Līva Grīnberga*

Ak, atkal būt bērnam un pirmoreiz piedzīvot maģisko brīdi, kad atveras operas tumšsarkanais priekšskars! Gandrīz kā svētki, tikai vēl labāk, jo šo sajūtu var iegūt biežāk nekā pāris reižu gadā. Reti kurš bērns lietišķi paziņos vecākiem, ka grib uz “Džungļu grāmatu”, bet izsaku minējumu, ka šī baleta pavasara izrāžu pēcgarša būs tik stipra, ka sasniegs daudzu vecāku ausis un turpmāko izrāžu biļetes būs kā bēdīgi slavenie karstie pīrādziņi. Izpirktas. 

Horeogrāfa Raimonda Martinova balets “Džungļu grāmata” ar Kārļa Lāča mūziku samērā precīzi tēmē uz konkrētu auditoriju. Zinātkārie bērni un viņu vecāki, kuri spēj nosēdēt nepilnu stundu garu cēlienu, atpūsties un to izdarīt vēlreiz, visticamāk, būs tie, kuri no Latvijas Nacionālās operas izies dejodami, dungodami un aizgūtnēm cits citam stāstīdami: “Atceries to? Redzēji, kā…?” 

Šī “Džungļu grāmata” nešokēs, tā arī neveic reveransu kādam pagātnes šedevram. Jauniestudējums samērā organiski iekļaujas šodienas kultūrtelpā — tas izklaidē, mudina domāt un ar sižetu pauž autora skatījumu. Vēlos vēlreiz akcentēt, ka man šis ir Raimonda Martinova balets ar Kārļa Lāča mūziku, nevis Kārļa Lāča balets. Šādu, nebaidos teikt, veco skatījumu — komponists un baleta nosaukums – piedāvā operas mājaslapas kalendārs. Zinot, ka šajā gadījumā idejas autors ir horeogrāfs, vai nebūtu laiks mainīt ierasto kārtību un izrādi pieteikt kā Martinova/Lāča kopdarbu? Saprotu, ka pagātni neizmainīsim — Ziemassvētkos visi joprojām trauksies skatīties “Čaikovska “Riekstkodi”” (štrunts par horeogrāfu?) —, bet jaundarbos, manuprāt, jānovērtē un līdz ar to primāri jāmin horeogrāfs. Latvijas Nacionālā opera un balets taču kalpo divām mūzām, vai ne?

Ne pirmais, ne pēdējais horeogrāfs, kurš sākotnēji sevi pieteicis kā dejotājs, — šādi noteikti nevajadzētu raksturot Raimondu Martinovu. Raimonds ir vadošais baleta solists ar karjeru, kas Baltajā namā pārkāpusi otro gadu desmitu un ļāvusi izdejot neskaitāmas svarīgas lomas. Šķiet neizbēgami, loģiski un gandrīz vai pašsaprotami, ka šīs pieredzes rezultāts ir vēlme veidot horeogrāfiju pašam. Lai arī “Džungļu grāmata” nav pirmais Martinova veidotais iestudējums, tai tomēr ir gods izcelties citu viņa horeogrāfiju vidū — šis balets ir vesela izrāde, kas laika un telpas ziņā spēj pašpietiekami aizpildīt (vai pārpildīt) LNOB. 

Kustības “Džungļu grāmatā” ir tik pārdomātas un stabilas, ka rodas “ļoti līdzsvarotu džungļu” iespaids. Tas noder stāsta uztverei un mazākam skatītājam palīdz neapjukt izrādes daudzveidībā. Tomēr rodas vēlme sajust džungļu haosu un tam vienlaikus piemītošo neskaitāmo būtņu mijiedarbības ideālo sistēmu, kura cilvēka acij ir teju neizsekojama. Tādēļ aizraujoši kļūst abu cēlienu finālos, kad horeogrāfija sadalās vairākos plānos un aizpilda visu skatuvi. Pērtiķu un vilku dejojumos, kuros plakātiskāk izvērsta viena kustību valoda, pieķeru sevi fantazējot, ka pār grīdu tūlīt nostiepsies tropu liāna un tiks iemēģināta arī šī skatuves dimensija. Tomēr iespaidīgi ātrā tempa dēļ arī unisona kustību valoda var būt iedarbīga – kā galvenokārt aplī izpildītajā vilku dejā. Salīdzinājumā ar to pērtiķu horeogrāfija šķiet vienkārša un aerobiska, ar sajūtu, ka netiek parādīts ne dzīvnieku, ne dejotāju potenciāls. 

Grūti saprast, kurš un kā ir domājis par otrā cēliena pilsētniekiem, kuri tiek attēloti kā robotveidīgas būtnes. Vai šāda ir džungļos uzaugušā Puiša jeb Maugļa pilsētas interpretācija? Vai skatītāji pilsētniekos negribīgi atpazīs sevi? Ja tā, tad jāatzīst, ka pilsētnieku pievēršanās animācijas filmai, kas brīdina par ekoloģiskajām briesmām, nav tālu no tā, kā mēs ikdienā “iekrītam” viedierīcēs un nepamanām, kur paliek laiks. Līdzās šiem ansambļa skatiem izceļas gan Bonobo, Lāča, Panteras un Cūkas kvartets, gan Meitene un Guvernante, kā arī, protams, Puisis. Kvarteta dalībnieku vidū katrs atradīs savu favorītu, manas simpātijas pieder Lācim un viņa piruetei. Šādi klasiskās dejas elementi “Džungļu grāmatā” absolūti nedominē, bet ik pa laikam par sevi atgādina, parādoties gan ierastos veidos, piemēram, pacēlienos Puiša un Meitenes divdejās, gan negaidītos brīžos kā jau minētajā piruetē, kas papildina horeogrāfiju un tai piešķir papildu “baleta kultūrslāni” tā vislabākajā nozīmē. 

Dodoties mājās no “Džungļu grāmatas” 5. maija izrādes, es dungoju kaut ko tādu: “Tri-o-le ti-ti ti-ti,” (mūziķi sapratīs), kas pēc minūtes pārvērtās par: “La-la-la coco bango.” Tropu noskaņas atveidā šis latīņamerikāņu kultūras iespaidotais ritms iederējās perfekti — tas ir enerģisks, uzmācīgs un kaut kur dzirdēts. Pēc vairākām dienām es to atpazinu “Mr. President” dziesmas “Coco Jamboo” piedziedājumā: “Yeah-yeah-yeah, Coco Jamboo, yeah-yeah-yeah,” kas, kā izrādās, Eiropā bija 90. gadu hits. Tā kā intervijā Raimonds Martinovs stāsta, ka izrādē vēlējies dzirdēt filmu mūzikas noskaņas, Kārļa Lāča muzikālā recepte “Džungļu grāmatai” ir līdzīga filmas skaņu celiņa partitūrai. Numuri nomaina cits citu gluži kā ainas ekrānā, tās saistot kopā ar pārdomātu orķestra dramaturģiju. Līdzīgi kā uz skatuves sarkana pukst džungļu sirds (scenogrāfijas autors Didzis Jaunzems), tā Mārtiņa Ozoliņa vadībā orķestra bedrē nemitīgi pulsē sitaminstrumentu grupa. Instrumentu un to dažādo tembru daudzskaitlīgums nemitīgi liek ausīm saklausīt kaut ko jaunu  — tad dobju, tad klakšķošu, plakšķošu, pēc tam asu, tad maigu, sīcošu, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Un cik svaigi ieskanējās klavesīns! Šī skanējuma nokrāsa un reģistru maiņas atsvaidzina salīdzinoši vienveidīgo skaņdarbu attīstības formulu. Iespējams, to pat nevajag uzskatīt par trūkumu, jo šāda izvēle ir filmu mūzikai raksturīga, tātad apzināts komponista solis. Man radās komiska ideja “Džungļu grāmatas” mūziku izteikt “matemātiskā formulā”:

(sitamie instrumenti + soloinstruments + (arfa) + metāla pūšaminstrumenti : 2) x ritms² 

ostinato

Šī formula, protams, nav nopietni uztverama, tā ir tikai mans paviršs (jo partitūru neesmu redzējusi un baletu vēroju vienreiz) mēģinājums reducēt “Džungļu grāmatu” līdz tās muzikālajām pamatesencēm: pār visu valda ritms un tā daudzkārtējs atkārtojums (ostinato), sitamie instrumenti bieži izcelti enerģiskos, darbīgos skatos, pārdomu vai romantisku jūtu caurstrāvotos skatos tiem pretstatīti maigi soloinstrumenti arfas pavadījumā, savukārt enerģijas un spriedzes uzkrāšanai nozīmīgos skatos un kulminācijās pievienojas metāla pūšaminstrumenti. Kaut kas no ritma frāzēm, motīviem un citiem paterniem atgādina Kārļa Lāča Pirmo koncertu klavierēm ar orķestri, kurā mūzikai pulsēja līdzi un plaukšķināja viss orķestris. “Džungļu grāmatas” muzikālais iespaids ir pārliecinošs, kā nekā muzikālā teātra žanros Kārlis Lācis jau roku ir iemēģinājis. Baletā ir pietiekami daudz epizožu, kurās izpaust savu melodiķa talantu un parādīt, cik labi Lācis “dzird skatuvi” — plašais instrumentu, tembru, spēles paņēmienu izmantojums ir saturam atbilstošs un nevienā brīdī nešķiet pašmērķīgs. 

Baleta finālā Cūkai ausī pēkšņi pamanīju krotāliju (auss zīmogu). Aizdomājos, vai brīdī, kad, lēkdams caur riņķi, nogalinātais Tīģeris izpildīja triku, simboliski tika pausts, ka dzīvniekam strādāt cirkā ir tāpat kā mirt? Varbūt izrādē bija vēl citas apslēptas norādes jeb “Lieldienu olas”? Kādam “Džungļu grāmata” būs izklaide, kur krāšņā scenogrāfijā un iespaidīgajos Elīnas Miltas-Niedrājas tērpos uzplaukst vesela tropu pasaule; kāds izvēlēsies otru domu celiņu, kas mudina prātot par dabu un to, ko mēs tai nodarām.  Ļoti priecājos, ka līdzās klasiskajam, teju svētajam baleta kanonam un izrādēm, kuras bērniem labāk vēl nerādīt, “Džungļu grāmata” ieņem godam pelnītu vietu LNOB repertuārā. Tā būs arī burvīgi labvēlīgs konkurents otram latviešu autoru  baletam bērnu auditorijai (Juris Karlsons/Aivars Leimanis “Karlsons lido…”). Lai top vēl!

Foto: Kristaps Kalns

*Elpoju mūziku un mācu to Vītolos un Mediņos. Ļoti ceru pabeigt iesākto promocijas darbu, kas mēģina aprakstīt postmoderno baletu (turiet īkšķus!). Laikam tāpēc arī patīk rakstīt un runāt par baletu.