Dita Jonīte*

Ja ignorē koru konkursa finālu šāgada 4. jūlijā, tad var arī skaitīt, ka XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki sākās 5. jūlijā ar skatuviskās dejas uzvedumu “Viedvasara” “Xiaomi arēnā”. Koncerts Jāņa Ērgļa mākslinieciskajā vadībā un Diānas Kaijakas režijā bija košs, dinamisks, labi iecerēts un noformēts.

Kāpēc ne uzvedums

Skatuves mākslā iespējams droši izšķirt, kādos gadījumos priekšnesumu programmas saucamas par koncertiem un kādos par uzvedumiem. Ja deja seko dejai, ar vai bez vairāk vai mazāk izvērsta pieteikuma, tad tas ir koncerts. Ir vēl viena acīmredzama koncertpazīme – publika pēc katra priekšnesuma sirsnīgi aplaudē. Savukārt, ja dejas un horeogrāfija veido saprotamu caurviju stāstu ar iekšējo un ārējo dramaturģiju, skaidrs, ka skatītāji vēro deju uzvedumu. Ir vēl hibrīdvarianti, kur varbūt bijušas lielākas ambīcijas, taču galarezultāts tāpat saucams par koncertu. Arī “Viedvasaras” gadījumā šoreiz nākas uzsvērt “koncertfaktu”.

Kāpēc svarīgi par šo runāt? Tāpēc, ka “Viedvasara” tiek piedāvāta kā alternatīva programma, kurā tiek sarūpētas jaunas oriģināldejas un Dziesmu svētku mērogs (jeb budžets) nodrošina jaudīgu māksliniecisko ietvaru. Vai 24 jaunas skatuviskās tautas dejas ar tautasdziesmu vārdiem un jaunu mūziku telefonstāsta un efektīgu videoekrānu pavadībā uzskatāmas par neatņemamu svētku tradīcijas uzturētāju? Es teiktu, ka nē. Vai jaunajās “Viedvasaras” dejās bija manāmi kādi oriģināli tradīcijas attīstības virzieni? Lielākoties tās bija dejas kā dejas, varēja būt šīs, un varēja būt citas. Vai uzvedumu automātiski laikmetīgu padarīja piecu jauniešu iestudētā sarunāšanās videozvanos, attīstot savu viedumu? Šis drīzāk raisīja neērtības izjūtu par to, kā pieaugušie (radošā komanda) iedomājušies, kā jaunieši komunicē savā starpā.

Uzvedumam radīti arī porolona kluči, kas, dažādi kombinēti, veido gan paugurus, gan kokus, gan viļņus jūrā, gan pilsētas skursteņus (māksliniece Ieva Kauliņa, videomākslinieks -8, gaismu mākslinieks Reinis Zalte). Tomēr šie scenogrāfiskie elementi izmantoti pārāk pieticīgi. Piemēram, dejas “Vētra nāca, jūra krāca” laikā tos pat nostumj pavisam malā (horeogrāfs Jānis Ērglis). Tātad atkal jāatgādina “koncertfakts”, jo dejotāju vajadzības te primāras pār uzveduma kopējā stāsta vajadzību.

Jaunas dejas       

Horeogrāfiju autori ir tie paši, kuru dejas iekļautas arī deju lielkoncertā “Es atvēru Laimas dārzu” Daugavas stadionā. Un gan jau arī 3532 dejotāji, kas piedalījās “Viedvasarā”, būs lielkoncerta dalībnieki. Taču slodze šiem bērniem bija dubultā (tiem, kam arī uzstāšanās svētku noslēguma koncertā, – trīskārša). Kā nosmēja kāda blakussēdētāja koncertā arēnā – cerams, ka vecāki un skolotāji to izturēs! Var jau būt, ka “tērauds” (t. i., mūslaiku jaunatne) spēj rūdīties tikai Dziesmu un deju svētkos.

Attiecībā uz fizisko slodzi, iespējams, šoreiz nav tā lielākā bēda – katram kolektīvam vai kolektīva grupai bija tikai dažas dejas dejojamas, turklāt dejas bija īsas. Lielākoties – tikko biju sapratusi tēmu, ieklausījusies pavadošās dziesmas vārdos, labākajā gadījumā vēl pamanījusi krāšņi zibošos attēlus videonoformējuma ekrānos, deja jau bija cauri un dejotāji dejoja prom no laukuma.

Arī tematikā radošā grupa izvēlējusies nesarežģītu konceptu – ja stāsta varoņiem noklīdis kaķītis, tad dejo “Nu kaķītis Rīgā brauca” ar kaķīšu zīmējumiem fonā; ja stāsta varone runā par ceļojumu ar jahtu, tad tas saskaņojas ar deju “Vētra nāca, jūra krāca”; ja meitene grib pazvilnēt jūrmalā, tad seko deja “Es apgūlu saldu miegu jūras kāpas maliņā”; ja gans nav nosargājis rukšus, tad ir deja par cūku ganīšanu. Nezinu, kā veidojās šī uzveduma “audums” – vai Kaspara Bērziņa sacerētais stāsts bija pirms vai pēc 24 oriģināldeju komplekta? Un tam arī vairs īsti nav nozīmes, jo šajā uzvedumā dejas dzīvoja savu dzīvi un piecu jauniešu viedvasaras stāsts – savu. Tāpat arī vairākās dejās horeogrāfija un pavadošās dziesmas teksts (piemēram, Jāņa Kalniņa “Čīku čīku, grabu grabu”) dzīvoja paralēlās pasaulēs.

Tālāk būtu iespējams koncertā redzētās dejas grupēt gan pēc deju autoriem, gan pēc nosacītās tematikas, kas apspēlēja piecu jauniešu piedzīvojumu vietas – pie omes laukos, ar tēti mežā, ar mammu uz jahtas jūrā, dīvānā pilsētas dzīvoklī un valodu nometnē Vācijā. Tomēr šoreiz, lai labāk saprastu, ko katra vecuma grupa ir dejojusi, mēģināšu “sagrupēties” pa trim vecumposmiem.

Priecīgie mazulīši

No skatītāju puses šķietami vienkāršākā grupa ir mazie bērni. Bieži vien pietiek ar to, ka bērnu uz laukuma ir daudz, ka tie ir priecīgi, sparīgi izpilda teciņu solīšus un polciņas dārziņos, un, ja vēl skaļi korī kaut ko sauc, tad skatītājos prieks un gaviles ir jau droši sagaidāmas. Taču skolēnu svētkos bērni ir visa pamats – gan prieka, gan mākslas.

Starp jaunākās grupas dejām pāris noteikti būtu ar “pūpoldanču” potenciālu (Lilijas Liporas deja, kas nāk no pēdējo lielo jeb 2023. gada Deju svētku uzveduma “Balts”). Piemēram, Daces Adviljones dejā “Diža, diža tā zivtiņa” bērni vienkāršām, bet atraktīvām kustībām dažādi apspēlē zivju lēkāšanu virs ūdens. Starp citu, zivtiņu kustības pamanīju arī Jāņa Purviņa dejā “Rīgas kaķēnu valsis”, kas mazāk izskatījās pēc valša, vairāk pēc ātri tipināmas dejas.

Mazo bērnu grupā dejas uzveduma principam atbilstošākā, šķiet, bija Dagmāras Bārbales deja “I Jānītis, Pēterītis, abi bija laivinieki”, izmantojot iespēju gan kustību zīmējumā saausties ar pavadošās dziesmas vārdiem, gan pielietot vienkāršus inscenējuma paņēmienus (veidojot laivas). Arī Rūtas Cīrules “Ganiņa dziesma” horeogrāfiski labi piemērota mazajiem bērniem. Tikmēr Daces Adviljones “Meža māte bērnus sauca” muzikāli drīzāk atgādināja kādu laukuma uzveduma intermēdiju. Bet Agra Daņiļeviča veidotie “Meža sargi” dejas ievadā liek domāt, ka te tūliņ onkuļi-metālisti kratīs matus, lai gan faktiski dejo 3. un 4. klašu grupas bērni (Artūra Uškāna mūzika). Šī Daņiļeviča deja seko videostāsta fragmentam, kurā mežsargs visus pamāca, ka uz mežu jānāk bez viedierīcēm un viedpulksteņiem. Vai varbūt šī meža epizode bija iecerēta kā biedēšana ar “Latvijas valsts mežiem”, kas viltīgi cērt savos mežos vairāk, nekā vajadzētu, un dziesmas teksti “sargaties, meža sargi, stipri vīri mežā brauca” izklausās pavisam draudīgi. Īsto kontekstu neuztvēru arī Dāvja Ērgļa dejai “Laiskais puisis” (3. un 4. klašu bērniem), kas, visticamāk, še iekomponēta blakus Jāņa Purviņa dejai “Laiskā meita” (dejo 7. – 9. klašu grupas bērni), lai kāds nepārmestu, ka horeogrāfi dejas sacer tikai par laiskām meitām. Amizanta šajā mazo bērnu grupā izskatījās arī Dāvja Ērgļa deja “Vāveris”, kurai dziesmas pavadījumā vecāks vīriņš mīksti nazālā balsī dzied šlāgeri “vāverīte danci grieza zem kuplā kadiķīša” (komponists Artūrs Uškāns). Savukārt Jāņa Purviņa dejā “Vecais tēvs cūkas gana” 5. un 6. klases bērniem, ja neieklausītos vārdos, saskatāms drīzāk jauniešu attiecību stāsts.

Spurainie tīnīši un prātīgie ģimnāzisti

Nosacītajā tīņu grupā divas dejas bija 5. – 9. klašu un četras dejas 7. – 9. klašu bērniem. Neņemos spriest, vai nošķīrums bija atkarīgs no horeogrāfijas sarežģītības vai grupas formējās no dejotgribētāju skaita, taču, vērojot šīs dejas, vairāk bija jādomā par pieaugušo priekšstatiem, ko bērni vispār gribētu dejot. Vai galopu šlāgera sajūtā par brangu dzīvi Vāczemē (“Vāczeme”, Jānis Ērglis), kas gan drīzāk būtu piemērota ģimnāzistu vecumam? Vai par “Dieviņa vasariņu” (Dāvis Ērglis) un “Laisku meitu” (Jānis Purviņš)? Vai par vēlmi saimniekot (“Nu es biju saimnieciņš”, Rūta Cīrule) jau pusaudžu vecumā? Vai vienkārši lēkt polkas Gunas Trukšānes dejā “Rīgas bērni danci cēla”? Minu, ka visinteresantāk varbūt tomēr bija 7. – 9. klašu jauniešiem padauzīties Agra Daņiļeviča dejā “Vakar lācis maizi cepa”, kurā beidzot uz laukuma parādījās kas inscenējumam radniecīgs. Beidzot arī tika pajaukta astoņu pāru ģeometrija, bija interesanta horeogrāfija, kas asprātīgi sabalsojās ar dziesmas vārdiem, un varēja just, ka horeogrāfs tiešām domā par kopējo dejas stāstu.

Par ģimnāzistiem saucami dejotāji, kas iekļaujas 10. – 12. klašu grupā. Tie ir jaunieši, kas jau patstāvīgi spēj pieņemt lēmumus un izdarīt izvēles. Tostarp deju pulciņus un ansambļus viņi apmeklē bez īpaša vecāku spiediena. Tāpēc vēl jo interesantāk bija izsekot tam, kā te sabalsojas viens no uzveduma caurviju stāsta motīviem (Kārkliņa mācības Vācijā) ar divām dejām it kā par svešzemju tēmu. Vai uzvārds Kārkliņš domāta kā atsauce uz “kārklu” vāciešiem, par kādiem varētu uzskatīt šos stāsta jauniešus, kuru valodā ir daudz anglicismu? Izņemot, protams, Alexu, kurš mēģina runāt skaistā un pareizā valodā, kas pielādēta ar dažādiem ievērojamu personu domugraudiem vai literatūras citātiem. Jauniešu dejā “Izstaigāju svešu zemi” (horeogrāfs Jānis Kalniņš) tiek dziedāts “dodiet ēst, dodiet dzert svešas zemes putniņam”. Īstajā dzīvē daudzi Latvijas jaunieši dodas uz Vāciju studēt, jo tur augstākā izglītība ir bez maksas. Tikmēr Kārkliņam mācības Vācijā izrādās par grūtu un deju pavadošajos tekstos Vācija tiek saukta par svešu zemi, no kuras labāk braukt ātrāk prom. Tāpat bailes no Vāczemes sadzirdamas Agra Daņiļeviča dejā “Mūsu puiši lielījās”, kur tiek piedraudēts vakti likt līdz pat vācu robežām. Dejotājiem ir nokrāsotas melnas lūpas, laukumā pēkšņi parādās kāda daiļa influencere, kas taisa pašiņus, un es vairs neko nesaprotu. Starp “Vāczemi” un cūku pazušanu ir vēl viena jauniešu deja – “Bite, zelta nesējiņa” (horeogrāfe Dagmāra Bārbale), kas, iespējams, ilustrē ideju par to, ka laukos visiem jāstrādā čakli kā bitēm. Arī “Vētra nāca, jūra krāca” ir deja, kas varētu būt gan šajā, gan citā uzvedumā vai koncertā.

Pirms fināldejas, kurā satiekas visi koncerta dalībnieki, jaunieši nodejo arī “Es apgūlu saldu miegu jūras kāpas maliņā” (horeogrāfs Jānis Ērglis). Teciņos un palēcienos nav pārāk viegli parādīt salda miega gulēšanu, taču Riharda Zaļupes mūzika ir labi dejojama, kas skaisti pāriet noslēguma dejā “Nu ir laba vasariņa” (horeogrāfs Jānis Ērglis). 

Videoteātris kā intermēdijas

Piecu jauniešu vasaras pieredzes stāsti videoekrānos starp dejām reizē ir gan intermēdijas, kuru laikā jānomainās dejotāju grupām starp priekšnesumiem, gan caurviju stāsts ar mūsdienu reālijām. Dzīvē gan jaunieši savā starpā tā nekomunicē un tā nesarunājas. Esteres “kārklu” anglietes (vai amerikānietes?) brutālais monologs sākuma epizodēs nav īsti patiess mūsdienu jauniešu valodas liecinātājs. Tālākajās ainās, kad anglicismi kaut kur izkūp, “tīrā” latviešu valoda ir pat pārāk pareiza. Tāpat nevaru noticēt, ka Lelde (Viktorija Volnere) tikai šajā vasarā sastapusies ar lauku darīšanām omes un opja sētā; arī Kate (Lote Mustermane) mežā laikam ir pirmo reizi, visvairāk tomēr brīnoties, kāds tētis ir būmeris; Kārkliņa (Miķelis Millersons) ātrā aizbraukšana un atgriešanās no Vācijas izskatās pēc niķa; arī Esteres (Elīna Dzirkale) brauciens ar jahtu mammas un viņas darba kolēģu kompānijā tiek izspēlēts toņkārtā “cik garlaicīgi!”; Alex (Kārlis Liepa), lai gan izklausās izlasījis pilnīgi visas obligātās literatūras grāmatas, programmiņā tiek pieteikts kā puisis, kas atrodas “garlaicības cauraustā dīvānā”. “Viedvasaras” jaunieši joko par vācu jodelēšanu, vaikstās par vecvecākiem, iesmej par padumjiem vecākiem un skolotājiem. Esmu droša, ka viena pastaiga dabā ar tēti, brauciens ar jahtu jūrā vai kļūdains ceļojums uz valodu nometni ārzemēs neko daudz nemainīs viņu ikdienas dzīvē. Šo jauniešu saziņa viedtālruņos ierāmēta ar mobilajām ierīcēm raksturīgiem signāliem, kas koncerta laikā diezgan ātri sāk kļūt uzmācīgi. Blumblum, blumblum, blumblum, bet īstajā dzīvē bērniem signāli parasti ir izslēgti! Tos viņi ieslēdz tikai tad, kad pieaugušie sāk dusmoties, ka nespēj savas atvases sazvanīt. Un tad atkal skaņa tiek izslēgta un tiek uzliktas austiņas, viņi ienirst savos snapčatos, instagramos un tiktokos, lai tur dzīvotos ar savām vērtībām un meklētu sev interesējošas aktivitātes. Ja vien nav iesaistīti deju pulciņos, kas ir kolosāla iespēja atrauties no virtuālās pasaules, bet mums – skatītājiem – piedzīvot priecīgi krāšņus deju lielkoncertus!

Titulfoto autors: Reinis Oliņš

*Teātra un dejas kritiķe