modernās dejas trupa. Savukārt nākotnē Olgai ir doma izveidot Mūsdienu horeogrāfijas teātri, jau sen iecerēts bērnu balets Alise Brīnumzemē. Šā vērienīgā projekta pirmizrāde paredzēta Operā nākamā gada aprīlī. Tur darbojas profesionāļu komanda: horeogrāfiju veido Olga, muzikālo partitūru – Andris Vilcāns, Šeila rada kostīmus, bet Aigars Ozoliņš – scenogrāfiju.

Pirmo reizi Olgas horeogrāfijas es iepazinu 1998. gadā Dailes teātrī, kad tika rādīta programma Spļauj griestos svilpodams. Kompozīcijas apliecināja dejotājas talantu, ieguldīto darbu un līdz tam Latvijā maz redzētu modernās dejas profesionālo līmeni. Programmas vienojošais elements bija dzirkstīgi, izaicinoši kompozīciju nosaukumi, savukārt izrādes raisīja drastiski rotaļīgas stīgas, kas reizēm savijās dramatiskā mezglā. „Es neuzskatu, ka būtu apveltīta ar īpašu humora izjūtu, bet, tā kā dzīve nav viegla, ir svarīgi mācēt pasmaidīt. Skatuve ir tā vieta, kur šo skatījumu ir iespējams realizēt. Uz skatuves esmu patiesa, bet dzīvē reizēm mēdzu tēlot. Vispār es vienmēr esmu gribējusi būt klauns, jo šajā tēlā apvienojas komiskais un traģiskais vispārākajā pakāpē.” Arī Olgas dejas interpretācijās komiskais pārtop traģiskajā, ironiskais – romantiskajā, plastiskais – groteskā. Tā ir neordināra skatuviskā domāšana, kas visspilgtāko izpausmi guvusi izrādēs Valsis un Poputchiki (Ceļabiedri). Kompozīcijas bieži caurstrāvo sapņi par nepiepildāmo (pat kaltēta siļķe grib peldēt…), pidžamās ietērptās dejotājas rada sāpīgas asociācijas par reālajā dzīvē nesasniedzamo. Mīlestību? Laimi? Varbūt valsi pilī, pasakainai kleitai plīvojot? Savukārt Poputchiki apspēlē ilūziju balonus un realitātes esamības vieglumu, ļaušanos mirklim, jūtām un pārdomām. Poputchiki 2 – Men wanted stāsta par sievieti, tās pretrunām, ikdienu, kur ir gan mīlestība un naids, spēks un vājums, gan elegance un bezgaumība. Diena rit pēc dienas, katrā dzīves posmā ir kas nozīmīgs. Bet vai izdodas dzīvi sākt no jauna? „Nezaudē mirkļa skaistumu, domājot par to, kas būs pēc tam,” tā Olga aicināja programmas Spļauj griestos svilpodams ievadā. Tas ilustrē arī horeogrāfes emocionālo attieksmi pret dzīves norisēm, kas izlīkumo viņas iestudējumus drastiskos toņos. Trīs lieti ataino līdzīgu nostāju: „Vai jūs vienmēr zināt, kur ejat? Es – ne, vienkārši eju. Bet kur dodas lietus?” Tā ir peldēšana dzīves straumē, īpaši nemokot sevi ar introspektīvu skatījumu, tomēr atrodot sev noderīgo jebkurā parādībā, arī lietus slīpajā ceļā.

Esmu ievērojusi, ka jūsu radītās kompozīcijas caurvij bērnības motīvi. Tie ir spēles elementi, dejotājas pidžamās, baloni un caurspīdīgas bumbas. Vai arī sevi asociējat ar bērnu, kas savu trauslo dvēseli paslēpis zem asām bruņām?

Jāsaka, tādu traktējumu es dzirdu pirmo reizi. Taču, ja bērnu sevī paturēsi ilgāk, tad ne vien pašam būs vieglāk, bet arī citiem ar tevi interesantāk. Tas tāpēc, ka bērns ir atklāts, viņš neko neslēpj. Kļūdami vecāki, viļoties dzīvē, mēs aizvien vairāk sākam slēpties. Un domājam, kāpēc neviens mūs nemīl, bet patiesībā nelaižam nevienu savā tuvumā.

Manuprāt, viens no veiksmīgākajiem iestudējumiem ir Poputchiki – tur ir ilūzijas un realitāte, atmiņās un tagadne. Kas, jūsuprāt, ir ceļabiedri ¬ tie, kas iet kopā, vai tie, kas iet vienā virzienā?

Tas ir jautājums, uz ko katram pašam ir jāatbild. Vispār man ir grūti runāt par savām izrādēm. Daudz svarīgāk ir tas, ko skatītājs ir uztvēris, sapratis vai nav pieņēmis. Arī attiecībā uz Poputchiki. Kad to pirmo reizi rādījām Tallinā, mani draugi izteica pilnīgi atšķirīgus viedokļus. Daži sacīja, ka izrāde ir pārāk gara, citi – ka ļoti laba. Jebkurš tajā var atrast kaut ko savu. Vai arī neatrast.

Tomēr dzīvē jūsu galvenie ceļabiedri ir deja un neatkarība. Tas ir profesijas uzspiests zīmogs, bailes uzticēties? Vai dejotājam ir iespējams savienot veiksmīgu profesionālo karjeru un ģimenes dzīvi?

Domāju, ka tas ir iespējams, mākslinieks to var. Taču man ir citādi, varbūt es nevaru, varbūt varu, varbūt vienkārši nav pienācis īstais laiks. Viss ir Dieva rokās, bet skriet ar pieri sienā nav vērts. Ar laiku es kļūstu arvien mierīgāka un brīvāka. Arī komunikācija, saruna raisās vieglāk. Agrāk ar to bija grūtības. Protams, brīžiem nākas ciest un skumt, tomēr, kas ir, tas jāpieņem ar prieku. Māksla vienīgā nekad nenodos un nepievils.

Bieži tiek minēts fakts, ka māksla rodas, pamatojoties uz radītāja, mākslinieka iekšējām pretrunām, kompleksiem, nepiepildītām alkām, sapņiem.

Jā, to varētu attiecināt uz mani. Katra izrāde ir ļoti personīga – par to, kas man šobrīd traucē, kas sāp vai kas sajūsmina, rada prieku. Es atrodos nemitīgā kustībā, un viss mainās. Gleznotājs zīmē to, ko viņš redz un jūt, bet es savu redzējumu atainoju dejā. Visa dzīve tiek pakārtota dejai, un visā es saskatu deju. Arī izlasīta grāmata, atmiņas vai satiktie cilvēki var būt iedvesmas avots. Es esmu atvērta ārējām norisēm, cilvēki ir interesanti. Katram ir savs, savdabīgs skatījums uz pasauli. Tas ir rosinoši. Taču iedziļināties sevī, savās domās brīžiem ir mokoši. Svarīgi ir neļaut sevī iekļūt negatīvajam, jāattīra sevi no sliktām domām un jācenšas domāt labu.

Klauns atpin smaidu, uzmet mugursomu plecos un ielec pasaules raibajā ritumā.