Rūta Pūce*

Ir sestais septembris. Grūts sestdienas rīts. Pēc futbola treniņa desmitgadnieks mājās pārnāca noguris un paziņoja, ka ne uz kādu izrādi nebrauks.

– Kāpēc mums visu laiku jāiet uz izrādēm?

– Jo tu pats prasi.

– Bet es šodien negribu.

– Bet mēs esam nopirkuši biļetes un saorganizējuši visu dienu!

– Es neiešu. Tu man neko nevari izdarīt. Un vispār man besī dejas izrādes.

– (Auč!)

Desmitgadnieks iespītējas ne pa jokam, izguļas pa dīvānu un sazvērnieciski skatās uz mani caur pieri. Pēc stundu ilgas pretošanās un emocionāliem manevriem iztukšoti un neapmierināti sēžam mašīnā. Tikmēr desmitgadnieka brālis – septiņgadnieks – atsaucīgi ticis galā ar sevi. Viņš tomēr paziņo, ka arī labprāt nekur nebrauktu, bet, ja jau viss ir izlemts, tad piekāpsies. Tas tā, lai kā grupas vadītāja esmu informēta, ka šī nebūs nekāda vieglā mākslas baudīšanas diena.

Pie K. K. fon Stricka villas kopā ar lietusgāzi mūsu kompānijai pievienojas arī sešgadniece un viņas mamma. Nu kopā esam divi pieaugušie un trīs bērni, gluži kā plānots. (Ha!) Pagalmā mirkst skatītāju krēsli, un mēs iesprūkam villas verandā kā maģiski dūmakainā pasaulē. Kamēr gaidām organizatoru lēmumu par izrādes norises vietu, bērni saēdas konfektes un starp čalām pazūd Stricka villas istabu labirintos. Kad beidzot esam tos saganījušas uz izrādi, kas pārcēlusies uz iekštelpām, pamanu, ka “radziņi” izauguši nu jau arī paklausīgajam septiņgadniekam – pēdējais ieņēmis vietu skatītāju rindās, viņš uzmet man skatienu un pilnā ātrumā pēkšņi laižas prom villas dziļumos. Dzenos viņam pakaļ un domāju, ka šis kļuvis par negaidītu izrādes prologu. Skatītāji iesmejas, mēs atgriežamies, laikmetīgās dejas izrāde ģimenei “Nofočē mani” sākas.

Vispirms saņemam norādi, ka naratīva izrādei neesot un katrs tajā var saskatīt, ko vēlas. Cik ērti… Drīkstam arī fotografēt. Desmitgadnieks visu uztver burtiski, un pēc brīža telefonu viņam atņemu, jo foto uzņemšanai pievienojas tūlītēja bilžu apstrāde, ko pavada skaļi komentāri. Vēl pēc brīža konfiscējam arī visas pārpalikušās konfektes. Ik pa laikam rodas vēlme visus trīs kušināt, bet mēs, mammas, pretojamies – “Nofočē mani” ir izrāde ģimenei, un es paredzu, ka tās veidotāji rēķinās ar bērnu komentāriem, izsaucieniem un čalām. Varbūt viņi tos pat gaida. Katrā ziņā – bērnu klātesamība kļuva par pasākuma sastāvdaļu. Desmitgadnieks smējās un spurdza, sešgadniece izrādē iegrima un neatrāva no tās skatienu, septiņgadnieks komentēja visu, ko redz: “Viņš laikam nobijās, tagad viņa uzbruks, te viņi draudzējas, tā ir kā cīņa mainkraftā, viņa nomira, O! Tas bija sāpīgi! Tā es arī māku. Vai viņai viss labi? Vai tas ir pa īstam?” Tā secinu, ka izrādei bija naratīvs un bērni spēja tam viegli sekot līdzi. Man gan grūti atcerēties notikumu secību, jo to bija daudz, bet attīstība šķita organiska – kāpinājumi, kritumi, pārejas, noslēgums.

Dejas izrāde “Nofočē mani” bija viens veselums. Divi atlētiski un harizmātiski dejotāji (Edvards Kurmiņš un Līva Nora Apšeniece) ekspresīvajā horeogrāfijā izmanto pašizdomātu valodu, ātru, mainīgu un sarežģītu kustību materiālu, bērnu animācijas filmām līdzīgu montāžu, pēkšņus izsaucienus, ķermeņu telpiskā novietojuma maiņas, sakāpinātu emocionalitāti. Tas ļāva precīzi saprast dejotāju iemiesotos tipāžus un radīja piesātinājuma sajūtu. Izrādes autori Edvards Kurmiņš (Latvija) un Katažina Štreleca (Katarzyna Strzelec, Polija) ir radījuši kompaktu, izbraukumiem ērtu izrādi ģimenei. Tiešām ģimenei – bērniem patika, pieaugušie bija izklaidēti un arī blakus sēdošie jaunieši dzīvoja līdzi. Lieliska festivālu izrāde!

Pašizdomātā valoda bērnus nekavējoties “savāca” jau izrādes sākumā. Ilgi to nesapratu. Spriedām, ka tā ir kā minionu valoda no multenes “Nejaukais es”, bet vecākais dēls uzstāja, ka esot vairākas būtiskas atšķirības: minioni runājot bērnišķīgākā intonācijā ar itālisku pieskaņu (seko demonstrējums), bet šeit bijis daudz že skaņu, kas atgādinājis franču valodas Je (es) vai varbūt kaut ko polisku. Izrādes beigās skaidri bija tikai abu personāžu vārdi: Žaba un Kikerigū.

Bērnuprāt, visiespaidīgākie brīži pārsteidza ar savu atlētiskumu – pārmetiens atpakaļ (backflip), stāvēšana otram uz pleciem, dažādi kritieni, vēlieni un arī sitieni – gan maskēti, gan īsti. Bija arī satraukums. Ļoti pārliecinoši ietriecoties grīdā un paliekot tur labu brīdi, Žaba it kā nomira. Kikerigū viņu visādi modināja, cēla, bakstīja, bet nekas nelīdzēja. Desmitgadnieks murmināja, ka, ja tas būtu pa īstam, otrs dejotājs izrādi taču pārtrauktu un zvanītu ātrajai palīdzībai. Septiņgadnieks tomēr ik pa laikam raižpilni atskatījās uz mani. Beigās izrādījās, ka Žaba jokojās, bet atguvies no laimes par Žabas dzīvotspēju, Kikerigū par šādu joku tomēr apvainojās.

Sešgadniece mašīnā lepni (un trāpīgi!) paziņoja, ka šī izrāde ir par draudzību. Septiņgadnieks teica, ka par nāvi. Desmitgadnieks bija nobažījies par sešgadnieci, jo  šāda daudzuma agresija diez vai bijusi viņai piemērota. Izrādes temps tiešām radīja vairākas adrenalīna pilnas situācijas. Atgādināju, ka nesen kopā skatījāmies “Lego Ninjago” multenes, kur nindzjas cīnījās ar visādiem pārpasaulīgiem ļaundariem, un īsi apspriežam, ar ko animācijas iedarbība atšķirās no dzīvas izrādes. Secinām, ka kaut kā tomēr nevar tā atsvešināties, kad krīt, sasitas, dusmojas, smejas, lec un kaujas īsti cilvēki tev blakus. Manuprāt, “Nofočē mani” ir par komunikāciju. Šī izrāde rosina sarunas gan starp abiem izrādes personāžiem, gan vecākiem un bērniem.

Tā notika vecākošanās uzvara. Desmitgadnieks atzina, ka izrāde esot laba. Priecājās, ka piespiedu viņu atnākt un vispār – dzīve esot laba! Lielāko “Nofočē mani” spēku apjautu tieši caur bērniem – fenomenāli, kā izrādes laikā mainījās viņu garastāvokļi un cik fantastisku dienu līdz pat gulētiešanai piedzīvojām pēc tās. Viņi kļuva atvēri, draudzīgi, zinātkāri un uz mājām vairs negribēja. Neviens nespītējās un nepārvērtās mazā pusaudzī vai todlerī**. Paldies izrādes komandai par mūsu sestdienas izglābšanu!

P. S. Šonedēļ manam desmitgadniekam skolā bija pirmā teātra mākslas stunda, un pirms iemigšanas viņš uzskaitīja, kādu profesiju pārstāvji darbojas teātrī. Pirmo viņš nosauca horeogrāfu. Mīļi.

*Rūta Pūce ir horeogrāfe, divu sākumskolēnu mamma  un “Dance.lv Žurnāla” redaktore.

**Toddler – no angļu valodas: 1-3 gadu vecumposma nosaukums.

Titulfoto: Rainers Ivars Dzenis