Rainis. “Xiaomi arēna”. Visu paaudžu deju skolas “Dzirnas” dejotāji un “Dzirnu” draugi. Īpaši radīta oriģinālmūzika. Orķestris “Sinfonietta Rīga” un koris “Balsis”. Milzīga radošā un tehniskā komanda. Tādu vērienu ārpus Dziesmu un deju svētkiem vai citiem lieliem valsts mēroga pasākumiem dejas nozarē spēj saorganizēt tikai Agris Daņiļevičs.

Protams, tas nav viens pats Daņiļevičs, jo horeogrāfam apkārt allaž visos līmeņos bijuši atbalstītāji jeb “brāļi un māsas viņa ticībā”. Taču tieši Agra Daņiļeviča idejas un aizrautība bijušas pamatā gan tam, ka “tautiņdejas” nav viss, ko varam un gribam dejot “tautiņdeju pulciņos”, gan tam, ka dejai nav robežu un tāpēc iespējami moderni deju uzvedumi un īsta deju skola ar dažādu dejas žanru iepazīšanu. “Dzirnas” pilnīgi noteikti ir stiprs zīmols, par kuru ko teikt zinās arī cilvēki ārpus dejas nozares.

Vienot un apvienot daudzus simtus dejotāju ir Agra Daņiļeviča stihija. Trāpīgi šo raksturojumu izteica TV raidījuma “Kultūrdeva” veidotāji, un arī deju uzveduma “Indulis un Ārija” galvenais trumpis bijusi spēja vienot dejotājus un radošo grupu ap ideju izstāstīt kustībā Raiņa stāstu. Intara Rešetina-Pētersona režijā luga gan ir “piegriezta” tieši šim uzvedumam, un Zanes Zustas librets izlasāms izrādes programmiņā, viņa ir arī izrādes tekstu autore. Līdzīgi librets bija radīts Liepājas teātra kustību izrādei bez vārdiem “Indulis un Ārija” (2014) – acīmredzot, lai koncentrētu Raiņa ideju un simbolu pielādētos tekstus un apjomīgo darbu padarītu vieglāk uztveramu, ja aktieriem atņemti vārdi. Liepājas iestudējumā aktieri Raiņa stāstu izspēlēja kustībā, ar saviem augumiem, plastiku, mīmiku, pantomīmas elementiem. Savukārt “Dzirnu” versijā, kā jau dejā Latvijā ierasts, arī izrādes laikā fonā skan dažādi teksta fragmenti. Tie paskaidro kādas ainas un sižetisko virzību, kārtējo reizi neuzticoties skatītājiem, kuri varētu izrādes stāstu nolasīt arī atšķirīgi. Šis elements drīzāk ir klupšanas akmens iepretī uzveduma veidotāju spējai mērķtiecīgi izkārtot neskaitāmas dejotāju grupas un organiski visu apvienot ar mūziķiem, dziedātājiem un Aigara Ozoliņa scenogrāfisko rāmējumu, kuru neuzbāzīgi papildina videomākslinieces Inetas Sipunovas digitālā “bilde” virs skatuves. Lai gan viena aina mulsina –  kad tiek nogalināts Uģis, videoekrānos parādās kaķīšu grafikas.

Lielāko daļu skatītāju, visticamāk, veido uzvedumā iesaistīto radi, draugi un paziņas, taču iekļaujošu un siltu sajūtu šajā notikumā rada arī dalībnieku ierašanās spēles vietā pa skatītāju ieejām, ūjinot un saskatoties ar publiku. Tāpat skatītāju atsaucība izrādes norisēm panākta ar mērķtiecīgu temporitma organizāciju. Uzveduma ritms gandrīz visu izrādes laiku ir aktīvs, un dejotāju grupas precīzi iekļaujas kustību partitūrā. Vienlaikus – vērojot šo izrādi, novērtēju ne tikai uzveduma mākslinieciskos risinājumus, bet arī priecājos par pedagoģisko pieeju. Te manu gan rūpes par mazākajiem bērniem, kam numurs ielikts jau sākuma daļā, gan pārdomātu vecāko dejotāju noslodzi kā solo partijās, tā ansambļos. Un kā allaž vēlos uzteikt horeogrāfiju, kurā iesaistīti ļoti daudzi dejotāji, tomēr lielākoties iztiekot bez dalījuma pāros, “rūtiņās”, astoņniekos vai glītās rindās, kolonnās un līnijās. Vairākās izrādes ainās, satiekoties pat dažādām vecuma grupām, katram no dejotājiem ir sava īpaša vieta kopējā horeogrāfijas pulsācijā. Saslēdzoties “skolas” aspektam (iesaistās un savu lomu apzinās ikviens) un mākslinieciskajām ambīcijām (stāstīt Raiņa lugu), loģiski emocionālā kulminācija veidojas finālā, kur visi uzveduma dalībnieki skatuves vidusdaļā veido ko līdzīgu milzīgam atvaram: dejotāji ar augšā paceltām rokām virzās ap centru, cieši sakļāvušies kā spirālēs, un virs viņu galvām pacelti Indulis un Ārija, kuru liktenis ir reizē satikties mīlestībā un šķirties nāvē.

Zane Radzobe žurnālā “Ir”, recenzējot Latvijas Nacionālā teātra iestudējumu “Indulis un Ārija”, par kūra Induļa un vācietes Ārijas mīlas savienojumu uzrakstījusi skarbi asprātīgu līdzību: “Iztēlojieties, ka mīļš radagabals pārved mājās pārliecinātu putinisti, kas pati karojusi. Priecājieties nu par mīlestības diženumu!” Savukārt horeogrāfs Agris Daņiļevičs, kas arī pats piedalās izrādē, spēlējot Induļa audžutēvu, vairākkārt dažādās intervijās uzveduma gatavošanas laikā uzsvēris, ka Pudiķa lielākā nelaime esot tā, ka viņš Induli mācījis nīst. Režisors Intars Rešetins-Pētersons akcentējis, ka izrāde noteikti runā par latviskajām vērtībām, konkrēti vārdos tās nesaucot. Atliek minēt, vai latviskā vērtība ir nespēt mīlēt ienaidnieku vai tomēr mīlēt un tāpēc iet bojā, ja to nevar apvienot ar savas zemes aizstāvību. No vienas puses, Raiņa luga, kurā kūru, leišu un vācu tautas karo cita pret citu, ir ārprātīgi aktuāla, bet no otras puses, ja centrā joprojām atstāj Induļa un Ārijas stāstu, parādās grūtības saprast, ko īsti mākslinieki iecerējuši kā būtisko. Jo īpaši – ja librets un uzvedums tiek piedāvāti no Pudiķa skatījuma. Turklāt individualizētie tēli lielākoties pazūd lielajās dalībnieku masās, bet tad, kad uz skatuves tie ir vieni, pārvēršas mazos “kukainīšos”. Arī tad, kad Daņiļeviča Pudiķis lēnā solī pāriet skatuvei, zīmīgi veroties publikā, vai finālā ar asarām acīs ārkārtīgi emocionāli runā patriotiski iekrāsotus tekstus, individualizētais tēls paliek atrauts no lielā ansambļa kopējās elpas. Pieļauju, ka pirmajās rindās sēdošie var saslēgties ar norisēm arī emocionālākā līmenī, taču arēnas telpa nozīmē lielu “platekrānu”, lielu attālumu no vairuma skatītāju vietu un ne-cilvēcīgu mērogu.

Tāpat ne īpaši pateicīgs uzdevums ir abiem mīlētājiem atvēlētās dueta ainas, kurās abi dejotāji – Paulis Filips Bārzdiņš un Beāte Ieva Roze – rullējas pa grīdu un vienlaikus mēģina aizpildīt telpu ar plašiem žestiem. Protams, intimitātes panākšana uz milzīgas atklātas skatuves ir teju neiespējamā misija. Punktu uz “i” šai nedaudz neērtajai ainai uzliek brīdis, kurā abiem mīlētājiem pietuvojas dažādu vecumu dejotāji un vecākie aizklāj ar roku bērniem acis, lai tie neredzētu, ka Indulis un Ārija bučojas.

Oriģināli un iespaidīgi uzbūvēta aina, kurā Indulis un Ārija pusguļus paceļas virs vairogu plaknes. Vairogi un sarkanie auduma gabali ir lieliski rekvizīti, kas reizē pilda tiešu funkciju un mirklī spēj veidot scenogrāfiskās konstrukcijas vai iezīmēt ainu emocionālo, poētisko noskaņu. Vairogs ir gan karavīra aizsargs, gan, kopā sastatīts ar daudziem citiem vairogiem, palīdz veidot tiltus un ceļus, un to paveic spēcīgie tautas deju ansambļa “Lielupe” puiši. Savukārt sarkanā auduma detaļas dejotāju kostīmos rada nepārprotamu asociāciju ar asinīm. Īpašs mirklis ir laulību aina, kurā, pāri sarkanajam asiņu ceļam aizvelkot Ārijas plīvuru, ieraugāms Latvijas karogs. Turklāt ir acīmredzami, cik smagi Indulim ir nest milzīgo līgavas plīvuru. Bez liekiem paskaidrojumiem, bet ar kustību un mākslinieciskiem risinājumiem vien iespējams pateikt pašu būtiskāko par Induļa un Ārijas neiespējamo satikšanos. Šī dažādo tautu “berze” iezīmēta arī horeogrāfijā – ir manāmas atšķirības tajā, cik plūdeni un apvaldīti kāzās dejo vāci (TDA “Lielupe” un “Ogre”) un kāda ķermeniskā brīvība un nesavažotība mājo kūru ķermeņos. Savukārt leišiem (“Dzirnu” audzēkņu vecāki) vairāk dota iespēja lepni staigāt. Visiem iesaistītajiem dejotājiem (un nedejotājiem) šī ir lieliska pieredze dejot dažādus dejas stilus, iesaistoties arī horeogrāfijas tapšanas procesā un sajūtot kopību ar daudziem citiem dejas kopienas dalībniekiem.

Uzvedumam radīts patiesi vērienīgs ietvars. Dzīvo mūziķu klātbūtne un smalkais kora skanējums (diriģenti Normunds Šnē un Ints Teterovskis), īpaši šim darbam sacerētā un skaistā mūzika (Valters Pūce), daudzu horeogrāfu iesaiste dažādu žanru un laikmetu deju interpretācijā (Markuss Zmelnigs, Baiba Ķestere, Marta Paula Rāzna, Beāte Ieva Roze, Anete Klapkalne, Paulis Bārzdiņš un Kārlis Božs), oriģinālu kostīmu un īpaša grima radīšana (Jana Čivžele un Baiba Grīna). Šķiet neaptverami, ka to spēj saorganizēt viena ģimenes veidota un kūrēta deju skola. Pat ja “Dzirnas” ir arī valsts akreditēta profesionālās ievirzes skola, lielie projekti iespējami tikai un vienīgi ar privātu entuziasmu, ieinteresētību un iniciatīvu. Tāpēc īstā pievienotā vērtība šim notikumam ir tieši Agra Daņiļeviča skolas kā milzīgas deju kopienas jubilejas atzīmēšanas fakts. Un šādā kontekstā pats par sevi saprotams, ka uzvedumā dejo “Dzirnu” vadītāji, arī Singita Daņiļeviča, kura joprojām vada visus projektus skolā un ārpus tās. Dejo un bungas sparīgi sit dēls Rūdolfs Daņiļevičs, stihijās dejo meita Emīlija Daņiļeviča. Raidījumā “Kultūrdeva” Agris Daņiļevičs apgalvoja, ka šoreiz vēl visas ieceres neesot izdevies realizēt. Radošais motors nevaid miris.

Titulfoto autors: Andrejs Zavadskis

Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe.