Rūta Pūce*

6. un 7. jūnijā Aizputē jau ceturto reizi notika organizācijas “Tuvumi” veidotais laikmetīgās dejas festivāls “Horos”. Festivāla šīgada kuratore Sintija Siliņa intervijā norāda, ka “Horos” 2025. gada ietvars – “Ķermeņa renesanse” – aicina caur deju no jauna atklāt gan savu, gan cita ķermeni. Tas ir īpaši nozīmīgi šībrīža ģeopolitiskajā kontekstā – Siliņa uzsver, ka ķermenis ir vienīgais un īstais ceļš uz empātiju, kas aizkavē citu cilvēku uztvert kā iznīcināmu elementu: “Šodienas realitātē, kad cilvēku var nogalināt ar vienas pogas spiedienu, cilvēka un viņa ķermeņa vērtība zūd. [..] Mūsu kultūras mantojums nav tikai būves, priekšmeti, tradīcijas – tas ir arī šodienas cilvēks ar savu ķermeni. Bez miesiska ķermeņa šī mantojuma saglabāšana nemaz nebūtu iespējama.”

Pēc “Horos” noslēguma atpakaļceļā uz Rīgu devāmies ar festivāla organizēto autobusu. Izbraucot no Aizputes, mūs uz brīdi pavada košs saulriets. To ieraugot, viss autobuss kopīgi nopūšas, un es atceros, ka klusāki un skaļāki laimes vaidi šodienu piepildījuši jau vairākkārt. Šīs ir atbilstošas atvadas no trīs spēcīgu viesizrāžu piepildītās 7. jūnija programmas.

Salkas Ardālas Rozengrenas (Salka Ardala Rosengren, Zviedrija) “Ilgstošās figūras” (Lasting Figures) viesizrāžu programmu atklāj ar kopābūšanas tēmu. Dejotājas Salka Ardāla Rozengrena, Jāde Stenhuija (Jade Stenhuijs) un mūziķis Markuss Doveruds (Marcus Doverud) izrādi sāk tālu cits no cita.  Dejotājas klusumā uzsāk kustību pa apli, kā izpētot vai atceroties kustību nospiedumus savā ķermenī. Dažreiz iesākot un nepabeidzot, citreiz negaidīti ievibrējot atsevišķu ķermeņa daļu. Pēc mirkļa satiekas gan dejotājas, gan deja un mūzika, kas horeogrāfiju lēnām ved no abstraktas kustības līdz lindīhopa (Lindy Hop) soļiem. Izrāde liek domāt par kopābūšanu kā organisku apmaiņu starp vadīšanu un sekošanu. Redzu, kā viņi visi trīs jūt cits citu, kā seko, kā kļūdās, kā pamana un atgriežas.

Lindīhopa soļu struktūra un laikmetīgās dejas refleksija par ķermeni saplūst ar bungu, saksofona un balss dziedājumiem, veidojot atvērtu atmosfēru starp skatītāju un izpildītājiem. Hierarhijas neesamību pastiprina arī izrādīšanas apstākļi – pēcpusdienas saule pielej kluba “Kurzeme” telpu, tai skaitā skatītāju sēdvietas. Mākslinieki panāk ārkārtīgi jutīgu un trauslu kopābūšanu. Sociālajām dejām raksturīgā iesaistes atmosfēra mani iekļauj, bet nespiež celties kājās. Man ir sajūta, ka tikko esmu dejojusi ar viņiem vai tūlīt, tūlīt pievienošos nākamajai dejai.  Skatītājas lomā šī ir mana šīs sezonas visspēcīgākā izrādes pieredze, kuras laikā es atkal noticu dejai, horeogrāfijai un to spējai saglabāt līdzvērtīgās attiecības. To varētu palīdzēt skaidrot horeogrāfa un dejas pētnieka Martina Spangberga termins postdeja: kad horeogrāfijas konceptuālisms nekļūst snobiski pārāks par deju kā izpausmes veidu, bet abas ir līdzvērtīgas un pašpietiekamas. “Ilgstošās figūras” sevī iemieso demokrātijas principu, kas nav pašsaprotams, bet gan apzināti veidojams un rūpīgi sargājams.

Sofija Filipu (Sofija Filippou, Grieķija) un Elīne Selgisa (Eline Selgis, Igaunija) – “Apskāvienu horoegrāfijas: variācijas” (Choreographies of Hugging: variation)

Arī šis sieviešu duets ir par kopābūšanu, ko pavada mūzika (skaņu māksliniece Helēna Mora (Helena Mora)). Dejotājas teju nekad neatdalījās viena no otras. Viņu ķermeņi bija burtiski savijušies un sakļāvušies un tādā veidā vēlās cauri A/S “Kurzemes atslēga” darbinieku ēdnīcas gaišajai telpai. Šīs izrādes apraksts festivāla vietnē mani uzrunāja visvairāk, tomēr tās otrajā daļā arvien grūtāk kļuva atrast pamatojumu noslēguma izvēlēm. Viņas vēlās un vēlās, un radās šaubas, vai tiešām izdosies šo velšanos un saplūšanu kaut kā pabeigt. Kā to vispār varētu pabeigt? Tā drīzāk ir kā ainava – bez sākuma un beigām. Jebkura dramaturģiskā izmaiņa varētu atvērt jaunu nodaļu, kas atkal būs jānoslēdz. Skatoties izrādi, pamanu jau trīs mirkļus veiksmīgam noslēgumam, un tomēr velšanās turpinās, līdz beidzot dejotājas neveikli nonāk stāvus pozīcijā, tad atkal paveļas uz grīdas, mulsi paklanās un aplausu pavadījumā izveļas ārā pa logu. Izplūšana caur logu man šķita silta un darbam atbilstoša, bet izrādes fināla nogrieznis mulsināja, un rezultātā biju nedaudz vīlusies.

Sarunā ar radošo komandu pēc izrādes uzzināju, ka darbs ir radīts Covid-19 pandēmijas laikā. Šis vienkāršais apstāklis izmainīja tikko redzēto un mazināja manu vilšanās sajūtu. Sakļaušanās ar otra ķermeni vairs nešķita skulpturāla un intīma, drīzāk vitāli nepieciešama. Tāds arī bija dejotāju satvēriens – alkstošs un ciešs. Pandēmija kā izrādes radīšanas apstāklis atgādina laiku, kad īsti nebija skaidrs, cik ilgi turpināsies ierobežojumi, atsvešinājums no citiem un pārspīlētā tuvība ar mājiniekiem. Esmu pārsteigta, cik ātri esmu aizmirsusi aptuveni divus gadus un ķermenisko trauksmi, ko piedzīvojām. Pandēmija beidzās tāpat kā šī izrāde. Te viņa ir – ilga un mūžīga, te viņas vairs nav.

Sarunā mākslinieces arī atklāj, ka runa nav par apskāvienu kā sociālu žestu, bet gan kā izteiksmes paņēmienu. Es to pat nedēvētu par apskāvienu, drīzāk par nemitīgu samīļošanos pašam ar sevi caur otra ķermeni. Lielu pieskārienu, kas veidojas, ieklausoties otrā. Izrādē tiek izmantoti kontaktimprovizācijas principi, ar kuriem dejotājas dažbrīd teju tiek galā. Pamanu ķermeņu trīcēšanu, pārnesot svaru, kas gan piešķir dramaturģisku spēku, atgādinot, ka būt kopā ar otru var būt arī izaicinoši.

Lukasa Karveļa (Lukas Karvelis, Lietuva) – “Kur krasts”

Pieteiktā izrādes tēma ir mīts par nārveidīgu būtni, kas nevar būt kopā ar mīļoto. Tās nosaukums angļu valodā “She Dreamt of Being Washed Away To The Coast” ļoti precīzi ietver kustību materiāla nesto simboliku, un man izrādi palīdz uztvert daudz precīzāk, nekā latviešu un lietuviešu valodā un lietuviskais “Kur krasts”.

Izrādes izpildītāja, lietuviešu dejotāja Dominika Markevičūte (Dominyka Markevičiūtė) izkopusi spēcīgu dejas tehnisko bāzi, piepildītu emocionālo sniegumu un apbrīnojamu fizisko noturību. Izrāde balstās kustību atkārtojumā – dejotājas ķermenis caur spirāļveida trajektoriju “ielaižas grīdā” no zemākas vai augstākas pozīcijas. Rotējošā kustība paredz ne tikai vizuālu formas atveidi, bet arī spirāles kā fizikas principa izmantošanu – kustība sākas vienā ķermeņa punktā, pārējām ķermeņa daļām atpaliekot un godīgi sagaidot kustības impulsa pienākšanu. Izvēlētais kustību materiāls un tā skrupulozā izpilde rada jūras viļņošanās ilūziju. Dejotāju ierobežo tērpa kabatās saliktās rokas – tā kā no dejas tehnikas organiskās puses ierullēšanās grīdā paredz spēcīgu plaukstu un apakšdelmu darbību svara pārnesei no ķermeņa uz grīdu, tad plaukstu izolēšana radījusi arī specifisku pielāgošanos, kurā plaukstas darbu izdara elkonis. Sarunās pēc izrādes atklājas, ka, veidojot izrādi, Dominikas ķermenis tā pieradis pie ierobežojuma, ka automātiski izslēdzis plaukstu darbību arī citās dejas situācijās ārpus “Kur krasts” radošā procesa. Ar tik spēcīgu un talantīgu izpildītāju “Kur krasts” spēja arī atgādināt par individuāla ķermeņa spēku, pielāgošanās spējām, kā arī citādā pieņemšanu sevī un citos. Izrādi var baudīt arī tikai kinestētiski, nedomājot par tēmu un kontekstu. Šis ir ķermeni apliecinošs noslēgums festivāla “Horos” programmai.

Noslēgums

Ķermeņa renesanses tēma šķiet nozīmīga ne tikai kuratores Sintijas Siliņas minētajā paradoksā, kurā pasaule sludina individuālismu un autentiskumu un vienlaikus karos iznīcina cilvēku ķermeņus kā nelielas vienības. Renesanse notiek arī ķermeņu iekšējās cīņās par pašnoteikšanos, aizskarot gan identitātes, gan robežu un varas jautājumus: kā būt kopā, nezaudējot sevi, un kā būt nobriedušam savā ķermenī, lai neiznīcinātu otru, meklējot savas patiesības atzīšanu? Ķermeņa prizma izgaismo arī Latvijas laikmetīgās dejas kopienas alkas: kā būt kopā, realizējot arī savus individuālos mākslinieciskos mērķus? Jo īpaši šogad tas izgaismojies Horeogrāfu asociācijas rīkotajās darbnīcās “Mākslinieciskā prakse tuvplānā” un biedrības “LAUKKU” realizētajā starptautiskajā “Radošās Eiropas” projektā “iCoDaCo”. Tāpēc festivāla tēmu uzskatu par svarīgu ne tikai pasaules kontekstā, bet arī lokāli.

Kopīga ķermeņa un vienotības sajūtu festivāls panāk arī ar rūpīgu skatītāja “pieskatīšanu”. Mūs ved uz notikumu vietām, katru pasākumu ievada pārdomāti organizatoru Ievas Gaurilčikaites-Santas un Krišjāņa Santa vai kuratores Sintijas Siliņas ievadvārdi. Uzreiz pēc katras izrādes notiek sarunas ar to autoriem. Mums vairākkārt atgādina dienas plānu, maltīšu ieturēšanas vietas, ceļu uz vīna darītavu un, protams, autobusu maršrutā Rīga-Aizpute-Rīga, kurā satikti paziņas un kolēģi. Ir ekskursijas sajūta – ārpus ikdienas, organizētā drošībā.

Festivāls kopumā rada ārkārtīgi rūpīgas plānošanas un apzinātu izvēļu sajūtu. Nejaušībām te nav vietas. “Horos” ir cilvēku radīts un lolots mākslas darbs, kas dāvināts skatītājam. Ar prātu saprotu, ka vienu dienu esmu nodzīvojusi utopijā. Lai gan visu laiku man atgādināts par ķermeni un tā trauksmi pasaulē, esmu bijusi komfortā – laiski pametusi Rīgu, apčubināta skaistā provincē, pabarojusi savu mākslas baudīšanas un pārrunāšanas nervu un reizē arī aizmirsusi par pasaules problēmām. Lūk, tas ir interesants paradokss!

*Rūta Pūce ir laikmetīgās dejas horeogrāfe, pedagoģe un “Dance.lv Žurnāla” redaktore, kuru interesē deja kā domāšanas process.

Titulfoto autors: Aleksejs Beļeckis