Ģirts Dubults*

Vispirms gribu darīt zināmu, ka laikmetīgās dejas izrādi “Laumiņu dumpis” noskatījos video formātā un rakstu pārdomas, balstoties uz redzēto ierakstu. Vēl būtiski šķiet piebilst, ka izrāde tapa “Erasmus+” projekta “Follow” ietvaros, sadarbojoties Lūznavas muižai un biedrībai “LAUKKU”, kura kopš 2017. gada veido kopienas mākslas projektus. Biedrības veidotā izrāde “Un pēkšņi gulbji!” saņēma “Dejas balvu 2019–2020” kategorijā “Laikmetīgās dejas notikums”. 

Projekts “Follow” tika īstenots no 2021. gada septembra līdz 2023. gada janvārim. Šajā laika periodā, desmit mēnešu laikā izrādes horeogrāfes Agate Bankava un Agnese Bordjukova, dramaturģes Laura Lapiņa un Inta Balode, kā arī projekta koncepcijas autore Ieva Grundšteine organizēja septiņas darbnīcas, lai iepazītos ar sievietēm, kurām ir nepieciešams iedrošinājums, un kopīgi veidotu laikmetīgās dejas izrādi. Talkā aicinot par skaņu atbildīgo Daigu Laizāni, bet par kostīmiem – Annu Slido, 2022. gada 19. jūnijā pirmizrādi piedzīvoja “Laumiņu dumpis”. Todien baltajā Lūznavas muižas zālē ar augstajiem griestiem un plašajiem logiem deviņpadsmit sievietes bija gatavas nepilnas divdesmit minūtes dalīties ar savu balsi un klātbūtni, lai, manuprāt, atgūtu daļu no spēka, kas zudis dzīves laikā. 

Tātad izrādes dalībnieces cita pēc citas uznāk uz skatuves laukuma un ieņem savu vietu telpā. Pārnesot svaru no vienas pēdas uz otru, dejotājas rada iespaidu par laumiņām, kuras gatavas pacelties gaisā. Sapņaino noskaņu vairo jutekliskās frāzes, kuras izskan, dejotājām nonākot vietā: “Rīta miglas caurspīdīgi baltais”, “Vējš bērzu lapās pie dīķa”, “Kaķis murrā klēpī” u. c. vārdu savienojumi. Ar laiku ir izveidojušās četras savrupas sieviešu grupas. Atsevišķajos bariņos tiek izdejotas roku un plaukstu kustības, kas raisa asociācijas ar lidošanu. Vienlaikus pārvietošanos gaisā palīdz iztēloties balti tilla spārni, kuri ir nostiprināti pie auguma un izrotā sieviešu muguras. Viens un tas pats kustību materiāls atkārtojas vairākkārt un ir novērojams katrā no dejotāju pulciņiem. Un tad laumiņas lido.

Dejotājas izjauc mizanscēnu, lai secīgi piepildītu izrādes laukumu, izveidojot vienu kolonnu. Tās priekšā katra sieviete izpilda nelielu kustību, lai pēc tam dotos vai nu pa labi, vai nu pa kresi, bet noteikti tuvāk pie logiem skatuves dziļumā un ieņemtu pozu “klases bildei”. Proti, novietotu savu ķermeni tuvu blakus kādam citam, veidojot kompozīciju ar skatu pret skatītājiem vairākās rindās, kur kāda no laumiņām ir tupus vai sēdus, kamēr citas ir iekārtojušās stāvus. Redzu smaidīgas, dzīvespriecīgas sejas. 

Pēc nelielas pauzes izrādes dalībnieces telpā izvietojas diagonālā līnijā. Naivo noskaņu strauji nomaina agresīva atmosfēra, jo skaļrunī atskan skarbi izteikumi: “Tev ir liekais svars”, “Tavas krūtis ir vieni tauki, kas traucē tev kustēties”, “Tu esi parasta baltā sieviete, kas mīl parastus baltos vīriešus” u. c. apvainojumi. Dejotājas reizē veic izolētas kustības galvenokārt plecu un krūšu daļā. Šķiet, ka kāds neredzams impulss viņas iedunkātu. Kustības iecilpo. Izteikumu emocionalitāte paaugstinās, un ar laiku kliedzieni rada diskomfortu. Laumiņu spārni krīt. 

Dejotājas paceļ virs galvas trauslos auduma gabalus. Lai gan žestu tulkoju kā padošanās signālu, pēc mirkļa dalībnieces vairākkārt un dažādos rakursos izdejo noteiktu kustību materiālu, kas balstīts atbrīvotu plecu kustībās. Deju ierosina rokas kritiens, kas, pateicoties smaguma spēkam, turpina ekstremitātes virzību telpā pavisam organiski. Rokas krīt, lai atkal attaptos virs galvas. Gluži kā šūpoles. Vienlaidus kustību virknējumā tiek izmantota balss – ir dzirdami šņācieni. Pēc atskaņotajiem apvainojumiem tie uz mani iedarbojas spēcīgi. Laumiņas atvadās no spārniem. 

Drīz spārni tiek novietoti skatuves priekšplānā vienotā nogrieznī, itin kā iezīmējot robežu starp skatītājiem un dejotājām, kuras, sākot no viena nogriežņa galapunkta, ir sastājušās puslokā līdz otram galapunktam. Tad atkal skatuve tiek pakāpeniski piepildīta tikpat labi šķietami haotiskā kā sadzīviskā kustību manierē. Dejotājas apzināti ritmiski strādā gan ar balsi un skaņu, gan ķermeņa perkusijām. Viņas nonāk skatuves dziļumā, kur pretnostata savu ķermeni citiem, lai no jauna izveidotu grupas foto. Redzu spēku gan sieviešu skatienos, gan pozās. Vairāku fotogrāfiju izveide ir pateicīgs paņēmiens laikmetīgās dejas izrādes dramaturģijas atklāsmē. Skatītājs neviļus ir aicināts domāt par dejotāju pozu, attieksmes, grimases u. c. nianšu atšķirībām abos attēlos, tādējādi veidojot naratīvu, kuram sekot līdzi tālāk. Kas notiek tālāk? Laumiņas atgūst spārnus. 

Secīgi cita pēc citas sievietes iznāk no vienotās kompozīcijas un nostājas tuvāk spārniem. Izrādes dalībnieces dalās ar brīžiem, kuri apliecina viņu drosmi. Ir interesanti dzirdēt, cik dažādi ir drosmīgi lēmumi. Piemēram, tādi izteikumi kā “Būt šeit” un “Runāju publikas priekšā” mijas ar garākiem pieredzes stāstiem: “Drosmes stāsts sākās pirms 18 gadiem, kad es guvu traumu. Man vajadzēja daudz drosmes, lai es sevi pieņemtu. Bet, kad es to izdarīju, es sāku dzīvot pateicībā par to, kas man ir dots, nevis par to, kā man nav.” Kad visas balsis ir uzklausītas, sievietes ņem skatuves priekšplānā novietotos spārnus un pamet skatuves laukumu. Laumiņas pārinterpretē spārnus. 

Dejotājas ierodas uz skatuves un elektroniskās mūzikas pavadījumā izrāda atgūtos spārnus. Viņas četratā defilē no skatuves aizmugures uz priekšu, kur šķiras un atgriežas dziļumā pie logiem. Es nomanu, ka kāda no dalībniecēm spārnus izmanto kā jostu, tikmēr cita – kā rokassprādzi vai kaklarotu. Tiesa gan, galvenokārt spārni ir turpat uz muguras, tuvāk lāpstiņām. Kā ierasts, viena un tā pati kustība, proti, pārgājiens, tiek izpildīta vairākkārt. Pakāpeniski, dejotājām šķērsojot telpu, skatuve tiek atbrīvota. Tās nav izrādes beigas. Laumiņas dumpojas. 

Skanot dinamiskākai elektroniskajai mūzikai, skatuvi pēdējo reizi aizpilda sieviešu ķermeņi. Viņas veido riņķa līniju un enerģiski pārvietojas pretēji dejas ceļam. Ik pa brīdim kāda no dejotājām izkāpj no riņķa vai tajā iekāpj, lai nodejotu solo deju. Individuālo kustību virknējumu laikā ir dzirdami gan šņācieni, gan saucieni: “Es gribu runāt skaļi”, “Vai es tev vispār kaut ko prasīju? Kāpēc tu runā?” u.c. izteicieni. Emocionālu izrādes pēdējo ainu padara aplausi, kuri nenorimstas visu pašnoteikšanās laiku un iedrošina sievietes izteikties, atzīties un pierādīt sevi. Riņķa līnija top par kolonnu. Tās priekšā katra sieviete izpilda nelielu kustību, kas šķiet kā komentārs par sevi. Turklāt katra no izrādes dalībniecēm nosauc savu vārdu, lai atvadītos un pamestu skatuvi. 

Man ir prieks, ka laikmetīgā deja veicina sevis izzināšanu. Esmu pārliecināts, ka, jebkuram cilvēkam ļaujot atlobīties pie sevis kā sīpola mizai, sabiedrības labklājība kaut nedaudz, bet vairojas. 

* Ģirts Dubults ir Latvijas Kultūras akadēmijas studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” absolvents (2021), skatuves mākslinieks un laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” biedrs.

Foto: Dagnija Bernāne