Dita Jonīte*

Mūsdienu deju uzvedumi Ķīpsalas Starptautiskā izstāžu centra hallē ir notikuši arī iepriekš, taču pirmo reizi XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos mūsdienu deju kolektīvi bija radījuši patiešām īstu dejas izrādi. “Kastaņa puslode” ir dejas uzvedums, kurā kopā sakausēta dažāda skolas vecuma bērnu varēšana un enerģija, radošās komandas ieceres un īstenotāju mērķtiecīgs darbs, visi aktuālie deju žanri, oriģinālmūzika un iespaidīga scenogrāfija.

Kas? Horeogrāfija

Uzveduma “Kastaņa puslode” horeogrāfes Annika Andersone, Elīna Gaitjukeviča, Dārta Ģīle, Anastasija Jasvina un Ksenija Simanova ikdienā strādā ar dažāda vecuma dejotājiem un labi tos pazīst, regulāri veido mazākus vai lielākus koncertuzvedumus, ar audzēkņiem piedalās deju konkursos. Taču horeogrāfes, deju studijas “Buras” un šī uzveduma mākslinieciskās vadītājas Edītes Ābeltiņas piedāvātajā koncepcijā visas zināšanas, pieredze un talanti radījuši jaunu, līdz šim nepieredzētu dejas mākslas notikumu. “Kastaņa puslode” ir grods, dinamisks, krāšņs un tehniski sarežģītā kustību valodā izstāstīts vēstījums par jauna cilvēka trauksmaino ceļu šīs pasaules labirintos.

Izrādes horeogrāfijā satikušies dažādie deju žanri savā starpā neēdas un nekonkurē. Vairākas laikmetīgās dejas tehnikas mierīgi pārplūst disko ritmos, ielu deju stili satiekas ar laikmetīgo, akrobātika pāriet sinhroni izlīdzinātās rindās, kolonnās un citos, sarežģītākos zīmējumos. Lai gan dejotāju ir daudz (ap 2000), katrs bērns ir būtisks gan kā unikāls dejotājs, gan kā viens svarīgs elements milzīgajā ansamblī. Jā, šur tur līdzināšanās nojūk, orientācija telpā pazūd, un visas līnijas vai kombinācijas vienmēr nav perfektas. Bet tā tik vēl trūka, lai kāds bērnus būtu dresējis kā alvas zaldātiņus autoritāro režīmu masu uzvedumos! Mūsējie ir dzīvi, priecīgi un enerģijas pilni bērni, kam dod tik dejot, lēkt, taisīt tiltiņus, kūleņu un galvas stājas. Var tikai apbrīnot uzveduma veidotāju spēju šo ārkārtīgi dzīvo enerģijas bumbu iedīdīt vajadzīgajās mizanscēnās, noskaņot īstajā atmosfērā un panākt, ka visi dejotāji ir savās vietās gan dejojot, gan uzrodoties laukumā vai pazūdot no tā. Turklāt TV ieraksta pietuvinājumā var izbaudīt arī kustību kvalitāti. Izrādi skatoties, iespējams pat apmulst no dinamiskajām zīmējumu pārejām, bet ir pietiekami daudz arī oriģinālas horeogrāfijas, turklāt labi piemērotas katram vecumposmam.  

Kā lielu sasniegumu šādā daudzu kolektīvu kopdejošanā vērtēju to, ka horeogrāfiem izdevies visus dalībniekus laukumā “iezīmēt” bez nosacījuma par striktu grupu dalībnieku skaitu. Te kopā dārziņos, līnijās un vilcieniņos dejo gan skaitliski mazākas, gan lielākas grupas, kas pierāda, ka laukuma zīmējumus iespējams sakomponēt arī bez dzelžainas ģeometrijas (lai arī nešaubos, ka visa kustību partitūra bija rūpīgi sarēķināta jau iepriekš!). Pat izrādes daļā “Labirints” dejotāji apdzīvo visu laukumu un ne tikai 90° leņķos vai diagonālēs. Dalībnieku iespējas šajā uzvedumā bijušas daudz iekļaujošākas nekā tajās vadlīnijās, kur būtu stingri jāseko astoņu vai divpadsmit dejotāju vai pāru nepieciešamībai. Jā, diemžēl mūsdienu deju kolektīvos pārsvarā ir tikai meitenes. Īstajā pasaulē viss nav sakārtots tikai skaistos un simetriskos pāros. 

Kad skatēs bija iespēja nedaudz pavērot svētku uzvedumam sagatavotās dejas, tās šķita ārkārtīgi sarežģītas un tehniski grūtas. Arī par šķietami nemuzikālo pavadījumu biju bažīga. Taču tagad, vērojot rezultātu, ir skaidrs, ka uzvedums tiešām veidots kā veselums, kurā atsevišķi fragmenti vēl nespēja atklāt konceptuālo kopumu. Svarīgi bija arī dejotājiem jau laikus apzināties, ka horeogrāfiskais materiāls ir tikai uzveduma kopējās kustību partitūras viena daļa. Tāpat kā tērpi – kopējās scenogrāfijas daļa, tie nevarēja būt smukas kleitas vai kostīmi, kas būtu piemēroti iešanai pa mēli vai uz balli (kostīmu māksliniece Agija Vismane).

Ja nu es par ko būtu gribējusi justies drošāka, tad par deju laukuma grīdu. Nezinu, cik dejotāju augumiem draudzīgs ir Ķīpsalas halles grīdas betons. Vai ar dejas grīdas segumu bija gana, lai nesatraumētu kājas un ceļgalus? Un atsevišķos numuros bērni izpildīja arī galvas stājas…

Kas? Programmas teksti

Programmiņā izmantotas Ilmāra Šlāpina dzejas rindas:

“Mana mīlestība ir koks.

Ģeometrijā to sauc par staru.

No manas puses redzams

vienīgi punkts,

un es ceru, no tavējās arī!”

Tā ir atbilde uz vienkāršu vaicājumu “kas?”. Un patiesībā ar to būtu gana, lai tālāk jau dejas izrādi baudītu bez papildu paskaidrojumiem. Uz šo pasākumu devos, programmas saturu izlasījusi. Un ar bažām, ka dejas izrādē atkal kāds gribēs pārāk daudz un visu paskaidrot. Par laimi, lielums no programmā atrodamajiem tekstiem tur arī paliek. Turklāt klātienē skatītāji netiek apgrūtināti pat ar titriem kaut kur milzu ekrānos. TV ierakstā gan pie katras no deviņām uzveduma daļām parādās to nosaukumi. Tikmēr programmā nodrukātais ideju apjoms mulsina. Tur ir Roberta Mūka citāts; ievadteksts, kas paskaidro, kas būs redzams uzveduma horeogrāfijā un kādas idejas attīstījuši uzveduma veidotāji (autors nezināms); uzveduma daļu nosaukumi, apakšnosaukumi, apakšapakšnosaukumi, pa starpu vēl grieķu mitoloģijas figūras Orfejs, Narciss un Ikars; pie uzveduma daļu nosaukumiem ir arī esejiskas piezīmes un izteikumi un Ilmāra Šlāpina dzeja… Lai dejas izrāde būtu absolūti perfekta, te gan būtu noderējis kāds kritisks “svītrotājs”. Tikai viens piemērs, kas rada sajukumu izrādes uztverē. Piektajai daļai ir četri virsraksti “Amatnieks. Ikars. Trauslums. Diena pēc rītdienas” un vēl paskaidrojums par to, ko nozīmē fizisks darbs. Tam seko jautājums par Ikara lidojumu vai kritienu, par amatnieka zaudējuma sajūtu, kāpēc viņš visu zaudējis un tāpēc var būt brīvs, un vēl Šlāpina dzeja. Šis viss ir daudz par daudz, un, baudot izrādi, varu ieteikt to īpaši nepētīt. Esmu droša, ka dalībnieki šo filozofijas “labirintu” nav pat apskatījušies, kur nu vēl izlasījuši.

Ja, piemēram, Zanei Dombrovskai un citiem radošās grupas māksliniekiem grieķu mīti bijuši iedvesmas avots, tam obligāti nebija jāparādās arī programmiņā. Izrādes muzikālais audums tāpat ir saprotams, uztverams, oriģināls un mākslinieciski viengabalains, tas palīdz veidoties izrādes apjomam arī skaņas telpā. Mūzika nav tikai pavadījums, un kustība nav tikai mūzikas ilustrācija. Un to režisore Dita Lūriņa ļoti labi zina.

Kas? Kalns vai kastaņa puslode?

Viens no iespaidīgākajiem uzveduma elementiem ir baltā milzu plakne, kuras slīpums centrā esot pat 60°. Izrādes laikā to lielākoties apdzīvo profesionālie dejotāji, kas faktiski ir daļa no fona scenogrāfijas. Un svarīgi, ka profesionālie dejotāji neatņem uzmanību no galvenajiem izrādes varoņiem – bērnu kolektīviem milzīgās skatuves horizontālajā plānā (scenogrāfe Liena Šiliņa).

Kad uz baltās plaknes iemirdzas dejotāju turētās gaismiņas, ieraugu to kā kastaņa mētelīti ar adatām. Vienlaikus pats kastanis ir ļoti gluds, taisni tāds kā baltā slīpā plakne. Jau pašā sākumā tā tiek efektīgi izmantota – dejotājiem mugurā ir kostīmi, kas no priekšas ir balti, bet mugurpusē melni. Dažādi veļoties, iespējama gan saplūšana ar plakni, gan dažādu kontrastainu zīmējumu (ķēmiņu un ķeburu) slīdēšana pa balto virsmu. Tikpat efektīgi uz baltās plaknes fona izskatās hiphopa dejotāju galvasrotas jeb cepures – melnie spārni, tā nedaudz mazinot hiphopa dejotājiem uzlikto izrādes stāsta “viltīgo ļaunumu”. Kādi nu viņi “ļaunie”? Jau kopš pašiem aizsākumiem, kad hiphopa dejotāji skolēnu svētkos piedalījās vēl tikai modes deju koncertos, tieši viņos bija vislielākā pozitīvā enerģija!

Izrādes laiks paiet ļoti ātri. Ja man būtu lieks miljons, es noorganizētu, lai uzvedumu būtu iespējams publikai parādīt vēl vairākas reizes. Arī tāpēc, ka TV ekrānā šoreiz īsto iespaidu nebija izdevies pārraidīt. Bērniem izrādē piedalīties patika, darbs un citi resursi ieguldīti milzīgi, un sasniegta arī lieliska mākslinieciskā kvalitāte.

Fotogrāfijas: Jānis Romanovskis, Pauls Zvirbulis, Reinis Oliņš

*Teātra un dejas kritiķe