Annija Broniča*

Šogad, laikā no 30. maija līdz 9. jūnijam, Aizputē norisinājās jau trešā laikmetīgās dejas programma “Horos”, kas piedāvā laiku un telpu, kurā laikmetīgās dejas māksliniekiem attīstīt savas jaundarbu idejas, kā arī organizē iespēju redzēt pašmāju un ārzemju izrādes. Līdztekus mākslinieku rezidencei trīs vakarus (30. maijā, 8. un 9. jūnijā) programmas durvis tika vērtas arī Aizputes iedzīvotājiem un viesiem, lai iepazīstinātu skatītājus ar piecām laikmetīgās dejas izrādēm (par tām iespējams izlasīt rakstā šeit), kā arī vairākām rezidējošo mākslinieku jaundarbu skicēm.

Šāgada “Horos” pašmāju rezidenti bija Alise Madara Bokaldere (sadarbojoties ar dejotājām Kitiju Geidāni un Kristīni Brīniņu), Sintija Siliņa (strādājot pārī ar dejotāju Egiju Abaroviču), Kristīne Brīniņa, Marija Saveiko (pārī ar mani, dejas dramaturģi Anniju Broniču), kā arī apvienība “IevaKrish” (dejotāji un horeogrāfi Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants). Savukārt rezidējošo ārvalstu mākslinieku lokā bija Gabriele Bagdonaite (Gabrielė Bagdonaitė, Lietuva), Inga Hulda Hakonardotira (Inga Huld Hákonardóttir, Islande) un Jans Lugē (Yann Leguay, Francija).

Atklājot skiču vakaru, Krišjānis Sants, kas bija ne tikai “Horos” rezidējošais mākslinieks, bet arī viens no šīgada programmas kuratoriem (kopā ar Ievu Gaurilčikaiti-Sants), piedāvāja interesantu atgriezeniskās saites konceptu klātesošajiem: par redzētajām skicēm izteikt nevis vērtējumu “patika/nepatika”, “labs/slikts”, bet gan atzīmēt, kas skices laikā “kutināja tavas smadzenes” – tas varēja būt stimuls gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā, bet, neatkarīgi no tā, mērķis bija norādīt uz aspektiem, kas neatstāja vienaldzīgu. Tā kā šogad biju viena no rezidentiem, tad, aplūkojot šāgada “Horos” programmas piedāvājumu, pieturēšos pie Krišjāņa Santa minētā koncepta un centīšos ieskicēt visu to, kas no redzētā rezidentu skicēs kutināja manas smadzenes.

Lietuviešu kustību māksliniece Gabriele Bagdonaite rezidencē pavadīja visīsāko laiku un savu darba skici prezentēja trīs dienas pirms oficiālā skiču vakara. Viņas jaundarba kustību pētījums balstīts interesē par ķērpjiem. Rezidencē galvenokārt pievērsusies literatūras apgūšanai par tēmu un veikusi ķērpju vērojumus Aizputes dabā. Lasīto un sajusto Gabriele plāno transformēt kustību materiālā. Skicē viņa prezentē nelielu video, kas filmēts virzienā no griestiem uz grīdu. Īsajā video fragmentā Gabrieles ķermenis man ir pārvērties par kustīgu ķērpi, un šķiet, ka it kā būtu iespēja to vērot mikroskopā, piekļūstot tam tuvāk, redzēt to augam un pārvietojamies. Gabriele skici noslēdz ar vārdiem, ka, cerams, pievēršoties šai tēmai, cilvēki biežāk pievērsīs uzmanību ķērpjiem sev apkārt un tādējādi vairosies empātija pret šiem neparastajiem un daudzveidīgajiem dabas veidojumiem.

Horeogrāfu apvienība “IevaKrish” rezidences laikā strādāja pie savas jaunākās izrādes “Oblicus. Arhitektoniskā šķībdeja” noslēguma posma. Pie šīs izrādes darbs rit jau vairāk nekā gadu. Fragments no tās aizsākumiem redzams jau 2023. gada Dejas balvas pasniegšanas ceremonijā (ieraksts skatāms šeit: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/292656/dejas-balvas-2021-2022-pasniegsanas-ceremonija, 0:46:50). Darba fragments prezentēts arī pērnā gada “Horos” rezidentu skiču vakarā. Kaut arī šāgada skiču vakars notika dienu pirms pabeigtā darba pirmizrādes, tomēr arī šajā vakarā “IevaKrish” iepazīstināja rezidentus un skatītājus ar sava darba fragmentiem. Šobrīd abu mākslinieku pētījuma interese ir polifonija dejā un tās iespēju daudzveidība. Skices prezentācijā jūtams, cik dziļi tēmas pētījumā ir paši mākslinieki, un to izstāstīt skatītājiem pāris minūtēs ir principā neiespējami. Prezentējot vien pāris kustību sekvences, Ieva ar Krišjāni savā starpā saprotas no pusvārda, apmainās ar īsiem “kodiem” kā, piemēram, V-8 vai V-16, un abiem ar šo pietiek, lai noorientētos kustību materiālā. Ieva un Krišjānis dejojot viens otru informē par pieļautu kļūdu. Kustības ir dinamiskas, jūtams abu mākslinieku kustību rokraksts, kas caurvij viņu darbus. Tāpat arī redzams, ka abi sev devuši ārkārtīgi izaicinošu horeogrāfisku uzdevumu, kuru arī godīgi izpilda. 

Horeogrāfe Sintija Siliņa pie savas jaundarba skices strādāja pārī ar dejotāju Egiju Abaroviču. Darba ieceres tēma saistīta ar ceļu kā procesu un to, kā ir būt ceļā bez galamērķa. Tāpat skiču fragmentos Sintija aizsākusi kustību meklējumus par to, kā mēs pieredzam ceļu fiziski, – kā pasaule un objekti tajā virzās mums pretī, kāds ir šo objektu ātrums attiecībā pret mums. Skicē Sintija nolasa arī pašas radītu tekstu par cilvēkiem, kas ir ceļā. Izmantojot vārdu atkārtojumu, vienlaicīgi rodas sajūta gan par kustību, kurā ceļotāji atrodas, gan par ceļu, kurš šķietami nekad nebeigsies, gan par rutīnu, kas gribot negribot piezogas pat visaizraujošākajos ceļojumos.

Horeogrāfe Marija Saveiko sadarbībā ar dejas dramaturģi Anniju Broniču rezidences laikā pievērsās pirmajiem soļiem ceļā uz Marijas solodarba izveidi. Skices materiāls tika veidots, meklējot atbildi uz jautājumu – kas ir tā vieta, kur justies droši, kad pasaule apkārt visu laiku atgādina par briesmām? Skicē ar pagaidu nosaukumu “Mermaid. My Tale about Myself” tika prezentēti divi fragmenti, kas ietvēra gaismas meklējumus un tās radīto atmosfēru, teksta fragments, kas tulkots abu mākslinieču jaunradītā valodā, kā arī pirmie kustību meklējumi, kas izriet no radītā teksta. Caurviju motīvs visiem fragmentiem ir spēle – ar telpu un atmosfēru, ar gaismu un ēnu, spēle ar valodu, iztēli un realitāti. Tā kā esmu iesaistīta šī darba veidošanā, šīs skices prātu kutinošie elementi ir cieši savijušies ar visām desmit dienām, ko ar Mariju pavadījām, strādājot tandēmā, un ir grūti atstāstāmi. Manuprāt, spilgtākie brīži ir Marijas nočukstētie vārdi mūsu izdomātajā valodā – tā atdzīvojas, un manī pazūd piesardzīgie jautājumi, kas darba procesā bija saistīti ar to, vai mēs maz drīkstējām radīt savu valodu. Tāpat brīdis, kad uz sienas izaug Marijas ēna un uz mirkli solo pārvēršas par duetu, kurā ēna šķietami ir lēnāka par dejotāju, kā arī gaismas radītā atmosfēra no pavisam neliela folijas segas gabaliņa.

Islandiešu horeogrāfe Inga Hulda Hakonardotira un skaņu mākslinieks Jans Lugē no Francijas savā skicē mūs iepazīstināja ar skanošu objektu mijiedarbību un to horeogrāfiju. Viņu prezentētajos radošajos meklējumos rodas ilūzija, ka atdzīvojas divas bezvadu tumbiņas, no kurām skan Ingas un Jana balsis. Abi mākslinieki, tās dažādi iekustinot, gan rada šo tumbu horeogrāfiju telpā, gan liek abu balsīm satikties un atkal attālināties vienai no otras. Citā fragmentā mākslinieku pāris uz grīdas starp sevi nostiepj ap desmit metru garu mikrofona vadu un dod tam dažādus impulsus, veidojot it kā vienkāršu, tomēr vizuāli baudāmu frekvenču attēlojumu, kas liek domāt ne tikai par fizikas likumu klātesamību un to radīto estētiku mākslas procesā, bet arī par komunikāciju starp abiem māksliniekiem.

Skiču vakara prezentācijas noslēdz horeogrāfe Kristīne Brīniņa ar skici “Dziestošās robežas”. Pati Kristīne savu darbu raksturojusi kā “sevis atdošanu pilsētai un pilsētas iespaidu ņemšanu sev līdzi dejā”. Rezidences laikā Kristīne ir radījusi Nevienu – būtni sarkanā hūdijā, kapuci galvā, kam sejas vietā ir melni, gari mati. Ar Neviena palīdzību Kristīne ir mēģinājusi savienoties ar pilsētu, sajust to, iepazīt Aizputes iedzīvotājus, organiski nonākt pie tā, ko pilsēta vēlas Kristīnei pastāstīt. Iemiesojoties Nevienā, Kristīne ļāvusies impulsiem no apkārtējās vides un cilvēkiem tajā, bet kustību meklējumos pievērsusies tam, kā notiekošo izjūt no iekšienes, cenšoties norobežoties no domām, kā tas izskatīsies no malas. Pirms Kristīne iepazīstina mūs ar Nevienu, tiek nolasīti viņas rezidences dienasgrāmatas fragmenti, ieskicēti daži no stāstiem, ar kuriem māksliniece sastapusies. Atsevišķas stāstu detaļas atpazīstu – šajās desmit dienās tās esmu pamanījusi arī es. Tad Kristīne liek mums aizvērt acis, pēc tam atvērt – un Kristīnes vairs nav, viņas vietā ir Neviens, kas it kā ar cilvēciskām aprisēm kustas caur dinamisku, konvulsīvu trīcēšanu. Reizēm tas atgādina raudošu un ciešanu nomāktu, kādos mirkļos – bezspēcīgu, kādos – reiva ritmu pārņemtu, citreiz – šai zemei nepiederošu ķermeni. Neviena fizikalitāte atsaucas manā kā vērotājas ķermenī. Skatoties Kristīnes skici, domāju par to, kā sevi piepildīt tad, kad atkal jārada kas jauns. Kristīnes Neviens piedāvā nepieciešamību ļauties. Tas izklausās vienkārši, bet pieredze rāda, ka ļauties ir jāmāk. Kristīnes darba process iedvesmo vēl un vēl attīstīt sevī šo ļaušanos un jaunu formu meklējumus tajā.
Gan rezidentiem gatavojoties skiču vakaram, gan darbu fragmentu rādīšanas laikā Krišjānis ar Ievu uzsvēra, ka skiču vakars ir kā ieskats mākslinieku dienasgrāmatās, iespēja skatītājam uzzināt ko vairāk par darbu tapšanas norisi. Ja skatītājam, to dzirdot, raisījās interese par māksliniecisko procesu, tad es kā “Horos” rezidente, kam šī bija pirmā oficiālā rezidences pieredze, kaut vai nedaudz uzzinot, ko šajās dienās piedzīvoja un kā darba gaitā gāja citiem kolēģiem, šajās skicēs guvu mierinājumu un apstiprinājumu. Saklausot izteikumus par izmisuma brīžiem, bailēm, trausluma un apmaldīšanās sajūtām, īpaši radošā procesa sākuma periodā, saproti, ka tev bija tieši tāpat un tas, šķiet, ir pilnībā normāli, lai cik ļoti tu to neizjustu kā nenormālu. Brīži, kad esi pilnīgā ideju izsīkumā, vai tieši pretējie mirkļi, kad pēkšņi simts un viena ideja gāžas tev pāri un tu nespēj tās objektīvi izvērtēt, vai brīži, kad tev vairs nav spēka strādāt pie idejas attīstīšanas, bet taču saproti, ka ikviena minūte šeit ir zelta vērtē, izrādās, ir tas, kas ar mākslinieku notiek, kad viņam ir iedota koncentrēta vieta un laiks ļauties savam radošajam procesam.

*Annija Broniča vairākus gadus profesionāli darbojusies kā laikmetīgās dejas dejotāja, horeogrāfe, repetitore un skatuves kustības pedagoģe. No 2019. gada ir “Dance.lv Žurnāls” rakstu autore. 2023. gadā absolvējusi Liepājas Universitāti, iegūstot maģistra grādu rakstniecības studijās. Šobrīd mākslinieciskā interese īpaši saistīta ar dramaturģiju tās visdažādākajās formās – kino, teātra, dejas un dzīves.