Ja būtu jāatstāsta Džeroma Robinsa balets “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)” vienā teikumā, tas būtu – klasiskās mūzikas koncerta apmeklējums ar domām par visu, izņemot mūziku.

Šajā izrādē no visiem klasiskās mūzikas komponistiem izvēlēts autors, kura skanējuma gaisīgums, caurspīdīgums, smeldzīgums un virtuozitāte ir vistiešākais baleta mākslas tulkojums. Pārsteidzoši, bet, neraugoties uz Friderika Šopēna mūzikai raksturīgo harmoniskumu, pianista Edgara Tomševica izpildījumā šī baleta pavadījums ne vien saskanēja ar dejotāju pasteļtoņu tērpiem, bet arī ar kustībām, kuras neatbilda klasiskajai dejai tās ierastajā izpratnē.

Stūrgalvīgi “dalīju” horeogrāfisko kolāžu lomās un personībās. Tā kā tas ir pretrunā ar Robinsa ideju, man gāja grūti. Tomēr saskatīju galveno “sižeta trijstūri” – Balerīnu, ko izdejo Jolanta Lubēja, par viņu aizsapņojušos koncerta apmeklētāju Amira Dodarhodžajeva izpildījumā un viņa greizsirdīgo sievu – Elzu Leimani.

Jolanta Lubēja Balerīnas lomā ir asprātīga, humora pilna un tai pašā laikā – gaisīga un sapņaina; lielisks mākslinieces tehniskā asuma un tēla aizmāršības savienojums. Izlaistie mati atgādina Žizeli, tikai Žizeles prāta aptumšojums ir traģisks, kamēr Balerīnas maldīšanās fantāzijās – komiska. Dejotājas roku plastika ir īpaši izteiksmīga – no gulbjveidīgajām kustībām izrādes pimajos brīžos līdz tauriņa spārnu atveidei viecēliena noslēgumā. Mākslinieces skatiens – līdz lomas dziļumiem. Šoreiz gan dziļums ir pagalam atšķirīgs no viņas klasiskajām lomām, piemēram, Odetas. “Koncertā” Lubēja ar skatītāju “sarunājas”, nevis ievelk tēla dzelmē.

Neskatoties uz manu sākotnējo skepsi, Amira Dodarhodžajeva kustības lika smaidīt un smieties teju visu laiku. Viņa lomai ir viens vienīgs mērķis – izraisīt smieklus, taču tas pieprasa gan muzikālu un tehnisku precizitāti, gan veiksmīgu mijiedarbību ar partneriem un, protams, meistarīgu aktierspēli. Atkārtoti smiekli skatītāju zālē visas izrādes garumā pierāda, ka mākslinieka izpildījums ir izdevies. Parasti komēdija ir megasarežģīts juvelierdarbs, kamēr prinča tēls ir mūžīgās lamatas, kurās gribas ieslīgt. Lūk, tieši komēdija Dodarhodžajevam padodas pārsteidzoši viegli.

Elza Leimane izpilda greizsirdīgās sievas lomu ar minimālismu un emocionālu sabiezinājumu. No visām “Koncerta” lomām tieši šī visvairāk paļaujas uz aktierspēli, nevis deju. Liela nozīme šeit ir pauzēm, domīgumam. Ar varones vēsumu, bieži pamatotu aizkaitinājumu māksliniecei izdodas uzlādēt skatuvi. Tas liecina par spēcīgu, enerģisku ieguldījumu tēla izveidē.

Par pārējiem… nu, kādi “pārējie”? Bet Robinsa horeogrāfija liek skatīties tieši šādi.

Pēc Edgara Tomševica iznāciena sākumā izrāde turpinās ar Raimonda Martinova parādīšanos. Tas ir mūzikā iegrimis, ar citu klausītāju nenopietnību un traucēkļiem neapmierināts, vērīgs klausītājs (dažviet saukts par Sapņotāju). Pastaiga ar lietussargu prelīdes pavadījumā ir īpaši šopēniska un aizkustinoša. Ja jāizvēlas, kurš no visiem māksliniekiem šajā pusstundu garajā baleta jokā ir spējis atrast Šopēna garu un to izstāstīt skatītājam, tad tas ir tieši Martinova Sapņotājs.

Aleksandram Osadčijam – plašas tēlojuma un dejojuma iespējas. Mākslinieks pagūst būt gan apjucis, atstumts skatītājs, gan dejot duetā ar Balerīnu un palidināties tauriņa tēlā. Lubējas un Osadčija pas de deux ar pretenziju uz klasisku adagio ir visburtiskākais klasiskā baleta izsmiekls visā viencēlienā. Taču tas izrādījās labdabīgs un asprātīgs un izkliedēja skepsi, ko manī iedvesa senāki “Koncerta” videoieraksti.

Annija Kopštāle šajā baletā ienes zināmu huligānisma devu. Viņas varone ir galvenā trokšņotāja Šopēna koncertā, kamēr krēsla atņemšana Lubējas Balerīnai ir izdarība Mistera Bīna manierē. Izrādes sākumā Kopštālei izdodas parādīt puicisku plastiku un nekaunību, vēlāk – pilnīgi pretēju apjukumu un sievišķību Kļūdu valsī.

Kārļa Cīruļa loma sadalāma pēc ķermeņa stāvokļa un slodzes principa: vispirms – kustību minimālisms un statika biļešu kontroliera tēlā, tad – teju svarcelšana balerīnu staipīšanas epizodē pirms Kļūdu valša, un visbeidzot – bezsvara vieglums tauriņa tēlā. Varētu teikt, ka novērojam trīs baletdejotāja agregātstāvokļus. Lai kā iestudējums “lauztu” baleta kanonus, bez klasiskās dejas tehnikas šeit nav iemiesojams neviens lomas posms. Negaidīti, bet ieraudzīju ļoti loģisku turpinājumu tam, ko vērtēju klasikā. Tas būtiski atviegloja izrādes ieceres uztveri.

Man neizdevās izsekot visu dejotāju sniegumam tik vērīgi, kā gribētos. Pēc koncerta klausīšanās ainas vispirms lietussargu, tad tauriņu mudžeklī pamazām izšķīst sinhronās mūzikas cienītājas Emma Lagūna un Izabella Monastirska-Urtāne (Lagūnas varone gan vēl pagūst konkurēt ar Balerīnu smieklīgo galvassegu modes skatē), un spēcīgais Antons Freimans. Taču jāuzsver, ka šajā baletā satīra ir pārāka par tēlu atpazīstamību.

Izrādes noslēgumā pianists cenšas tīklā saķerstīt par tauriņiem pārvērtušos – varbūt dejotājus, varbūt skatītājus vai viņu haotiskās domas un fantāziju tēlus. Minējumu sērija šeit ir tīša, jo viencēliena struktūra nodzēš robežu starp dejotājiem un skatītājiem, materiālo un abstrakto. Nav arī skaidrs, kurš kuru gūsta. Vai Šopēns caur pianista rokām cenšas pievērst klausītāju uzmanību vai arī viņi ir sagūstījuši Šopēnu savā iedomu pasaulē, kurai nav nekāda sakara ar to, ko bija iecerējis komponists?

Titulfoto: skats no Džeroma Robinsa baleta “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam”). Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīna Korneliusa ir valodniece, maģistre angļu filoloģijā. Aktīvi seko Latvijas Nacionālā baleta izrādēm un raksta par tām sociālajos tīklos. Baletu uztver kā valodu, kas nereti ir spēcīgāka un izteiksmīgāka par vārdisko.