Agate Bankava

Mazās formas izrādes ir liels pārbaudījums ikvienam māksliniekam. Nav iespējas ietīties samta priekškarā vai nozust skatuves dziļumā. Tu esi tuvu skatītājam, jūs abi jūtat viens otra elpu, skatienus un sviedrus.

Pandēmijas izraisītā piespiedu dīkstāve ir radījusi vairākas interesantas mākslinieku sadarbības visos mākslas žanros, arī baletā. Ja laikmetīgajā dejā mazās formas izrādes, kurās ir tuvs kontakts ar  skatītāju, ir ikdiena, tad Latvijas baletā tās piedzīvojam retāk. Tādēļ negaidīts un patīkams pārsteigums bija divi baleta notikumi 2021. un 2022. gada vasarās. Izrāde “Elle” un koncertprogramma “Cerības un Realitāte”. Abos notikumos daļa no radošās komandas – baleta mākslinieki. “Elle” – Germans Sevčenko, “Cerības un Realitāte” – Anna Russke.  Neatceros, kad vēl tik tuvu un intīmi varēju piedzīvot Annas un Germana māksliniecisko sniegumu un ekspresiju. Iespējams, baletā “Divi metri”, bet ir liela atšķirība, vai dejotāju var vērot kā vienu no liela kolektīva, vai arī viņš ir vienīgais dejotājs mūziķu vidū. Germana Sevčenko interpretācija par kritušo eņģeli atsauca atmiņā vācu ekspresionisma dejas pamatlicējas Mērijas Vigmanes (Mary Vigman) estētiku. Annas Russkes izstrādātās roku un muguras kustības koncertprogrammas vidusdaļā ievibrēja gaisu un atdzīvināja koku lapu kustību Bruno Vasiļevska gleznās, kas ieskāva koncertprogrammas skatuves laukumu Cēsu izstāžu namā.

Saistošas man liekas abu notikumu mākslinieciskās komandas. Seni skolas biedri, ar kuriem kopā kaltas katra profesijas šķautnes, vēlreiz apvienojušies, lai radītu, dotos nezināmajā un eksperimentētu ar formu. Izrādē “Elle” Germans Sevčenko satiekas ar skolas biedriem čellistu Marku Viļenski un pianistu Ēvaldu Lazareviču. “Elle” ir dinamisks, ekspresīvs jaunu cilvēku kliedziens, kurā varam just arī vispārcilvēciskus eksistenciālos jautājumus par šodienas dzīves izdzīvošanu – kurp mēs ejam, kur pasaule mūs ved? Darbā “Cerības un Realitāte” Anna Russke apvienojas ar skolas biedriem pianisti Magoni Runku, komponisti Asiju Ahmetzanovu un trompetistu Mārci Runku. Tā ir trausla, jutekliska, vietām skarba koncertprogramma ar pavisam negaidītu nobeigumu, kas piedāvā jaunu realitāti, jaunu formu. Kurā robežas starp dejotāju, mūziķi un instrumentu izplūst. Kurā skaņdarbs var tapt tikai, visiem vienojoties par jauniem noteikumiem.

Lai vairāk uzzinātu par mākslinieku pieredzi šajos projektos, aicināju tos sniegt atbildes uz pāris jautājumiem.

Kā darbs kamerformātā atšķīrās no pieredzes uz lielās skatuves?

Anna Russke: “Abas pieredzes ir vienlīdz aizraujošas, bet ar trio Hortus vilina iespēja savos projektos būt tuvāk skatītājiem, izmantojot mazākas, kompaktākas telpas vai vietas jau ar savu raksturu, stāstu un atmosfēru. Uz lielās skatuves esam tālu no skatītāja, bieži mūs šķir orķestra bedre. Mūziķi ir kaut kur lejā, dejotāji – augšā, uz skatuves. Tā mēs nesatiekamies, tikai sadarbojamies no attāluma, bet kamerformātā uz vienas skatuves mums ir iespēja būt kopā un veidot priekšnesumu, kurā visi ir vienlīdzīgi. Turklāt teātros var uzburt no melnās, tukšās “kastes” visu, ko vien vēlies, bet mēs pieņemam izaicinājumu pielāgoties un izmantot netradicionālas telpas savām koncertprogrammām. Tādā veidā iegūstam iespēju neatkārtoties, katrs priekšnesums ir unikāls, jo telpas ir ļoti dažādas – izstāžu zāle, bibliotēka, observatorija, muižas dārzs…”

Germans Sevčenko: “Darbs kamerformātā man rit daudz vieglāk nekā izrādes uz lielās skatuves. Kamerformātā tev vajag izdomāt savu horeogrāfiju, bet tu vari arī ļauties. Repertuāra izrādes uz lielās skatuves lielākoties ir ar konkrētu, jau izveidotu horeogrāfiju, no kuras nevar atkāpties, un jāseko līdzi tās precizitātei. “Elle” bija interesants projekts, kuru veidoju kopā ar draugiem. Mums bija iespēja uzstāties ar darbu divas reizes. Jā, “Ellei” bija sava specifika. No sākuma man nebija vīzijas par to, kā horeogrāfija, kuru veidoju, izskatīsies. Man bija jāattīsta divi tēli – eņģelis un kritušais eņģelis. Pakāpeniski mēģinājumu procesa laikā viss sāka veidoties un galarezultāts bija labs.”

Kāds bija lielākais izaicinājums?

Magone Runka: “Vislielākais izaicinājums bija apvienot uz vienas skatuves šādu kameransambļa sastāvu, kas mums pašiem likās ļoti neparasts un oriģināls. Panākt, lai, izmantojot augstvērtīgas akadēmiskās, eksperimentālās mūzikas, literatūras, klasiskās un laikmetīgās dejas iespējas, neviens mākslas veids nezaudētu savu individualitāti. Vēlējāmies izveidot publikai ne pārāk smagu  programmu un apvienot visu vienā stāstā.”

Anna Russke: “Mans izaicinājums bija izveidot horeogrāfiju, kura ilustrētu mūsu izvēlētos skaņdarbus, papildinātu Magones un Mārča skanējumu, bet saglabātu dejas soļu pašpietiekamību un  neatkarību. Bija prieks sadarboties ar mūziķiem, kuri nebīstas būt un kustēties uz skatuves, dejot, iesaistīties skaņdarbā vairāk, nekā ierasts klasiskās kameransambļu koncertprogrammās.”

Germans Sevčenko: “Lielākais izaicinājums bija pareizi sadalīt skatuvi, uz kuras uzstājāmies. Bija diezgan neliels laukums, kurā varēja dejot.”

Kas ieplānots turpinājumā?

Magone Runka: “Kameransamblis Hortus paplašina savu sastāvu, un tam pievienosies klarnetiste Agnese Skrastiņa un čelliste Nadežda Jeraševa. Mēs jau aktīvi gatavojam jauno koncertprogrammu “Zelta zivtiņa”, kuru caurvīs pasakas bērniem. Ar šo programmu dosimies uz konkursu Nīderlandē, kā arī jau septembrī mūs varēs dzirdēt un redzēt Rīgā un Baldonē.”

Germans Sevčenko: “Pašlaik nekas konkrēts nav ieplānots. Varbūt tuvākā vai tālākā nākotnē būs iespēja šo darbu atjaunot un  piedāvāt skatītājiem vēlreiz.”

Titulattēls: skats no izrādes “Elle”, publicitātes foto.