Saņemot piedāvājumu no Latvijas Dejas informācijas centra un “Dance.lv Žurnāla” rakstīt par “Upload” urbāno deju karnevālu, biju vienlaikus pārsteigta un iedvesmota — intuitīvi zināju, ka mani sagaida kaut kas neparasts. Vai šo pieredzi atkārtotu? Bez šaubām — vēl vismaz trīs reizes un ar to pašu dedzību ieteiktu citiem.

11. oktobrī “Upload” aicināja horeogrāfus un dejotājus no dažādām valstīm uz “Palladium” skatuves parādīt kaut ko tik neparastu un aizraujošu, lai ikvienā skatītājā rastos tā brīvība, ko dejotāji izjūt, darot savu sirdslietu. Pārsteidzoši, ka tikai trīs pasākuma daļās mākslinieki spēja piepildīt mani un, manuprāt, visu koncertzāli ar izbrīnu un eiforiju. Katrs stils, katra kustība, katra sejas izteiksme nesa sev līdzi dziļu domu. Šķiet dīvaini? Pamatošu hronoloģiskā secībā, kāpēc to rakstu ar tādu pārliecību.

Karnevāls ir krāšņums

Desmitiem dejotāju no “Studio Space”, mūzika, skatuve – it kā tipisks deju koncerts, bet uz skatuves kopā ar dejotājiem pie bungām ritmu uzdeva mūziķis Toms Kagainis un vēlāk ar brīnišķīgu saksofona solo pievienojās arī Dagnis Roziņš no grupas “Citi zēni”, kurš gluži kā ideāli ieplānots pārsteigums iznira starp dejotāju rindām. Turpat, starp citu, bija paslēpies arī viens no pasākuma vadītājiem – influenceris un raidieraksta “Vai viegli būt?” vadītājs Rojs Rodžers. Pasākuma stilisti un meikapa meistari bija pacentušies uz visiem 100%, jo uz skatuves parādījās, kā mūsdienās saka, absolūta dīva. Ar pēdējo saksofona nospēlēto noti izskanēja ilgi gaidītais: “Welcome to “Upload”!”

Kā pirmā uzstājās grupa, kas pārstāvēja popping deju stilu – enerģiski, precīzi, aizraujoši. Priekšnesums, kuru es skatītos vēl un vēl… Katra kustība kā pulksteņa rādītājs, tikai daudz elegantāks. Tērpi – uzvalki, saulesbrilles, te viss bija nopietni un gaumīgi. Pēc tam mani turpināja sajūsmināt Veizāna deju skola. Kaut kas pavisam citā noskaņā – sievišķīgi, brīvi, ar high heels elementiem, savienotiem ar freestyle. Tērpi, kustību un ķermeņu līnijas, dejotāju emocijas… Šķita, ka viņas dejo absolūtu brīvību. To, kā bieži pietrūkst mums, skatītājiem, sēžot zālē.

Pirms brīža rakstīju par Tomu Kagaini un Dagni Roziņu. Tas nebija viss. Tālāk ar dziesmu no sava jaunā albuma “Liela meitene” uz skatuves kāpa dziedātāja Aminata kopā ar “Studio Space” dejotājām. Nepaspēju vēl atelpoties pēc sajūtas, ka esmu nelielā Aminatas koncertā, kad skatuvi ar burvīgu uznācienu pārņēma Mamacita (Nataļja Sabartsina) no Igaunijas ar savu komandu. Rojs mākslinieci pieteica kā brīvu un izteiksmīgu cilvēku, kas tic, ka dejās nav ierobežojumu. Viņa ir pārliecināta, ka kustībās ir daudz vairāk, nekā redzam, – emocijas, dziļums, ekspresija. Viņa to pierādīja pilnībā. Ar ekspresivitāti pārsteidza arī Kellija Kasjaņenko, jaunā horeogrāfe no Igaunijas, kopā ar astoņiem dejotājiem. Hip-hop un freestyle virzieni it kā ir labi zināmi, bet – cik interesanti vērot, kā katrs dejotājs spēj aizraut ar savu radīto pasauli vienā kopīgā priekšnesumā!

Dosimies citā virzienā. Vai esat kādreiz redzējuši “Ronin Lasers” priekšnesumu? Iespējams, jā. Bet vai esat redzējuši Roju Rodžeru kājām gaisā ar putukrējumu un ķirsīti uz sēžas muskuļiem? Es domāju – diez vai. Varbūt tas bija pārsteigums arī vienam no dejotājiem, Kasparam Meilandam, kurš to piedzīvoja no jubilāra skatpunkta… Ķirsītis ar putukrējumu aizlidoja tieši viņa mutē, fonā skanot: “Sveiks lai dzīvo!” Uz skatuves – sirreāla, jautra, karstasinīga etīde, kuras versiju varēja redzēt arī Roja šovā “Pirmā Sieviete Latvijā ar celmlauzes gaitu”. Manuprāt – ugunīgs apsveikums. Karnevāla pirmās daļas kulminācija: xantikvariāts un rolands če kopā ar “Studio Space” skaistulēm un pilona (pole) dejotāju. Enerģija, ritms, pārliecība, mūzikai atbilstošs horeogrāfiskais pavadījums, kas nebūt nebija stereotipisks, un mana vēlme repot līdzi, kaut arī to nekad dzīvē neesmu darījusi.

Karnevāls ir ārpus komforta

Pārtraukumā bija iespēja mentāli sagatavoties otrās daļas radošuma un brīvības sprādzienam, kamēr Julianna DJ lomā mūs baroja ar jaudīgiem remiksiem — tikpat dāsni, kā dejotājas pirms brīža baroja Meilandu ar putukrējumu. Es noteikti jau biju emociju pārpildīta, bet tas adrenalīns, ko deva dejotāju priekšnesumi, radīja vēlmi skatīties vēl un vēl. Zālē valdīja elektrizēta sajūta, ka mēs visi kopā ieelpojam deju un izelpojam eiforiju.

Nebiju paspējusi atgūt elpu, kad pasākuma nākamā daļa sākās ar galdu. Pie tā mūs sagaidīja dziedātāja Palú ar savu dziesmu un izteikti ekspresīvu aktiermākslu, un viņai piespēlēja “House of Berries” dejotājas. Pēc emociju viļņiem, saspringuma, dusmām, asarām, smiekliem un klusas spriedzes uz galda beigās parādījās vesela cepta vista. Tieši tā, kulminācijā kāda dejotāja tajā diezgan agresīvi iekodās. Punkts, priekšnesuma noslēgums, atvērta simbolika un vienlaicīgi ļoti fiziska māksla. Tad uz skatuves atgriezās Mamacita kopā ar apvienību “Pataki” no Igaunijas. Horeogrāfijā nolasīju ideju par vienotību, brīvību, degsmi pēc dejas un vēlmi savienot emocijas ar mūziku un kustību. Atļaušos to nosaukt par tādu kā īsmetrāžas dejas izrādi, kas atklāja šaubas, pārdomas, sabiedrības spiedienu, apsmiešanu, nepareizos draugu lokus, melus, greizsirdību. Uz manas ādas vienlaicīgi pamodās visas dzīvās un pusdzīvās skudriņas, es piedzīvoju to, ka deja pateica daudz vairāk nekā vārdi. Tālāk sekoja Latvijas horeogrāfes un dejotājas Aly Kolosovas solopriekšnesums, apvienojot high heels ar kailām emocijām (bez metaforas), tas bija nefiltrēts emocionālais spektrs. Viņas kustības fiksēja manu skatienu, un viņas enerģija lika manai elpai aizrauties. Kategorijā “emocijas bez filtra” noteikti var ievietot arī freestyle komandu “6Pack” un viesmāksliniekus no Austrijas — Olgu Litvinovu un B.R.C. ar komandu. Viņu priekšnesums un tērpi attēloja pretstatu un harmonijas dihotomiju, kas man atgādināja iņ un jan konceptu.

Julianna, kuru iepriekš slavēju kā DJ, vakara otrajā daļā kopā ar “Studio Space” kā vokāliste izpildīja savu jauno dziesmu “Work It”. Dziesmas frāze “can you handle it?” jeb “vai tu spēj to izturēt?” pavisam godīgi lika man sajūsmināties, vai zālē kāds vēl spēj izturēt apburošo sievišķīgumu un palikt vienaldzīgs. Duetu Elīnu Vjateri un Martu Ančereviču Rojs Rodžers pieteica ar sekojošo: “Skatīties viņu dejas ir kā iemīlēties no pirmā acu skatiena.” Un es pilnībā piekrītu. Contemporary horeogrāfija apvienojumā ar akrobātiku, plīvojošais lakats kā simbols, stāsts par divu cilvēku atsvešināšanos un savstarpējo atpakaļpievilkšanos. Cerību un ciešanu ceļš un patiesa tuvība, ko nevar notēlot. Sekoja vēl viens high heels priekšnesums no Igaunijas Irēnas Pauku horeogrāfijā, kas izcēlās ar eleganci, kustību tīrību un spēcīgumu.

Otrās daļas finālā mūs sagaidīja Latvijas nacionālā Eirovīzijas atlases konkursa “Supernova” leģenda Markus Riva ar dziesmu “Lose Control” Artūra Devela, Lindas Pavlovskas un Baibas Klints horeogrāfijā. Enerģija, ko saņēmu no skatuves, bija tik profesionāla un labā ziņā noslīpēta, ka sajutos gluži kā konkursa fināla klātienē.

Karnevālā esam visi kopā

Man šķita, ka pēc tik iespaidīga mākslinieku klāsta vairs nebūtu, ar ko pārsteigt. Kā es kļūdījos! Svarīgi pieminēt, ka urbāno deju karnevāla “Upload” būtība bija radīt vietu, kur dejotājiem atklāt savu radošumu, sajūtas, domas un bailes, pārvēršot tās kustībā. Tieši šeit brīvība sasniedza kulmināciju ar “Studio Space” programmu. Komanda, ar kuru ciešā sadarbībā šis projekts Latvijā vispār varēja notikt, savas piektās dzimšanas dienas priekšvakarā nolēma uzdāvināt skatītājiem 25 minūšu eksploziju. Solo, dueti, grupu dejas — emociju kailums, smiekli, asaras, spēks, trauslums un galvenais — neapturama vēlme atvērt dvēseli skatītāju priekšā, nevis tikai izpildīt kustības. Ja acis ir dvēseles spogulis, tad šoreiz tas bija burtisks piedzīvojums. Katra dejotāja skatiens dega. Emociju liesmas satikās un pārvērtās vienā lielā ugunskurā uz skatuves. Cilvēki var ilgstoši skatīties uz uguni, un es tagad zinu, ka šī metaforiskā dejotāju uguns rodas no tā, ka skatuves mākslinieki dara to, ko mīl ar visu savu būtību. Citādi scenogrāfijā pielietotie “gaismas vārti” kā vizuāls tilts starp dažādām pasaulēm nebūtu bijuši tik efektīgi. Tie kļuva par simbolisku pāreju starp to, kas sāp un dziedē. Brīdī, kad skanēja dziesmas frāze “doing it all for love”, es sapratu — tas patiešām ir par mīlestību. Mīlestību pret deju, pret sevi, pret skatuvi, pret partneriem. Par mīlestību, kas prasa drosmi un atdevi.

Visu mājupceļu man pa ādu skrēja skudriņas, atmiņas un iespaidi par redzēto ilgi nepārgāja, es tam nebiju gatava. Manas izjūtas burtiski bija kā Rojs – kājām gaisā. Sapratu, ka pietiek ar sajūtu, ka esi bijis klāt tik patiesā un vēsturiskā brīdī, kur valdīja deja, mūzika un kopā būšana.

Kamilla Kudasova – mūziķe, dziedātāja un bijusī dejotāja. Latvijas Televīzijas Mediju akadēmijas programmas dalībniece. Galvenokārt interesējas par mūziku, kultūras norisēm un mediju vidi, kā arī dažādu pasākumu producēšanu un aizkulisēm.

Titulfoto: Anna Ance Lūse