Anna Pierhuroviča

Deju grupa „Buras” aicina uz neierastu kino seansu. Ir popkorns, ir repertuāra programmiņa, ir filmu plakāti, ir lielais ekrāns. Tikai tas nav parasts kino – tas ir dejas kino jeb kindejo (autores radīts termins). Šis notikums patīkami pārsteidz, jo vēl neesmu pieredzējusi dejas un filmas tiešu sapludinājumu uz skatuves latviešu kolektīvu izpildījumā. Četras populāras, nu jau – atļaušos teikt – klasikas atšķirīgu žanru filmas, to muzikālais pavadījums un četri deju uzvedumi.

Katrs priekšnesums sākas ar filmas „atkārtojumu”, kas realizēts ar uz ekrāna projicētu reklāmas rullīti. Jāsaka, labi, ka tas tiek rādīts, jo tikai dažos uzvedumos ir skaidri saprotams notiekošais.

Atmosfēru diezgan trāpīgi palīdz radīt Pāvela Armaņa gaismu spēles un ļoti oriģinālie Daces Greles kostīmi, kā arī minimālās, bet funkcionālās sienas.

Tālāk komentēšu katru no redzētajiem uzvedumiem.

„What Women Want” jeb „Ko vēlas sievietes” (2000). Žanrs – romantiskā komēdija. Horeogrāfija nodrošina gan komiskus, nedaudz stereotipiskus dejas elementus un mizanscēnas lielākoties solista Andra Kraujas izpildījumā, gan romantiskas etīdes ar daiļajām „Buru” dejotājām. Pārsteidz dejotāju tehnika – atbrīvotas muguras, kas absolūti neliek izskatīties sievišķīgām, kad vienlaicīgi tiek runāts par skaistumu, kleitām un ballēm.Uzskatu, ka dejotājai (un sievietei vispār), esot ar taisnu muguru un stāju, izceļas krūtis, kakls kļūst garāks, izceļas zoda līnija, viduklis, kas akcentē graciozitāti kustībās un sievišķību. Irinas Barsukovas izpildījums un emocionālais pavadījums, kā tik ļoti trūkst pārējām dejotājām, uzskatāmi norāda uz dejotājas briedumu un spēju atainot romanci. Meitenes, kur bija jūsu smaidi un emocijas? Acīs kož arī asinhrons izpildījums un nenostiepti pirkstgali. Trūkst informācijas par to, vai tāds ir bijis horeogrāfes sākotnējais norādījums, tomēr priekšplānā esošās dejotājas kāju cēlienus, metienus un kustību kombinācijas vispārīgi izpilda ar nostieptiem pirkstgaliem vai tieši pretēji atstieptām pēdām. Tādam būtu jābūt visu dejotāju izpildījumam. Bet uzjautrināja tas, ka Andris uz papēžu kurpēm dejoja enerģiskāk par meitenēm! Nav saprotams, kāda nozīme uzvedumā ir dejotājas Intas Trepšas tēlam un etīdei. Atbilstoši žanram horeogrāfija nodrošina gan humoru, gan romantiku. Vai es saprastu uzveduma sižetu, ja nebūtu redzējusi filmu? Daļēji, bet drīzāk – nē.

„Cast Away” jeb „Pamestais” (2000). Žanrs – piedzīvojumu filma, drāma. Oriģināls risinājums un horeogrāfija! Mazāk ir vairāk. Solists Reinis Helmanis un mūziķis Gints Smukais, kā arī gaismu efekti nodrošināja aizraujošu piedzīvojumu, ekvivalentu tādam, kāds jūtams, esot kino. Dejotājs ataino programmiņā apsolīto fizisko un emocionālo cīņu pašam ar sevi, lai izdzīvotu. Muzikālais pavadījums viena instrumenta izpildījumā ļoti talantīgi nodrošina gan melodijas, gan atšķirīgos skaņu efektus, kas liek noticēt, ka Reinis atrodas uz pamestas salas. Jāuzslavē „pamestā” drauga Vilsona horeogrāfiskais risinājums, ko droši un enerģiski sniedz Gustava Dosberga izpildījums. Vai es saprastu sižetu, ja nebūtu redzējusi filmu? Jā, bez šaubām!

„American Beauty” jeb „Amerikāņu skaistums” (1999). Žanrs – drāma. „Dramatiski dueti” būtu šī uzveduma lakonisks raksturojums. Šajā sižetā tik ļoti nepieciešamās un nozīmīgās emocijas dejotāji neizrāda. Atkal trūkst informācijas par horeogrāfes sākotnējiem norādījumiem. Tomēr daži dejotāji kustības izpilda ar tādu attieksmi, ka jautājums par savstarpējām attiecībām nerodas. Jāpiebilst, ka deju grupas Facebook lapā ir reklāmas rullītis, kurā redzami dejotāji ar ievērojami lielāku degsmi un attieksmi. Dusmas, kaisle, bailes, nodevība, ziņkārība, iekāre, naids – dejotāji to nedod skatītājam, kas liek uzvedumam zaudēt saturu un kļūt par vienkāršu dejas priekšnesumu. Bet dažādo duetu kustību raksturs gan ir atšķirīgs katram pārim, tikai trūkst pašu dejotāju atdeves. Tātad, ja tiek atainotas tādas nozīmīgas filmas ainas, kā neapmierinātā ģimenes tēva pavedināšana vai savdabīgā kaimiņu puiša spiegošana, vai vīra un sievas dramatisks strīds, man liekas dīvaini, ka dejotāji to dara bez emocijām un attieksmes. Rodas sajūta, ka viņiem ir neērti vienam no otra. Drāmā iesaistīto dalībnieku attiecības palīdz atainot arī slīdošas sienas, kas kalpo kā etīžu maiņas elements un telpas ierobežotājs, un krēsli, kas parāda tēlu nestabilitāti un zudušo pamatu zem kājām, ko pēkšņi izraisījušas pārmaiņas viņu dzīves. Vai es saprastu sižetu, ja nebūtu redzējusi filmu? Daļēji, vairāk jā, nekā nē.

„The Hunger Games” jeb „Bada spēles” (2012). Žanrs – asa sižeta zinātniskā fantastika. Acīmredzami modernākais no iestudējumiem. Atšķirībā no iepriekšējiem trim uzvedumiem, šajā redzam hip-hop un house dejas stila elementus. Uzvedumā dejo „Buru” dejotāji, kas ir ievērojami jaunāki par iepriekš aprakstītājiem. Noslēdzošais iestudējums ir spilgts un krāšņs, kā arī enerģisks un aizraujošs! Dejotāji demonstrē sarežģītas kombinācijas, akrobātikas elementus un daudz labāku vienlaicīgumu kustībās kā vecākie dejotāji. Mulsina, kāpēc par „revolūcijas ziedu” izvēlēta dejotāja ar nulles daudzumu revolūcijas gara, kas pieminēts priekšnesuma programmiņā. Zinot, ka filmas varone ir apspiestās tautas pretestības, drosmes un cerības simbols, dejā tas neparādās ne horeogrāfiski, ne dejotājas attieksmes ziņā. Vai es saprastu sižetu, ja nebūtu redzējusi filmu? Daļēji, jo uzveduma noslēgums nesniedz atrisinājumu.

Pēc visa kindejo seansa vislielāko sajūsmu radījis otrais uzvedums – „Pamestais”. Tas viennozīmīgi bija visefektīgākais un aizraujošākais priekšnesums.

Uzslava horeogrāfei un idejas autorei Edītei Ābeltiņai par uzdrīkstēšanos izveidot šādu nopietnu seansu. Šāda tendence jāpopularizē, jo labprāt redzētu vairākus dažādu kino tulkojumus kustībā.