Ilva Lorence

Drēgnā trešdienas pēcpusdienā, 4. oktobrī, spītējot vētrām, peļķu jūrām un vēlmei palikt mājās segā ietītai, dodos uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, kur Agnese Bordjukova skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens” ietvaros izrāda savu dejas izrādi “Dzirdi mani”. Ar Agnesi kopā dejo Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura programmas “Laikmetīgās dejas māksla” 2. kursa studentes Anush Cvetkova, Jana Jacuka, Sabīne Neilande, Ksenija Simanova, Līga Ūbele un Dana Zvonarjova. Kā pieteikts programmā, izrāde pēta tās ķermeņa daļas, kuru procesi nav ieraugāmi uzreiz, jo norit zem ādas – locītavās, starp orgāniem, balss veidošanās mehānismā. Dejotāji individuālā izpētē cenšas pietuvoties šai telpai, to iepazīt un saklausīt, kā skan paša ķermenis.

Pirms došanās uz teātri izlasu visu pieejamo informāciju par izrādi, bet, tai sākoties, atkal visu aizmirstu, kas parasti tā nenotiek, un ļaujos mirkļa burvībai. Visa zāle ir ietīta tumsā, dzirdama tikai ritmiska elpošana, kas kļūst arvien straujāka. Meitenes pa vienai iznirst no tumsas, pārvietojoties bez skaņas, līdzinoties fejām vai kādiem pārdabiskiem gariem, kas nepārtraukti maina formu. Sajūta, ka dejotājas nav no šīs pasaules, turpinās, kad viņas rada tādu kā zemes simfoniju, atdarinot dažādas skaņas, ko var sadzirdēt neskartā dabā: putnu čalas, vēja brāzmas, ūdens pilēšanu u. c. Skatītājs atgriežas pasaules pirmsākumos, kur valda haoss, starp dzīvniekiem un cilvēkiem nepastāv hierarhija un katrs jūtas brīvs. Šī daļa mani pašu uzrunā visvairāk. Esmu sakoncentrējusi visas maņas, iztēlē tēli mainās zibenīgā ātrumā, aizmirstu, kur atrodos, un ikdienas problēmas ir pilnībā pagaisušas.

Vēl joprojām telpa ir tumša, knapi varam saskatīt meiteņu apveidus, kad tās kustas pieplakušas sienai, lienot vai veļoties. Ņudzošā murdoņa pārtop jau konkrētākos veidolos, kur var atšķirt cilvēka skaņas. Vārga gaisma izgaismo visas dalībnieces, kas nu ir nostājušās rindā ar seju pret skatītājiem. Viņas kā mazas puķes skatītāju priekšā izaug par lekniem kokiem, ļaujot noprast, ka attīstība nekad nebeidzas.

Nākamajās ainās būtnes pēta savu ķermeni, tā darbību, skaņas. Lai arī izrādes uzstādījumā šī pēdējā daļa pieteikta kā nozīmīgākā, saraustītās kustības ir tikai mehāniskas un nerada manī nekādu sajūtu par īpaši jauniem atklājumiem cilvēka ķermeņa plašumos. Saprotu, ka katram tas ir individuāli un varbūt arī dejotājas kaut ko piedzīvoja, bet tad tam nebija atrasts atbilstošs skatuves veidols.

Interesanti ir izveidota aina, kur viena no meitenēm atrodas blakus telpā un viņu filmē otra meitene. Video tiešraide ar projektora palīdzību tiek rādīta uz sienas skatītājiem. Šāds paņēmiens jau bieži tiek izmantots laikmetīgā teātra izrādēs, tāpēc tas izsauc atsvešinājuma efektu. Šoreiz problēmas ar tehniku un nestabilās kameras raustīšanās rada tikai neveikluma un neprofesionalitātes jausmu, izrāde neko neiegūst ar šo ainu.

Sēžot krēslā, visu izrādes laiku nepamet divējādas izjūtas. It kā gribas pievienoties šajā pirmatnējajā rituālā, kas atbrīvo cilvēka iekšējās maņas, tai pat laikā to vērot no malas ir neērti un mazliet pat garlaicīgi, jo ar tevi pašu nekas nenotiek un sižeta virzība (ja tā to var nosaukt) ir ļoti gausa. Vēl traucē nosalušais deguns, kuru tā arī nesanāk sasildīt visu izrādes laiku, pie kā vainīgi Smiļģa muzeja lielie apmēri, kas nav tik viegli piekurināmi.

Ja šo izrādi pārvērstu par kolektīvu rituālu ar skatītāju iesaistīšanu, tad, manuprāt, gan izrādes veidotāji, gan publika iegūtu vairāk, un to tiešām varētu nosaukt par tādu kā pētījumu. Dažas no laikmetīgās dejas studentēm brīžiem liekas nepārliecinātas par to, kas viņām īsti jādara un kāda nozīme tam ir izrādē. Cenšoties izpildīt kādu horeogrāfisku elementu, kuru, starp citu, šajā izrādē ir maz, ja salīdzina ar klasisku dejas izrādi, viņas visu uzmanību koncentrē uz ķermeņa stabilitāti, formas tīrību, aizmirstot, ka izrāde ir vairāk kā improvizācija, apziņas plūsma (protams, ja es pareizi to esmu uztvērusi). Tas atstāj mazliet samocītu iespaidu. Pretstatā studentēm, Agneses kustības ir ļoti mērķtiecīgas, atbrīvotas, arī sejas izteiksme pauž savu stāstu. Interesanti vērot viņas pārtapšanu skaņās, ķermeņa veidolos un izteiksmēs.

Kopumā pēc izrādes mani pavada viegluma sajūta, bet dziļas pārdomas tā nav modinājusi.

Foto no izrādes “Dzirdi mani”, fotogrāfs Raimonds Kaļva