Sintija Siliņa ir horeogrāfe, kas kultūras laukā darbojas plaši. Latvijas laikmetīgās dejas nozarē profesionāli aktīva kopš 2007. gada. Veido un producē dejas izrādes neatkarīgi vai sadarbībā ar neatkarīgajiem teātriem, kā arī raksta par deju daudzdimensionālā kontekstā. Sintija ir Dejas balvas žūrijas locekle ar ekspertīzi laikmetīgajā dejā un laikmetīgās dejas festivāla “Horos” 2025. gada kuratore. Par to, ko nozīmē būt dejas kuratorei, ar Sintiju sarunājas horeogrāfe Agate Bankava, kura aktīvi darbojas biedrībā “LAUKKU”, kūrējot minifestivālu “Ražas svētki” un kopā ar citiem “LAUKKU” biedriem vadot starptautiskus projektus, kas vērsti uz sadarbību un izaugsmi.

Agate Bankava: Apmēram 2015. gadā manās rokās nonāca Frančesko Bonami grāmata “Es arī tā mācētu”, kurā autors dalās savā pieredzē mākslas kūrēšanā un kritikā. Atceros, ka, pāršķirot grāmatas pēdējās lappuses, manī kaut kas mainījās. Nepagāja ne pāris gadi, kad līdztekus darbam horeogrāfijā arvien vairāk sāku interesēties par mākslas un dejas kritikas tekstiem, kā arī pamazām tuvinājos dejas kuratora lomai.

Šogad biedrības “Tuvumi” organizētais laikmetīgās dejas festivāls “Horos” mākslinieciskās programmas vieskuratores lomā ir uzaicinājis laikmetīgās dejas mākslinieci Sintiju Siliņu. Šajā sarunā runāsim par dejas kūrēšanu, “Horos” programmu un to, kāpēc māksla joprojām nenogurdina.

Bonami raksta: “Sabiedrība bez mākslas ir sabiedrība, kurai nav cerību, tā pārāk cieši ir saistīta ar tagadni. Māksla savieno kopā pagātni, tagadni un nākotni.” Šķiet, ka šos vārdus ar muguras smadzenēm sajutusi arī Sintija Siliņa, izvēloties festivāla “Horos” virstēmu “Ķermeņa renesanse”.

Kā tu nonāci līdz dejas kūrēšanai?

Sintija Siliņa: Šī ir mana pirmā pieredze kā kuratorei. Un es to pavisam atklāti raksturošu kā autodidaktisku pieeju. Es nevēlējos ietekmēties no standartiem, tādēļ pēc dažām sarunām un izšķirstot “OnCurating.org” izdevumu “Curating Dance: Decolonizing Dance” gribēju apzināti veltīt laiku tam, lai vērotu un domātu, kas notiek tagad un šeit – Latvijā – un kādi ir sabiedrības virzītājspēki vai kavēkļi, un lai ar saviem vērojumiem salāgotu programmas vīziju, attiecīgi piedāvājot atbilstošas izrādes.

“Horos” līdzdibinātāju Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites-Sants uzstādījums ir, ka festivāls ir smilškaste, kurā māksliniekiem ir brīvība spēlēties, tostarp iemēģināt dažādas amata pozīcijas.

Pēc abu ielūguma jau 2023. gadā apmeklēju “Horos” un 2024. gadā piedalījos tajā kā rezidente un māksliniece, kas programmā prezentēja savu (un Evarta Melnalkšņa) izrādi “Mans līgums ar krēslu” (producents Ģertrūdes ielas teātris), lai izjustu festivālu no iekšienes kā dalībniece un tā sevi gatavotu kuratores darbam. Piedāvāju arī savas iniciatīvas: vadīju funkcionālā treniņa nodarbību vietējai sportiski aktīvajai sabiedrības daļai un organizēju futbola spēli, kurā neitrālā teritorijā – futbola laukumā – satikās mākslinieki un Aizputes iedzīvotāji. Tiešs mākslinieku kontakts ar vietējo sabiedrību ir viens no maniem apzinātiem uzstādījumiem “Horos” laikā Aizputē. Gribas aizvirzīties prom no tā smagā pieņēmuma, ka mākslinieks un skatītājs faktiski neredzas, jo satikšanās reizēs burtiskā nozīmē ir tumšs (skatuves telpā ir tumsa). Varbūt tieši tas man līdz šim bija pietrūcis – nepiespiesta satikšanās ar skatītāju, darot ļoti vienkāršas lietas, kas vieno jebkuru.

Kas šogad festivālā būs tā aktivitāte ārpus dejas?

Mēs plānojam funkcionālā treniņa BodyArt nodarbību. Aizputē ir krosfiteru kopiena, kas ar interesi vēlas piedalīties šāda veida aktivitātēs. Krišjānis Sants jau pagājušogad tikās un, iespējams, arī šogad tiksies ar vietējo sporta deju klubu, kur dejo pamatskolas skolēni. Turklāt šogad viena no izrādēm ir veidota, izmantojot Lindy Hop (afroamerikāņu sociālā deja starpkaru periodā ASV) tehniku. Iespējams, bērniem, kuri dejo pāros, būs interesanti redzēt, kā šo konkrēto formātu var interpretēt citādi.

Kas tavā izpratnē ir dejas kurators?

Šī nodarbe ir daudzu virzienu process, kurā tiek meklēti veidi, kā pieredzēt deju konkrētā fokusā. Šajā gadījumā izvēlētais festivāla ietvars “Ķermeņa renesanse ir uzstādījums, kurā aicinu jaunatklāt savu un citu ķermeņus caur dejas mediju. Tas man ir īpaši svarīgi arī ģeopolitiskajā kontekstā. Manuprāt, tas ir vienīgais un īstais ceļš uz empātiju, kas aizkavē riska faktoru – citu cilvēku uztvert kā iznīcināmu elementu.

Šodienas realitātē, kad cilvēku var nogalināt ar vienas pogas spiedienu, cilvēka un viņa ķermeņa vērtība zūd. Un tomēr es gribu atgādināt: ikviens ķermenis ir vērtība. Šī satikšanās ar cilvēkiem ir viens no veidiem, kā uzturēt saikni ar otru.

Mūsu kultūras mantojums nav tikai būves, priekšmeti, tradīcijas – tas ir arī šodienas cilvēks ar savu ķermeni. Bez miesiska ķermeņa šī mantojuma saglabāšana nemaz nebūtu iespējama.

Vizuālajā mākslā pastāv uzskats, ka kurators nosaka, kurš būs mākslinieks. Kā tev šķiet – vai arī dejas kuratoram ir šādas spējas?

Atzīšos, ka bija brīdis, kad es gandrīz iekritu kārdinājumā precizēt vienas izvēlētas izrādes aprakstu, lai skatītājam sniegtu skaidrāku priekšstatu par izrādi, bet attapos. Atcerējos sevi kā mākslinieci un to, kā mani ietekmētu šāda veida iejaukšanās no malas.

Es uzskatu, ka tā ir kuratora privilēģija – piekļūt māksliniekam un viņa praksei kontekstuāli, varbūt pat analītiski un piedāvāt to interpretācijai, taču absolūti cienot autorību un veiktās izvēles kā aksiomu. Man ir žēl, ja mākslas autori piedzīvo pretējo – ka kuratori mēdz pārdefinēt māksliniekus un viņu praksi. Manuprāt, tas nav pareizi. Es uzskatu, ka saturu veido mākslinieks.

Tad dejas kuratoram nav lielas varas?

Es nezinu. Es to daru pirmo reizi – no izteikti personīgas izpratnes un perspektīvas. Šī ir ļoti forša smilškaste un, manuprāt, ļoti dāsna un vērtīga iniciatīva vietējā kontekstā. Ļoti ceru, ka “Tuvumi” saglabās ideju par rotējošo kuratora pozīciju un tādā veidā investēs vietējos dejas māksliniekos un viņu kompetencēs. Kuratora darbs ļauj domāt un pieredzēt deju no pilnīgi citas perspektīvas. Un man personīgi tas ir ļoti daudz atklājis pašai par sevi – ne tikai kā mākslinieci, bet arī stratēģi un gala beigās arī cilvēku.  

Mana dejas kuratores vīzija noteikti atšķiras no citiem, bet pēc katra pasākuma, kas ir izdevies, man gribas turpināt un pilnveidoties. Es ļoti izbaudu to, ka varu radīt telpu māksliniekam – iespēju viņa mākslai satikties ar skatītāju un nodrošināt tam pēc iespējas labākus apstākļus.

Un arī – tas ir cits stresa līmenis. Kad pats esi mākslinieks, domas neviļus aizved pie jautājumiem par savu vērtību, par to, kā tava māksla iederēsies kopējā kultūras ainavā, par izrādes ideju un vēl simtiem citu mazu detaļu. Esot kuratores lomā, man ir absolūta pārliecība par māksliniekiem, ar kuriem sadarbojos. Reizēm domāju, ka kādā dzīves posmā varētu darīt tikai to.

Jā, līdzīga ir arī mana nesenā pieredze.

Šajā pavasarī piedalījos trīs dažādos tīklošanās pasākumos ārpus Latvijas – Taivānas dejas festivālā “Want to Dance”, Eiropas dejas platformas “Aerowaves” festivālā “Spring forward” Itālijā/Slovēnijā un IETM (International Network for contemporary performing arts) sanāksmē Berlīnē Vācijā. Man ir bijis patiess prieks pārstāvēt Latvijas laikmetīgo deju kopienas līmenī. Pārstāvēt kopienu ir daudz nepiespiestāk nekā pašai sevi kā mākslinieci. Jo apzināšanās, ka tas, ko tik pašaizliedzīgi dara kolēģi ar tik ierobežotiem resursiem, ir vērtība sabiedrībai, manī ir nesatricināma. Izolēti par sevi man būtu lielas grūtības tā domāt, jo tas liktos uzpūtīgi. Starptautiskā saskarsme šo Latvijas dejas kopienas vērtību pastiprina – mēs viennozīmīgi iederamies pasaules kontekstā un varam piedāvāt ļoti kvalitatīvu pienesumu gan idejās, gan izpildījumā.

Bet varbūt tas ir tas, kas mums ir pietrūcis? Ka kāds droši un pārliecināti, bez liekām gaidām un pārmetumiem atbalsta un pasaka: “Tajā, ko mēs darām, ir vērtība. Tā ir laba manta!”

Bezaizspriedumaina kvalitātes novērtēšana ir joma, kurā mums Latvijā vēl ir, kur augt. Mūsu sabiedrībā ir tendence paust tūlītēju noraidījumu, ja kas neatbilst konkrētiem pieņēmumiem vai standartiem. Trūkst ziņkārības un spēles nerva. Un laikmetīgajā dejā… Tajā ir tik daudz dažādu pieeju un estētiku. Var strādāt ļoti plaši un daudzveidīgi. Un tajā ir tik daudz nezināmā. Jā, nenoliedzami katram kāds izteiksmes veids ir tuvāks un saprotamāks, katram sava gaume. Bet tas nedrīkst būt par iemeslu, lai aizēnotu vai nicīgi novērstos citu perspektīvu priekšā. Ceru, ka var saprast, ka es to nedomāju tikai par deju, bet vispārīgi.

Tikai pēdējā mēneša laikā vien es esmu redzējusi 45 dažādas dejas izrādes. Un man bieži jautā – vai es nenogurstu? Bet es patiešām nenogurstu. Esmu nonākusi punktā, kurā redzu mākslas darbus kā tiešāko portālu uz cilvēka iztēles bezgalīgumu. Un tā, manuprāt, ir milzīga privilēģija – pieredzēt cita cilvēka/cilvēku radošumu, būt klāt un pieslēgties tam.

Šādas atziņas gūšanā zināmu lomu spēlē arī mana līdzšinējā pieredze Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) ekspertu komisijā un darbs jau otro termiņu Dejas balvas žūrijā. Ļaujoties šai masīvajai ideju pieredzei, ar laiku kā pirmo reakciju, sastopoties ar svešādo, iemācies nevis noraidīt, bet drīzāk kļūt ieintriģētam. Tas mani kā cilvēku ir ļoti bagātinājis. 

Kā notika šīgada “Horos” izrāžu atlase?

 “Horos” programmā ir vairāki filtri. Viens no tiem – efektīvi un ilgtspējīgi izmantot visa veida resursus. Tā kā “Horos” primāri izriet no rezidences formāta, tur arī galvenokārt tiek meklēts potenciāls mākslinieciskajai programmai. 

Tāpat “Tuvumi” mērķtiecīgi apzina Baltijā un Skandināvijā veidotus dejas darbus. Piemēram, pagājušogad kopā ar Ievu Gaurilčikaiti-Sants apmeklējām Skandināvijas dejas platformu “Ice Hot” Oslo Norvēģijā. Un, ja vien nebūtu objektīvu finansiālu šķēršļu, jau šogad programmā būtu iekļauta “Ice Hot” laikā izraudzītā somu māksliniece ar savu dejas darbu ar vietējās kopienas jauniešu (meiteņu) līdzdalību. Uz to ceram citu gadu. Šoreiz programmā iekļāvām gan manus, gan Krišjāņa, gan Ievas (kas ir līdzšinējie “Horos” kuratori) favorītus, kas atbilda manis veidotajai kuratoriālajai koncepcijai.  Krišjānis mani iepazīstināja ar Salkas Ardālas-Rozengrenas darbu “Ilgstošās figūras”. Mēs runājām par sociālās pāru dejas izcelsmi – par to, ka tā sākotnēji nebija organizēts deju pulciņš, bet gan cilvēku vēlme sanākt kopā vienā laikā un telpā, lai izjustu kopību un vienotos kustībā, turklāt viens pret vienu. Zīmīgi, ka spēcīgi sociālās dejas popularitātes izrāvieni 20. gadsimtā bijuši gan pasaules karu laikā, gan starpkaru periodā kā reakcija uz karu. Un ne tikai kā aizmiršanās, bet, manuprāt, arī sava un cita cilvēka/cilvēku ķermeņa validācija iepretim masveidīgajai cilvēku iznīcināšanai. Šobrīd šo funkciju lielā mērā ir pārņēmuši reivi. Tomēr, manuprāt, tur iztrūkst fiziskas tuvības kontakts – ķermeniskais pieskāriens, satvēriens, konkrēta kustību forma, caur kuru iepazīt cilvēku neverbāli. 

Ieva ieteica Nīderlandē rezidējošā lietuviešu horeogrāfa Luka Karveļa jaundarbu “Kur krasts” – solo, kuru izpilda jauna lietuviešu dejas māksliniece Dominika Markevičūte, kas vienlaikus būs arī “Horos” rezidente. Ievas intuīcija bija nevainojama, jo mēs šo darbu uzaicinājām programmā, vēl pirms horeogrāfija ieguva Lietuvas “Zelta krusta” balvu kā labākā 2024. gadā. Un pavisam nesen abi mākslinieki šī darba kontekstā saņēmuši arī Lietuvas Horeogrāfu asociācijas apbalvojumu – balvu, ko piešķir kolēģi, izceļot savas kopienas cilvēkus.

Manis pilnīgi no nulles atrastā izrāde ir Sofijas Filipu un Elīnes Selgis darbs “Apskāvienu horeogrāfijas: variācija” no Igaunijas. Pavisam nejauši uzdūros šim neatkarīgi producētajam duetam, un tieši tur kuratoriālā koncepcija iemieso visu svarīgo, ko vēlos izcelt, – ķermenis, trauslums, kas vienlaikus ir spēks, jauni meklējumi zināmajam, poētisms. 

Šī nu jau vairāk kā gada laikā, kurā apceru festivāla kuratoriālo vīziju, man patiešām ir iepaticies renesanses koncepts – zināmā jaunatklāšana. Kaut kas ir bijis, joprojām pastāv, taču ir marginalizēts, bet tiek vēlreiz izcelts, un tam tiek meklētas jaunas nozīmes.

Biļetes uz festivālu “Horos” iespējams iegādāties šeit.