Valts Miķelsons

Tiešsaistes diskusijā “Cik laikmetīga ir laikmetīgā deja Latvijā?” (lasāma un skatāma šeit), kas pavasarī notika Dejas balvas gaidās, bija būtiski apskatīt gan mākslas, gan laikmetīguma jēdzienus, tiecoties saprast, vai Latvijas laikmetīgā deja ir laikmetīga māksla. Lai sarunai būtu vajadzīgais konteksts, “Dance.lv” žurnāls aicināja vizuālās mākslas kritiķi un kuratoru Valtu Miķelsonu uzrakstīt ievadrakstu, kas apkopotu svarīgāko par laikmetīguma jēdzienu un tā izpausmēm mākslā. Rezultātā tapa eseja “Kad laikmetīgā māksla kļūs par cienījamu vecmeistaru”, kas tika piedāvāta diskusijas dalībniekiem kā iedvesmas avots, domājot par laikmetīgumu dejā, kā arī kalpoja par izejas punktu sarunai. 

Rīgas izstāžu dzīvē vārdu savienojums “laikmetīgā māksla” nav retums. Vēl vairāk, nebūtu pārspīlēti teikt, ka šeit pastāv normāls laikmetīgās mākslas process – ar māksliniekiem un kuratoriem, kritiķiem un finansējumu –, kurš turklāt ir samērojams ar citās valstīs notiekošo. Kamēr šajā procesā iesaistītie laikmetīgumu pārsvarā uztver kā vēlamu, svarīgu vai pat eksistenciāli nepieciešamu, plašākā sabiedrībā tas nereti asociējas ar sarežģītību, elitārismu un provokācijām, vai gluži vienkārši ir sinonīms kaut kam nesaprotamam. Saglabājot skepsi par mākslas tulkojamību, reizē jāatzīst, ka laikmetīgās mākslas jēdziens nav ne viengabalains, ne stabils.

Visvienkāršāk laikmetīgo mākslu būtu uztvert relatīvi – kā aktuālo kāda noteikta laikmeta iedzīvotāju radīto mākslu. Tomēr pārsvarā ar to saprot salīdzinoši nelielu nogriezni no garās Rietumu mākslas tradīcijas. Lai gan nav vienprātības par nogriežņa sākumpunktu, tas atrodas vismaz vairākus gadu desmitus senā pagātnē un visbiežāk tiek saistīts ar modernisma norietu – līdz ar visiem to pavadošajiem mītiem par zinātnisku, estētisku un intelektuālu progresu. Laikmetīgajai mākslai ir diezgan daudz kopīga ar postmodernisma relativitāti, hibriditāti un fragmentārismu, tomēr abus var skatīt arī kā atšķirīgus periodus. Šī nogriežņa beigu punkts vēl nav sasniegts, tomēr jau tagad ir redzams, ka runa nav tikai par pašu jaunāko mākslu, un laikmetīgajā mākslā sastopama gan stagnācija, gan neapmierinātie.

Domājot apliecinošās nevis noliedzošās kategorijās, Rīgas izstāžu dzīvē iespējams iezīmēt pat trīs ilgākā laika posmā būvētas vīzijas par to, kas laikmetīgā māksla ir vai varētu būt. Ja mākslu iztēlojas kā galvenokārt estētisku pieredzi, tad daudzas no “Kim?” Laikmetīgās mākslas centra izstādēm ir grūti konvertēt vārdos un teikumos, drīzāk raisot pārdomas par materiāliem, formām un lietām, kuras joprojām vērts darīt ar rokām. Jauno mediju kultūras centrs RIXC pārstāv atšķirīgu laikmetīgās mākslas flangu, kur priekšplānā atrodas tehnoloģijas un (eksaktās) zinātnes. Līdzās faktam, ka nemaskēta tehnoloģiju izmantošana pati par sevi asociējas ar laikmetu, šo tehnoloģiju potenciāls izstādēs bieži tiek pārvirzīts estētiskiem vai neracionāliem mērķiem. Vienlaikus, mākslinieki meklē radošus veidus, kā vizualizēt sarežģītas vai jaunatklātas parādības un milzīgus datu kopumus – nereti tiešā sadarbībā ar zinātniekiem. Savukārt, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādēs visbiežāk atspoguļojas laikmetīgās mākslas sociālkritiskais flangs. Mākslas stratēģijas un radošā brīvība šeit kalpo, lai padarītu redzamas sabiedrības un laikmeta problēmas. Bieži runa ir par politiski kreisu pasaules redzējumu, kurā akcentētas dažādas nevienlīdzības formas, vides problēmas, vēsturiskā atmiņa. Šī ir salīdzinoši pļāpīga pieeja mākslai, kur mākslas darba formālie aspekti var nespēlēt būtisku lomu. Līdzās jaunu darbu radīšanai ar šādu pieeju tiek kritiski pārlūkotas agrāku laiku mākslas radīšanas un izstādīšanas tradīcijas. Visi trīs virzieni bieži pārklājas gan konkrētā izstādē, gan atsevišķā mākslas darbā, norādot arī uz laikmetīgās mākslas slaveno starpdisciplinaritāti – tendenci aprīt citu nozaru prakses un paņēmienus.

Vienlaikus iespējams notvert arī kādu plašāku laikmetīguma aspektu, kas rezonē ārpus profesionāļu burbuļa. Atšķirībā no agrāku laiku mākslas, par kuru asas diskusijas norit galvenokārt mākslas vēsturnieku vidē, laikmetīgā māksla aizvien spēj aizraut dažādu pušu piekritējus tā dēvētajos kultūras karos. Kur konservatīvu, labēju, ģimenisku un citādi tradicionālu vērtību entuziasti ierauga kaitīgu kosmopolītismu, svešas vērtības, morālu izvirtību un estētisku pagrimumu, utopiskākie laikmetīgās mākslas apoloģēti redz analītisku rīku ne tikai labākas mākslas, bet arī labākas pasaules radīšanai. Starp abām galējībām var saskatīt arī zināmu vienprātību: runa ir par mākslu, kura vienā un tajā pašā laikā norāda uz tradīciju un būvē no tās kritisku distanci. Kad diskusijas norims, laikmetīgā māksla būs veca kā modernisms.

Attēls: Krista Briģe