Marta Oplucāne*

Laikmetīgā māksla jauc robežas, definīcijas un kanonus. Arī dejā. Latvijas dejotāju sabiedrībai Ilzes Zīriņas vārds komentārus neprasa. Ilgus gadus ar kustības palīdzību stāstījusi stāstus „Olgas Žitluhinas dejas kompānijā”, „ZI temp.dance” veidotāja, pasniedzēja Latvijas Kultūras koledžā un Latvijas Kultūras akadēmijā, paralēli piedalās dažādos starptautiskos projektos un šobrīd ir uzsākusi darbu pie horeogrāfijas operā „Jevgeņijs Oņegins”, kuras režisore ir Rēzija Kalniņa. Deja ir jāmīl, jābūt apņēmībai, pacietībai un kaislei pret to, apkopot spēkus un ļaut tai izglābt pasauli, tas ir tas, uz ko aicina Ilze. 

Marta Oplucāne: -Kā jūs definētu vārdu kultūra. Jūsuprāt, cik liela nozīme tajā ir tieši dejai?

Ilze Zīriņa: -Neprotu veidot definīcijas. Nekas nav pastāvīgs. Katru jaunu dienu vakardienas patiesību nomaina šodienas – ar papildinājumiem, pretrunām, jautājumiem. Ja šobrīd domāju par vārdu „kultūra”, tad atbildu: ticība  mantojumam. Tās kopšana un attīstīšana. Jo krāsaināka (vispusīgāka) ticība ir, jo vieglāk cilvēkam atrast saikni starp sevi un pasauli.

Deja ir viena no krāsām šajā ticībā – viens no kultūras stūrakmeņiem. Stūrakmens tas tāpēc, ka tā mūsos mantota intuīcijas līmenī. Kad apjautājos divām dažādām trīsdesmit cilvēku grupām (kuri nav dejotāji): „Kad? Kur? Ko jūs dejojat?”, visiem ir, ko stāstīt. Tādas atbildes: „Es nedejoju!” nav. Dejot ir nepieciešamība nevis izvēle. Tas ir brīdis, kad mēs saprotamies ar savu intuīciju un ļaujam tai „runāt”.

-Kādi ir lielākie izaicinājumi ar ko nākas cīnīties dejotājiem un horeogrāfiem Latvijā?

-Uzturēt kaislību un ziņkārību par savu profesiju pēc augstskolas. Mūsu valstī ir ļoti laba dejas izglītība vairākās augstskolās, kas katra ir ar savu specifiku, bet pēc augstskolām pārsvarā – brīvmākslinieka statuss. Baleta kompānija vienīgā šobrīd prezentē Latvijas deju valstiskā mērogā. Tomēr mums ir daudz laikmetīgās dejas dejotāju, kas varētu izcili strādāt gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā. To viņi arī dara. Tomēr vajadzīga liela uzņēmība, pacietība un kaisle, lai ilgstoši noturētos brīvmākslinieka statusā – dzīvot no projekta uz projektu, no rezidences uz rezidenci.

Otrs izaicinājums ir vājas kvalitātes televīzijas šovi, kuros iesaistās jaunie un kopā ar pasākumu gremdē dejas jēgu.

-Latvijā kultūras kontekstā par deju tiek runāts salīdzinoši maz, žurnālisti, kā arī kritiķi vairāk pievēršas teātrim, mūzikai, glezniecībai. Jūsuprāt, kāpēc?

-Tāpēc, ka nav zināšanu. Teātra, mūzikas, vizuālās mākslas mantojums mums bagātīgs un sens. Profesionālās dejas pasaulē – balets ir mūsu mantojums. Tomēr, deja attīstās laikmetam līdzi. Laikmetīgā deja savas saknes Latvijā sāka spēcināt tikai 1996. gadā, kad Olga Žitluhina kopā ar domu     biedriem gan no Latvijas, gan ārzemēm, mērķtiecīgi sāka kopt šo lauciņu. 1999. gadā ar viņas iniciatīvu tika dibināta laikmetīgās dejas nodaļa Latvijas Kultūras akadēmijā. Tas nav ilgs laiks, kad dejai nostiprināties ne vien profesionāļu vidū, bet arī teorētiķu un skatītāju vidū. Labu darbu dara www.journal.dance.lv ar Intas Balodes iniciatīvu. Žurnālā tiek rakstīts par deju. Nevis kritikas, bet žurnāla vadītāji kopā ar māksliniekiem un skatītājiem mācās skatīties deju: caur vēstures izzināšanu, caur teorētiskām zināšanām, caur intervijām utt. Radošā komanda organizē meistarklases, kas pilnveido prasmes saprast un rakstīt par deju. Lielā mērā tieši rakstītāji ir tie, kas palīdz izglītoties ne vien skatītājiem, bet arī kritiķiem.

-Vai jūsuprāt maz ir iespējams vārdos aprakstīt to, kas ir laikmetīgā deja? Un, ja jā, vai varat to izdarīt?

-Laikmetīgā deja ir dejas žanrs, kura saknes meklējamas postmodernajā un modernajā dejā. To grūti raksturot tāpēc, ka, kā jau laikmetīgajai mākslai, tai patīk jaukt robežas, definīcijas un kanonus. Tas nav žanrs, kurā dejotājs prot tikai konkrēto dejas tehniku un ar to visu dzīvi dzīvo. Laikmetīgās dejas pārstāvis apgūst dažādas prakses, lai pilnveidotu sevi kā mākslinieku un rastu arvien jaunas idejas ar ko aizraut pasauli. 

-Vai varat sīkāk pastāstīt par savu profesionālo karjeru? Vai sākāt ar tautas dejām, klasiku? Ar ko turpinājāt un ar ko nodarbojaties pašlaik.

-Sāku ar sporta dejas nodarbībām pamatskolā, kas bija visiem bērniem stundu sarakstā. Vēlāk turpināju apgūt sporta deju rūpīgāk, ārpus skolas stundu saraksta. Nodejoju līdz aptuveni 12 gadu vecumam (C sporta deju klasei). Tad labāk gribējās pa dzelzceļa sliedēm un meliorācijas kanāliem dauzīties un dejai pieteicu streiku, lai to vēlāk atkal meklētu. Meklēju tautas dejās, meklēju estrādes dejās. 16 gadu vecumā zināju, ka dzīvē gribētu „caur kustību stāstīt stāstus”. Par to, ka ir tāda profesija „horeogrāfs” un to var apgūt pie mums – Latvijā, es uzzināju no savas skolotājas Sanitas Krastiņas. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Kultūras skolā (tagad – Latvijas Kultūras koledža), pēc tam – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, horeogrāfijas nodaļā beidzu gan bakalaurus, gan maģistrus. Akadēmijā laikmetīgo deju mums mācīja Olga Žitluhina un viņa mani iepazīstināja ar to deju, ko meklēju. Papildus skolai sāku mācīties laikmetīgo deju Olgas atklātajās nodarbībās. Tad kļuvu par dejotāju „Olgas Žitluhinas dejas kompānijā”, kas bija mana prioritāte profesionālajā dzīvē līdz 2012. gadam. Paralēli realizēju savas radošās idejas, strādāju kā skolotāja, bet lielāko daļu enerģijas ieguldīju kompānijas darbā.

Šobrīd koncentrējos uz to, lai būtu laba skolotāja. Mācu atbrīvošanās tehniku un improvizāciju Latvijas Kultūras koledžā un kontaktimprovizāciju Latvijas Kultūras akadēmijā, laikmetīgās dejas nodaļā. Piedalos arī starptautiskos projektos, pēdējā laikā – saistītos ar neformālo izglītību.

-Kurā brīdī kļuvāt par pasniedzēju, horeogrāfi?

-Mana darba grāmatiņa „saka” – 1991. gadā. Mana iekšējā sajūta – skolotāja un horeogrāfe vēl tupina ceļot pie manis. Esmu dejotāja, skolotāja un esmu horeogrāfe, bet tas nav arods, kurš ir rokā kopā ar skolas beigšanu, jeb iestāšanos kādā kolektīvā, jeb kādā citā konkrētā datumā. Man patīk apzināties, ka esmu profesijā, kuru līdz galam nekad nevar apgūt. Ja viena posmā šķiet, ka „formula ir rokā”, tad nākošajā sezonā nonāc pretrunās, jeb nākošo jautājumu un izaicinājumu mežā.

-Vai spējat raksturot savu darba stilu? Nedaudz raksturot sevi kā dejotāju, kā horeogrāfi, kā pasniedzēju? 

-Arvien vairāk novērtēju dejas improvizāciju un kontaktimprovizāciju, kas māca izkopt ķermeņa inteliģenci un uzticēties tai. To nav viegli, bet ir aizraujoši pilnveidot, jo tas ir vienreizējs un svaigs mirklis, kurā caur kustību komunicējam ar pasauli. Lai arī reaģējam uz pilnīgi reāliem stimuliem – laiku, telpu, enerģiju, iztēlei ir plaša telpa, kur ceļot un attīstīties. Caur improvizāciju kopā ar dejotājiem meklējam materiālu horeogrāfijai. Tas ļauj dejotājam iesaistīties iztēles pasaulē, atklāt savu unikālo redzējumu uz pasauli un bieži vien pastumt tālāk fizisko un mentālo priekšstatu robežas. Mani iedvesmo grāmatās lasītais, dejā piedzīvotais, mūzikā saklausāmais, pasaulē redzētais. Bet ne TV ziņās dzirdētais.

-Lielu savu dzīves daļu esat bijusi dalībniece „Olgas Žitluhinas dejas kompānijā”. Vai varat pastāstīt par šo laiku plašāk?

-„Olgas Žitluhinas dejas kompānijā” izveidojos kā laikmetīgās dejas māksliniece. Olga Žitluhina ir viena no ietekmīgākajiem manas dzīves skolotājiem, un darbs kopā ar viņu ir bijis ļoti bagātinošs. Kompānijā ļoti reti kad iestājās rutīna. Mēs vienmēr bijām ceļā – vai uz jaunu izrādi vai uz viesizrādi kādā festivālā, vai rezidenci kādā eksotiskā vietā un apstākļos. Olga rūpējās, lai labi starptautiska mēroga speciālisti strādā ar mums. Viņa mūs lutināja ar Šeilas sabiedrību un kostīmiem un sadarbību ar „Dzelzs vilku”. Kopā bijām gan rezidencē 300 km attālumā no Ziemeļpola, gan sacerējām materiālu vilciena kupejā pa ceļam uz Baikālu, gan cepām jēra cepeti klostera dārzā zem Krimas zvaigžņotajām debesīm, gan debitējām kā kompānija Ņujorkā. Mums visiem kompānija bija prioritāte – dzīvojām tā, lai vienmēr būtu pieejami un gatavi uz        papildu mēģinājumiem vai braucieniem. Daudz paši strādājām ar menedžmentu. Bieži bijām arī tehniskie darbinieki – pēc pirmizrādes, sapucējušies, izdzeram glāzi dzirkstošā vīna kopā ar viesiem un tad metamies četrrāpus, mazgājam un novācam dejas grīdu (kompānija 2004. gadā nopirka gandrīz baltu dejas grīdu, ko mēs aprūpējām kā acuraugu, katru reizi beržot katru tumšāko plankumiņu). Mēs nedzīvojām ilūzijā, ka gaismas iededz „Dieviņš” un „KĀDS” par tām samaksā, ka grīda vienkārši „IR” tīra un gluda, ka dejotāja profesijai „PIENĀKAS” siltas un mājīgas telpas utt. Atceros izrādi „Kad    pūcei aste ziedēs” kādā bijušā papīrfabrikā (ap 2004. gadu kompānija rādīja  izrādes visādās trakās vietās – graustos, nepabeigtās konstrukcijās, labības noliktavās u. c.). Mēs no vecām mēbelēm  (rakstāmgaldiem, skapīšu durvīm utt. ) taisījām dejas grīdu, lai nebūtu jādejo uz betona. Bija bīstami, jo zem linoleja neredz, ka, piemēram, skapīša slēdzene ir kā radīta klupšanai jeb starp divām virsmām ir laba šķirba, kur salauzt potīti.

Piedzīvojumu bija daudz un tos sulīgākus darīja cilvēki, kas strādāja un dzīvoja kompānijā.

-2004. gadā dibināt „ZI temp.dance”. Kādi ir šīs kompānijas prioritārie mērķi?

-„ZI temp.dance” nav fiksēta dejas kompānija, kas strādātu regulāri. Nosaukuma  atšifrējums ir Zirina Ilze temporary dance (Zīriņas Ilzes pagaidu deja) un zem tā glabāju savas radošās idejas un projektus. Parasti sadarbības partneri mainās. Visbiežāk „ZI temp.dance” dejotāji ir esošie vai bijušie Latvijas Kultūras koledžas studenti. Viņus es kā dejotājus pazīstu labi, tāpēc šķiet loģiski turpināt sadarbību radošos meklējumos. Turklāt dejotājiem tā ir laba pieredze – piedalīties dejas izrādes tapšanā. Pēdējo izrādi „Pa ceļam uz mājām” 2014. gadā radījām kopā ar vizuālo mākslinieci Katrīnu Kalniņu, kas bija kā dāvana – viņa sniedza brīnišķīgu ieguldījumu, veidojot izrādes telpu un kostīmus. Starpdisciplinārā sadarbība varētu būt „ZI temp.dance” nākošā prioritāte.

-Skatītāji no malas redz tikai skaisto dejas daļu­ – gala produktu, izrādi. Patiesībā zem tā visa slēpjas smags darbs, traumas, darbs ar sevi, savu ķermeni, liela pašdisciplīna. Vai varat pāris vārdos raksturot savas profesijas lielākos plusus, kā arī lielākos mīnusus?

Plusi :

• izkopju un iemācos uzticēties ķermeņa inteliģencei un ļaut tai runāt;
• reti kad slimoju, jo ķermenis ir izturīgs;
• reti kad gūstu traumas, jo protu ātri reaģēt un pareizi darboties ar ķermeni;
• attīstu un izmantoju iztēli;
• nevajag iet uz sporta zāli, jo fiziskā slodze ir nodrošināta darba laikā;
• daudz ceļoju;
• satieku un strādāju kopā ar dažādiem cilvēkiem no visas pasaules;
• labi lasu cilvēku ķermeņa valodu;
• vienmēr jātievē.

Mīnusi:

• vienmēr jātievē;
• liela daļa dzīves paiet treniņtērpā;
• ilgs slinkums nav pieļaujams, jo iemaņas ātri zūd, tāpat, kā fiziskās spējas;
• nevaru nopirkt māju, jaunu mašīnu, vasarās doties apceļot pasauli.

-Kas ir tas, kas jums kā dejotājai, horeogrāfei, kompānijas vadītājai sniedz lielāko gandarījumu?

-Kad izdodas apzināties un izbaudīt esošo mirkli.

-Var teikt, ka starp dejošanu un radošumu ir jāliek vienādības zīme. Kas ir tas, kas sniedz iedvesmu tieši jums?

-Kustība. Kolīdz ķermenis sāk apzināti kustēties laikā un telpā, tas ved aizraujošā ceļojumā, kam būtībā nav gala. Ar nosacījumu, ja esi tagadnē, nevis ar prātu traucies citur.

-Vai ir autoritātes dejā? Dejotāji, horeogrāfi, kuri ar savu darbu iedvesmo? Latvijas robežās un ārpus tās? 

-Olga Žitluhina, Ramona Galkina, Andris Kačanovskis, Eva Kronberga, Aldis Liepiņš, David Zambrano, Maria Munoz, Pep Ramis, Hai Cohen.

-Pastāstiet par darbu ar studentiem, kas reizēm nemaz neapzinās skarbo dzīves realitāti. To, ka šajā profesijā izdzīvo tikai daži, tikai labākie. Kas ir tas, ko jūs vēlaties iemācīt jaunajiem?

-Es nepiekrītu, ka profesijā izdzīvo labākie. Profesijā paliek tie, kuriem neizsīkst interese. Nav noslēpums, ka par laikmetīgās dejas dejotāju var kļūt ikviens. Bet kļūst tikai daži, tāpēc ka tas ir grūti: visu laiku jāuztur ziņkāre, visu laiku jāliek sev kustēties, visu laiku jāmeklē ceļi, kā kustēties efektīvāk, kā uzrunāt pasauli no svaiga skatu punkta.

Es vēlos, lai jaunie iemācās redzēt neizsmeļamos resursus radošajai darbībai, kas ir viņos pašos un pasaulē, ar ko viņi saistīti. Kad tik banālas grūtības kā naudas jautājums vai augstprātība stāv ceļā, tad stiprs centrs ir it īpaši vajadzīgs.

-Vai ir arī kas tāds, ko mācaties no viņiem?

-Ja attīstos kā skolotāja, tad pateicoties studentiem. Caur mācīšanas procesu mācos un attīstu metodiku – kā vieglāk un efektīvāk apgūt tehniku. Mācos saprasties ar cilvēkiem. Mācos vērot, piereģistrēt detaļas un atcerēties tās. Mācos atrast robežu starp katras personības unikālo dzīvi un īpatnībām un vienkāršo ikdienu arodā.

-Kā jūs cīnāties ar brīžiem, kad „nolaižas rokas”, kas ir tas, kas liek nepadoties?

-Nākošā diena.

-Vai vienmēr esat vēlējusies kļūt par dejotāju, horeogrāfi? Vai ir bijuši arī citas sapņu profesijas?

-No 16 gadu vecuma sapņoju par horeogrāfes profesiju. Sāku domāt par citām sapņu profesijām tagad.

-Savas karjeras laikā esat sadarbojusies ar dažnedažādiem cilvēkiem no dažnedažādām valstīm. Cik nozīmīga ir šī sadarbība ar citu kultūru pārstāvjiem? Kas ir tas, ko dejotāji Latvijā varētu mācīties no citu zemju dejotājiem?

-Vienmēr jau citur „tā zāle zaļāka”. Aizbrauc citur, uzbur ilūziju, un tad brauc mājās, sakot: “Viņiem tur tā, bet mums – nekā.” Katram sava situācija, katram sava rutīna un grūtības. Bet mani iedvesmo entuziasms un rīkošanās: pat pie bezcerīgiem budžetiem mākslinieki turpina darboties radošās laboratorijās, jam sesijās, solo projektos, eksperimentējot ar dažāda veida mākslas notikumiem, tādējādi darot pasauli krāsaināku. Pie mums jau arī tas notiek. Mūsu dejas vidē ir brīnišķīgi entuziasti. Tikai mūsu kopiena nevēlas būt ļoti cieši saistīta. Mūsu kopienā māksliniekiem vajag mazliet vientulības un gaisa. Tas rada grūtības „atrast centru”.

-Vai varat nosaukt īpašības, prasmes, kurām jāpiemīt cilvēkam, lai par viņu varētu teikt, ka viņš ir labs dejotājs, labs horeogrāfs?

-Inteliģence, ziņkāre, atvērtība pret pasauli, atraisīta iztēle, apņēmība, pacietība, humora izjūta, harisma, „mīlestība uz prožektoriem”.

-Pie kā strādājat šobrīd, aktuālākie projekti, izrādes?

-Uzsāku darbu pie operas „Jevgeņijs Oņegins” horeogrāfijas Latvijas Nacionālajā operā. Operas režisore ir Rēzija Kalniņa. Turklāt uzsāku „ZI temp.dance” eksperimentālu projektu, kas saistīts ar izaicinājumu dejotāju koncentrēšanās spējām.

-Kas ir tas, ko vēlētos novēlēt saviem skatītājiem, cilvēkiem, kas mācās un iedvesmojas no jums un jūsu veidotajiem darbiem?

-Apkopojam spēkus un ļaujam dejai izglābt pasauli!

* Žurnālistikas studente Rīgas Stradiņa universitātē. Intervijas pirmpublicējums lasāms šeit.

Foto: Jūlija Žitluhina.