Annija Broniča*

No šā gada 30. maija līdz 9. jūnijam Aizputē norisinājās jau trešā laikmetīgās dejas programma “Horos”, kas piedāvā laiku un telpu, kurā laikmetīgās dejas māksliniekiem attīstīt darbu idejas, kā arī organizē iespēju redzēt pašmāju un ārzemju izrādes. Par rezidentu skiču vakaru iespējams izlasīt raksta pirmajā daļā šeit. Šogad programmas ietvaros tika izrādītas piecas laikmetīgās dejas izrādes (šajā rakstā tiks aplūkotas tikai četras no tām, jo Kristīnes Brīniņas ceļojošā  izrāde “Vai esam tikušies agrāk?” tika rādīta Aizputes vidusskolas skolēniem). 

Tiem, kas nav lasījuši raksta pirmo daļu, atgādināšu, ka šogad biju viena no programmas rezidentēm, tādēļ, līdzīgi kā šī raksta pirmajā daļā, par katru izrādi netiks izteikts vērtējums vai veikta padziļināta analīze, bet drīzāk tiks minēti tie aspekti, kas, programmas kuratora Krišjāņa Santa vārdiem runājot, “kutināja manas smadzenes” jeb neatstāja vienaldzīgu.

Programmas atklāšanas izrāde

“Horos” programma oficiāli tika atklāta 30. maija vakarā ar dejas izrādi “Mans līgums ar krēslu”, ko paši veidotāji (ideja, horeogrāfija – Sintija Siliņa, dramaturģija – Evarts Melnalksnis, izpildījums – Agnese Bordjukova) nosaukuši par ķermenisko pieredzi (izvērsta recenzija šeit: https://dance.lv/purgatorijs-gertrudes-iela-par-izradi-mans-ligums-ar-kreslu/). 

Ieejam zālē, virs mūsu galvām karājas krēsls, un esam brīdināti, ka citu nebūs vismaz 20 minūtes. Lai arī izrāde ir izaicinājums pat rūdītākajam dejas izrāžu apmeklētājam, mani īpaši interesē šīvakara skatītāji, kas lielākā daļa ir vietējie aizputnieki. Aizputnieki ir ļoti dzīvi skatītāji – sačukstas, ķiķina, jūtas neveikli izrādes radītajā ilgajā klusumā un galu galā nekautrējas atrast vietu, kur apsēsties. Pēc kādām desmit minūtēm, kopš esam ielaisti zālē, un pēc apgaismojuma spriežu, ka izrāde ir sākusies, kāds pusaudzis mammai tā arī neizpratnē un nepacietīgi pajautā: “Kad sāksies?!” un pēc vēl kāda brīža situāciju, kurā it kā nekas nenotiek, nokomentē ar skeptisku: “Baigā izrāde!” Kad Agnese izpilda vienu no pirmajām kustību kombinācijām, kura paģēr arī savdabīgu rokas vicināšanu, kuras laikā roka sāk izskatīties kā no gumijas, iepriekš skeptiskais pusaudzis atskatās uz savu mammu ar tādu skatienu un smaidu, kas apliecina, ka viņš neko tik neparastu un aizraujošu vēl nav redzējis. 

Kolīdz tiek iznesti pirmie krēsli, divas apņēmīgas aizputnieces ar smaidu iet palīdzēt Agnesei sanest pārējos krēslus. Divi jauni vīrieši speciāli turas līdz pēdējam, lai neapsēstos. Mani aizkustina, kā Agnese pieiet pie skatītājiem un izkustina viņu rokas vai kājas. Tā kā reiz esmu studējusi laikmetīgo deju, zinu, cik baudāma sajūta tā var būt – atdot sava ķermeņa daļas svaru otram un ļaut to izkustināt. Redzot Agneses skarto cilvēku sejās smaidu, man ir prieks, ka viņi ir varējuši izjust kaut pavisam nelielu daļu no šīs hands on pieredzes. Vienlaicīgi nodomāju, ka laikā, kad tik aktīvi tiek runāts par piekrišanas kultūru (consent culture), šis moments ir gana izaicinošs māksliniekam – sajust, kuram skatītājam var pietuvoties, tāpat arī būt profesionālam un atbildīgam savā pieskārienā, neizmantot šo varas pozīciju manipulatīvi, kā arī sajust, respektēt skatītāja ķermeņa spēju robežas. 

No piesardzīgas atturības un skepses, pašai nemanot, kopā ar citiem tieku ievesta aizkustinošā kopā būšanā. Šķiet, visi mazliet aizmirsām, ka esam izrādē. Izkustējāmies un atvērtām sirdīm devāmies mājās.

Izrāde notika vien pāris stundas pēc manas ierašanās Aizputē, un man kā programmas rezidentei pirmajā dienā šī izrāde bija nepieciešama, lai iekustinātu savu prātu un gribu darboties, lai saņemtu signālu, ka rezidence patiešām ir sākusies.

Programmas noslēgums. Trīs izrāžu vakars

Pēc radošām un intensīva darba pilnām deviņām dienām “Horos” veidotāji un mākslinieki aicināja ikvienu interesentu uz trīs izrāžu vakaru, kas skatītājiem tika pieteikts kā trīs pirmizrāžu vakars: tā teikt, pasaules pirmizrādi piedzīvoja apvienības “IevaKrish” jaundarbs “Oblicus. Arhitektoniskā šķībdeja”, pāriestudējuma pirmizrādi – Alises Madaras Bokalderes izrāde “Manu acu tulkojums” un Baltijas pirmizrādi – Ingas Huldas Hakonardotiras (Inga Huld Hákonardóttir) un Jana Lugē (Yann Leguay) darbs “Atkal saulriets”.

Apvienības “IevaKrish” jaunākā izrāde “Oblicus. Arhitektoniskā šķībdeja” iesākas ar divu mīlestības vēstuļu lasījumu abu mākslinieku izpildījumā. Lai arī lasījumā abu balsis ir pietiekami neitrālas, ir jūtams, kā katrs nolasītais vārds viņiem nozīmē visu pasauli. Vienlaicīgi viņi savā ziņā atkailina savas sirdis skatītājiem, ļaujot tiem ieskatīties savu attiecību nostūros. Mani katrs vārds skar dziļi, ne tikai tāpēc, ka Ieva ar Krišjāni ir pāris gan mākslā, gan dzīvē, bet arī tāpēc, ka jau desmit dienas esmu prom no mājām. 

Pēc mīlestības vēstulēm ir iedots skaidrs atskaites punkts, par ko ir abu duets, abu polifoniskā deja. Es vēroju, kā mākslinieku sev radītais horeogrāfiskais uzdevums reizēm saspēlējas, reizēm disonē ar vēstulēs pausto. Kā precīzajās kustībās un viņiem noteiktajā ritmā abi dejotāji nekad nav precīzi vertikālā vai horizontālā līnijā – vienmēr mazliet “šķībi”. Viņi dejo, līdz šķietami sadeg liesmās no pašu radītās kinētiskās enerģijas un Jūlijas Bondarenko veidotās gaismu partitūras. (Tā, starp citu, radīta, izmantojot pašrocīgi pielāgotus vecās paaudzes blainderu prožektorus, pie kuriem manuāli piestiprināti filtri, kādi šiem gaismekļiem nav paredzēti. Vizuāli šo prožektoru klātbūtne dejas laukumā kļūst par neparastu scenogrāfisku elementu.) Izrādes noslēgumā tumsā izskan teksta fragments no Roberta Vilsona un Filipa Glāsa operas “Einstein on the Beach” izrādes komponista Kārļa Tones lasījumā. Teksts ir tikpat skaists un dziļš kā abas vēstules izrādes sākumā, tomēr sajūtās manas smadzenes šis fragments kutina par vienu “es tevi mīlu” par daudz. Tas neskar tik personīgi un, šķiet, vēlreiz pasaka to, kas jau bija skaidrs izrādes sākumā. Tomēr tas pārāk neietekmē patīkamo pēcgaršu pēc darba noskatīšanās.

Braucot uz Rīgu, izrādes gaismu māksliniecei Jūlijai Bondarenko apjautājos, kāpēc Ievai ar Krišjāni ausīs bija gandrīz nemanāmas austiņas. Uzzinu, ka tādas bija arī Jūlijai un Kārlim. Tajās skanot metronoms, un arī gaismu māksliniecei un komponistam visu izrādes laiku ir jāskaita līdzi, lai varētu veikt savu darba daļu dzīvā, polifoniskā sadarbībā ar Ievas un Krišjāņa kustību materiālu.

Alises Madaras Bokalderes laikmetīgās dejas izrāde “Manu acu tulkojums”, kas tapusi 2018. gadā kā horeogrāfes diplomdarbs, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju, un tikusi nominēta Latvijas Dejas balvai 2017–2018, “Horos” programmas ietvaros piedzīvoja iestudējuma atjaunojumu un pirmizrādi jaunā dejotāju sastāvā. Iestudējumu ar oriģinālo sastāvu esmu redzējusi tikai ierakstā (skatīt šeit: https://vimeo.com/289167159), kā arī ir redzēts sižets par izrādi notikumu sērijā “Laikmetīgās dejas dzīvais arhīvs” (skatīt šeit: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/aicinajums-uz-empatiju-gariga-veseliba-un-laikmetigas-dejas-izrade-manu-acu-tulkojums.a442816/). Izrāde ir par skumjām, kas ilgstoši pārņēmušas cilvēku. Alise Madara Bokaldere ar šī darba izveidi piedāvā skatītājam uz mirkli ieraudzīt un sajust, ko tādos brīžos piedzīvojam, – ja ne mēs paši, tad visticamāk kāds no mūsu līdzcilvēkiem.

Jaunajā sastāvā darbojas Kitija Geidāne un Kristīne Brīniņa – divas dažādu laikmetīgās dejas paaudžu dejotājas. Kitijas un Kristīnes fiziskā sadarbība un mijiedarbība ir plūstoša, katrā kustībā ir redzams, kā viņas komunicē viena ar otru. Līdzās empātijai, ko izjūtu, domājot par to, kā Kitijai fiziski ir tik ilgi nenolaist zemē savu partneri, pārsteidzošs blakusefekts ir brīži, kuros abu meiteņu ķermeniskais kontakts rada vizuālas ilūzijas. Man tās vēsta par deformāciju ķermenī un arī psihē, kad cilvēks ilgstoši atrodas skumjās, kuras, iespējams, nekad nebeigsies. “Laikmetīgās dejas dzīvā arhīva” sērijā par “Manu acu tulkojumu” izrādes horeogrāfe norāda, ka viņai būtiska vērtība ir bijusi vienkāršība izrādes vizualitātē. Šoreiz šis aspekts ir īpaši izmantots – pirmizrāde notiek a/s “Kurzemes atslēga” kluba “Kurzeme” zālē, dabīgā apgaismojumā, telpas piedāvātajā “scenogrāfijā”. Šāds koncepts izrādei tikai nāk par labu – galu galā skumjas, depresija un citi mentālās veselības aspekti nevienam nejautā, kur un kad parādīties.

Kopumā jāsaka – jaunais sastāvs izrādi ir pārņēmis ļoti organiski. Tiešām prieks, ka Latvijas laikmetīgās dejas pasaulē, kurā izrāžu mūžs ir gaužām īss, kāda izrāde piedzīvo savu atdzimšanu caurcitiem dejotājiem. Tā ir ne tikai iespēja izrādei turpināt ceļu pie skatītāja, bet arī horeogrāfam sadarboties ar jaunu sastāvu un caur to, iespējams, ieraudzīt jaunas nianses savā darbā, savukārt dejotājiem – piedzīvot jaunu materiālu, jaunu kustību valodu, tādējādi paplašinot arī savas iespēju robežas.

Ar dekonstruēto mīlas balādi “Atkal saulriets” “Horos” programmu noslēdz islandiešu horeogrāfe Inga Hulda Hakonardotira (Inga Huld Hákonardóttir) un franču vizuālās mākslas un skaņu mākslinieks Jans Lugē (Yann Leguay). Vērojot šo darbu, es saskatu, kā kontekstā ar iepriekšējā vakarā redzēto abu mākslinieku skici izkristalizējas šī dueta sadarbības rokraksts. Lakoniski, ar patiesu fizikalitāti izaicinot sevi un iedarbojoties uz materiālu, tiek radīta kustība. Balss un teksta izmantojums tai piešķir papildu nozīmes slāņus. 

Izrādē “Atkal saulriets” Jans un Inga ar sarkaniem gara roktura cirvjiem rokās stāv uz neliela koka gabala, ar seju katrs savā virzienā. Visu izrādes laiku viņi pamīšus atvēzējas ar savu cirvi, kas, inercē krītot, atsitas pret koka gabalu. No sitiena tas par pāris grādiem pavirzās atpakaļ, līdz ar to abi mākslinieki, vēzējoties ar smagajiem cirvjiem, rada dobju cirtienu ritmu un atmuguriski rotē paši sevi ap savu un koka gabala kopējo asi. Rakstiski tas izskatās daudz sarežģītāk, nekā ir uztverams vizuāli. Kad ritms izveidots, procesam ar savu balsi pievienojas Inga. Viņa reizēm runā, reizēm emocionāli lauzītā balsī izdzied pašas rakstītu tekstu, kas ir jādzird dzīvajā izpildījumā, lai sajustu, kā šis vēstījums sabalsojas ar abu mākslinieku darbību (šajā izrādes versijā Jans tā arī neizsaka ne vārda). Redzētajā un dzirdētajā es pieredzu kāda pāra attiecību dinamiku, rutīnu, attiecību musturus un Ingas atrasto poēziju šajā reizēm nolemtības stāvoklī, kad esi ar kādu kopā, bet grūtākos brīžos sev uzdod jautājumu: “Kāpēc ir tā, kā ir?”

Savā ziņā šis darbs sabalsojas ar “IevaKrish” izrādi, kas apliecina ne tikai to, cik dažādas var būt dejas izrādes, bet arī to, cik dažādos veidos var runāt par mīlestību un tās izpausmi cilvēku dzīvēs. Šeit, šķiet, vietā ir vēl viens novērojums. Skatoties “Atkal saulriets”, nav iespējams ignorēt faktu, ka šobrīd izrādi Inga izpilda, gaidot bērnu. Viņas izvēle sākotnēji mani kā skatītāju mazliet biedē, galvenokārt tikai tāpēc, ka skatuves mākslās, īpaši dejā, šāds sievietes ķermenis uz skatuves ir ārkārtīgi reta parādība – nepieradušās smadzenes automātiski sāk “niezēt”. Tajā pašā laikā, redzot, cik pārliecināta Inga ir par savu izvēli, tas ļoti ātri izkliedē manu pretestību. Mani kā sievieti iedvesmo redzēt, cik spēcīga var būt sieviete, kas gaida bērnu, kā arī mudina atbrīvoties no neapzināti radītajiem prāta rāmjiem. Galu galā šis aspekts tikai vēlreiz atgādina, cik ļoti mums nepieciešams uz skatuves redzēt un normalizēt dažādus ķermeņus, jo tie visi ir mūsu realitātes daļa. Ingas grūtniecība iedod darba vēstījumam papildu līmeni, mazliet citu kontekstu, un viņas izdziedātajiem vārdiem rodas papildu nozīme.

Es skatos un klausos šo darbu, un desmit dienas prom no mājām atkal iedur man sirdī. Ingas un Jana mīlas dziesmā atkārtojums gan kustībā, gan tekstā rada sajūtu par cikliskumu, par to, kā viņi griežas ap savu asi, kamēr zemeslode griežas ap savu, kamēr saule riņķo ap mums visiem, mēs redzam, kā tā lec un riet, un cilvēks atkal un atkal iekrīt, izkrīt un iekrīt mīlestības bezdibeņos.

Pēc izrādes aprunājos ar māksliniekiem. Viņi izstāsta, ka ar šo izrādi mēdz piedalīties arī mūzikas festivālos un viņu mīļākais brīdis ir tad, kad visi citi mūziķi ierodas ar iespaidīgu mūzikas aprīkojumu, bet Inga ar Janu – nesot divus cirvjus un koka gabalu.
Raksta noslēgumā vēlos piebilst, ka visu rezidences laiku es kā dalībniece jutu organizatoru satraukumu par to, kāda būs izrāžu apmeklētība šogad, no kuras būs ļoti atkarīga programmas dzīvotspēja arī nakamajos gados. Veiksmīgā kārtā, pateicoties organizatoru un arī rezidentu aktivitātēm, noslēguma dienā zāle murdēja no skatītāju čalām, dejotāji saņēma ziedus un pēc izrādēm mājīgā atmosfērā ar sirsnīgām sarunām 2024. gada laikmetīgās dejas programma “Horos” tika noslēgta līdz nākamajam gadam, kad kuratora statusā jau būs Sintija Siliņa.

*Annija Broniča vairākus gadus profesionāli darbojusies kā laikmetīgās dejas dejotāja, horeogrāfe, repetitore un skatuves kustības pedagoģe. No 2019. gada ir “Dance.lv Žurnāls” rakstu autore. 2023. gadā absolvējusi Liepājas Universitāti, iegūstot maģistra grādu rakstniecības studijās. Šobrīd mākslinieciskā interese īpaši saistīta ar dramaturģiju tās visdažādākajās formās – kino, teātra, dejas un dzīves.