Līgas Ūbeles* saruna ar austrāliešu horeogrāfi Deiziju Sandersu par atpūtu kā kustību praksi

2023. gada februārī, pāris dienas pēc savas dzimšanas dienas, iekāpu lidmašīnā uz Jaunzēlandi. Iemeslus aizbraukšanai ļoti precīzi raksturo portālā Satori.lv nesen publicētajā Ilzes Mednes rakstā uzskaitītās izdegšanas pazīmes: “Pārgurums un izsīkums, cinisms un vēlme attālināties no ikdienā notiekošā, nevēlēšanās iesaistīties, aizkaitināmība un dusmas.” Tieši tā es pastāvīgi jutos jau labu laiku, tāpēc devos uz Jaunzēlandi no visa atpūsties. Nezinu, vai tā bija sakritība, bet neilgi pēc ierašanās pamanīju Facebook aicinājumu uz Deizijas Sandersas darbnīcu “A Resting Mess” (“Atpūta haosā”) un, daudz nedomājot, pieteicos.

Deizija Sandersa ir Pērtā Austrālijā bāzēta māksliniece, kas veido, izpilda un producē iekļaujošus horeogrāfiskus, kopienu un starpdisciplinārus darbus dažādās pilsētās un kontekstos. Deizijas piedzīvotā slimības vēsture (endometrioze un hroniskā noguruma sindroms, 2015–2019) ir ļāvusi viņai radīt savu dzīves darbu “Atpūta haosā”, kas vienlaikus ir gan pētnieciska prakse, gan performatīva instalācija. Kā prakse tā balstās ieklausīšanās un atļaujas sniegšanas principos, respektējot vajadzību atpūsties un plūstot cauri mainīgajiem enerģijas līmeņiem. Tā radoši pēta, ko nozīmē atpūsties (rest), un cīnās (wrestle) ar haosu un straujo dzīves tempu mums apkārt. Šī prakse ir ļāvusi Deizijai pēc slimības atgriezties un turpināt darbu kā dejas māksliniecei un radošajai līderei dažādos projektos. Savukārt kā mākslas darbs “Atpūta haosā” ir lielformāta instalācija, kas pievēršas cilvēka un pasaules nogurumam. 

Kopumā ar Deiziju tikāmies trīs reizes, aprīlī, jūnijā un augustā, lai kopīgi kustībā pētītu atpūtu un to, kā tā var palīdzēt mums dzīvot apkārt valdošajā juceklī.

Šī raksta ietvaros neizklāstīšu mūsu sadarbību hronoloģiski un detalizēti, jo tas varētu būt pārāk nogurdinoši gan man, gan jums. Tā vietā piedāvāju jums iepazīties ar fragmentiem no sarunas mūsu noslēdzošajā tikšanās reizē augustā, kurā atklājas gan paša darba, gan manas pieredzes esence.

***

Deizija: Mūsu pirmā tikšanās bija aprīlī. Tā bija vairāk par iepazīšanos citam ar citu un ar idejām, par kopienu, ieklausīšanos, atļaujas sniegšanu, enerģiju un spēlēšanos. Savukārt otrā tikšanās jūnijā izvērtās par padziļinātu ķermeņa un kustības pētīšanu fokusētās sesijās ar tevi. Kas tev ir bijis vērtīgākais šajā procesā?

Līga: “Atpūta haosā” man ir iedevusi rāmi, caur kuru šobrīd skatos uz pasauli. Šī prakse man ir palīdzējusi ikdienas dzīvē. Caur šo rāmi es varu atskatīties atpakaļ uz iemesliem, kāpēc es atbraucu uz Jaunzēlandi, un saprast, ka negribu vairs tā dzīvot. Arī esot šeit, tas ir bijis noderīgi, jo, atbraucot uz nepazīstamu valsti un sākot visu no nulles, juceklis ir neizbēgams.

Deizija: Cik interesanti! Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es vispār šo daru, jo prakses filozofija plešas tālāk par dejošanu. Tā sniedz veidus, kā būt savā ķermenī, kā pievērst sev uzmanību, pieņemt sevi un uzticēties sev. Šie integrētie klātesamības un pieņemšanas rīki arī man ir ļāvuši izturēt šos sešus mēnešus prom no mājām.

Līga: Manuprāt, tieši tas padara mākslu sociālu.

Deizija: Jā, šajā darbā ir paņēmieni, kas ir noderīgi ikdienas dzīvē. Domājot, kā šis darbs var ietekmēt pasauli, – ir lietas dzīvē, par kurām mums vajag iestāties, vienalga vai tā ir iekšēja vai ārēja nepieciešamība. Prakse sniedz mums instrumentus, kā kāpināt savu enerģiju, lai reaģētu ātri un spēcīgi, bet tajā pašā laikā ļauj nepalikt iestrēgušiem šajā nogurdinošajā ātrumā. Tā aicina izmantot tieši nepieciešamo enerģijas daudzumu, lai reaģētu uz notiekošo. 

Līga: Atpūta nav par nekā nedarīšanu un statiskumu. Tā ir par ieklausīšanos savā enerģijā un rīkošanos saskaņā ar to. 

Deizija: Mēs dzīvojam pasaulē, kurā esam noguruši, un visdrīzāk mēs turpmāk būsim aizvien nogurušāki klimata krīzes, kapitālisma, pandēmiju un citu iemeslu dēļ. Mūsu dzīvēs būs aizvien vairāk nestabilitātes, tāpēc ir svarīgi zināt, kad atpūta nozīmē apstāšanos un kad, par spīti nogurumam, ir drošs veids, kā šajā stāvoklī kustēties. Piemēram, šodien es biju ārkārtīgi nogurusi, bet es uzmanīgi turpināju meklēt durvis, kas mani varētu azvest vai nu uz kādu interesantu kustību, vai nākamo enerģijas vilni. Un tas vienmēr ir kaut kas patiess, tas nekad nav par sevis piespiešanu. Tas ir par atdošanos tam, ko es tobrīd patiešām varu caur mīlestību un pieņemšanu. Es esmu tur, kur esmu, un es varu ar to dejot, un es varu atļaut citiem sevi redzēt tieši tādu, kāda tobrīd esmu. Šajā praksē ir jāizslēdz kauna sajūta. Jebkas ir gaidīts, arī nemierīgs, sašņucis un trīcošs ķermenis. Un no mākslinieciskā aspekta man tas var kļūt par ļoti interesantu horeogrāfiju. Ja kāds ir ļoti patiess par to, ka viņa ķermenis šobrīd ir neveikls, smags vai emocionāli noguris, ir ārkārtīgi neparasti uz to skatīties. Tas paplašina horeogrāfijas robežas. Dažreiz horeogrāfija ir tikai noteiktas formas, izmēri, ātrums un ritms, un viss, kas ir ārpus tā, neeksistē. Manuprāt, ķermenis, kas autentiski pats sevi pieredz, ir ļoti horeogrāfisks. Atpūtas prakse var aizvest mani pie ļoti interesantiem duetiem, trio un neparastiem ķermeniskiem scenārijiem, kam piemīt neredzētas tekstūras, laika ritējums un ātrums. Atpūta ir izejas punkts, lai radītu mākslas darbu, kurā redzams visplašākais ķermeņa un atklātības potenciāls. Mani šī prakse aizved ļoti dziļi ķermenī, tā fiziskajās iespējās un dažādajās tekstūrās. Un tajā pašā laikā – ļoti dziļi sajūtu, emociju un enerģijas patiesumā.  

Līga: Šodien es pamanīju interesantu aspektu par kustību paterniem. Brīži, kuros nāk ārā ieraduma kustības, man ir zīme, ka man vajag atpūsties. Tāpat dzīvē – kad es sāku darīt lietas autopilotā, tas ir atgādinājums, ka vajag izelpot, jo es sāku slēpties aiz tā, ko jau pazīstu. 

Deizija: Ja es godīgi veicu šo praksi, tā nav uz ieradumu balstīta, tā ir ļoti klātesoša. Ir konkrēti paterni un stāvokļi, kuros mēs kustamies un kļūstam ļoti labi tajos, bet, ja es tiešām praktizēju autentiski, es attopos kustamies jaunos un negaidītos veidos. Ja tu veic ieraduma kustību, tā ir ļoti skaļa, tā izceļas. Tas ir patiešām interesants brīdis, jo tad cilvēks izvēlas slēpt savu patieso enerģiju, ieliekot sevi atpakaļ dejā, kas viņam patīk vai ko viņš prot. Lai rastos kaut kas jauns un negaidīts, ir jābūt pilnīgi godīgam. Tas ir tas brīdis, kur tev vajag atpūsties, bet smadzenes tev saka, ka tev vajag sevi pierādīt. Bet, ja tu to nedari, ko tu dari? Tu vari apstāties, tu vari gaidīt, tu vari atpūsties. Piemēram, es bieži atpūšos neparastās pozīcijās. Es meklēju, kāda ir statiska un miegaina ķermeņa poētiskā horeogrāfija. No otras puses, kā es varu dejot ar nogurumu, nemēģinot pierādīt, ka esmu labs dejotājs? Ja caur nogurumu izdodas iegrimt sevī, dejojot ar to, atklājas cilvēka autentiskums.

Šie atklātības brīži ir tie, kas uzrunā un rada emociju skatītājam. Tas var izpausties kā neliela ballītes kustība vai žests, vai pēkšņa izkušana uz grīdas un nekustīga gulēšana. Brīžos, kad enerģija un ķermenis savienojas ļoti tīrā un atklātā veidā, patiesībā nav nozīmes, cik liela ir kustība. Nav svarīgi, vai tā ir virtuoza vai ikdienišķa, jo ir skaidrs, ka šis dejotājs ir vienots kā veselums un ļoti klātesošs. 

Līga: Skatoties no malas, šie brīži ir īpaši, jo tie ir par dalīšanos ar ko ļoti personīgu. 

Deizija: Jā, šis ir viens no iemesliem, kāpēc man šī ir arī kopienas prakse. Ko nozīmē kopīgi vienlaikus atpūsties telpā? Ko nozīmē katram, kas ir telpā, spēt strādāt un atklāt sevi? Es strādāju, lai radītu apstākļus, kur tas ir iespējams, bet vienlaikus ir vajadzīgs laiks un veiksme, lai konkrētie cilvēki ir patiesi gādīgi un atvērti cits pret citu. Šis ir aspekts, kur atpūta un darbs ar kopienām krustojas – kā es varu radīt apstākļus, kuros cilvēki ir gatavi dalīties un atļaut sev būt redzamiem. 

Līga: Mēs daudz nestrādājām grupās, vairāk individuāli, jo tu vienmēr uzsvēri, ka ir svarīgi vispirms ieklausīties sevī. Dažreiz, kad dejoju pārī, ir sajūta, ka man ar šo partneri ir jāpaliek pat tad, kad es vairs nevēlos. Kā sniegt sev atļauju aiziet, neaizskarot otru? Man tas ir labs atgādinājums, ka vispirms es esmu indivīds. 

Deizija: Es tam pievēršu daudz uzmanības. Vienmēr pārliecinos, ka vispirms iedodu pietiekami daudz laika, lai cilvēki var atrast sevi, būt paši un dejot tā, kā viņi grib. Man ir šī sajūta “vēl nē, vēl nē!”, kad cilvēki sāk skatīties viens uz otru, dejot kopā, izmantot pieskārienu, jo es gribu ilgāk palikt vietā, kur cilvēki var atpūsties tāpēc, ka nav atbildīgi par citiem. Es domāju par to, kādi sociālie kontrakti un saistības stājas spēkā, tiklīdz mēs sākam duetus un tikšanos ar citiem. Kā es varu likt cilvēkiem saprast, ka viņi nav spiesti dejot ar citiem. Manuprāt, daudzos kontaktimprovizācijas džemos cilvēki kopīgā dejā paliek ilgāk nekā vēlas, jo viņiem nav dots laiks vispirms ieklausīties sevī. Patiesībā, jo egoistiskāka es esmu, jo vairāk es varu parūpēties par citiem.

Līga: Jā, esmu kontaktimprovizācijas klasēs jutusi, ka nogurstu no tā, ka cenšos izpatikt citiem. Mani nogurdina tas, ka palieku tur, kur negribu būt. 

Deizija: Tu centies visu izdarīt pareizi, neaizvainot kādu, parādīt grupai, ka tu esi kopā ar viņiem. Bet ir pilnīgi cita enerģija, ja kāds patiesi uzticas sev. Arī sociālā situācijā, piemēram, bārā. Ja kāds saka: “Paldies, bija ļoti jautri, bet tagad man jāiet”, un pārējie neiebilst, neuzspiež palikt. Tāpēc man šī ir sociāla prakse. Tā ir par to, ka es esmu autentisks tāds, kāds es esmu, un tu esi patiess tajā, kāds tu esi. Ja tev vajag aiziet, tu aizej, ja tu gribi raudāt, tu raudi. Protams, tajā pašā laikā mums vajag mazliet pielāgoties, jo starp mums valda sociālas normas – ja tu raudi, man vajag mierināt, ja tu kliedz, man jāsaka “kuš!”. Bet jo vairāk es strādāju ar savu ansambli, ar kuru strādājam jau ilgu laiku, šis darbs aizved mūs aizvien tālāk dažādu emociju galējībās. Visi vienkārši zina, kā ar tām būt, jo agrāk vai vēlāk šīs emocijas pāries. Strādājot ar šo praksi, emocionālais potenciāls atveras – mana iztēle, trakums, dusmas, sēras. To var redzēt arī manās performancēs. Es nemēģinu nevienam šīs emocijas skaidrot, es vienkārši ļauju tām būt pilnīgām un īstām manā ķermenī, līdz tās pāriet. Lielā mērā man šķiet, ka šī jūtība un emocionalitāte ir virziens, kurā šis darbs šobrīd virzās, bet, lai to panāktu, ir jāatrod vide, kurā cilvēki paši ir mierā ar sevi, un viņi ir grupā, kas ir liecinieki šīm emocijām, bet tās netiek nosodītas vai mainītas. Tā nav tikai dejošana, tas ir par to, kā cilvēka gars dzīvo dejā, un, ja tu esi grupā, kur tu vari atļaut tam notikt, daudz skaistu lietu ir iespējamas.

Līga: Man šī prakse liek pārdomāt arī nerakstītās sabiedrības normas, kur atpūta nav laba, jo tev ir jābūt produktīvam, kur tu nevari raudāt vai kliegt publiski, jo tas nav pieklājīgi, utt. Tas ir nogurdinoši, jo šīs normas spiež mūs visu laiku pretoties un cīnīties ar dabiskajiem impulsiem. 

Deizija: Domājot par produktivitāti, kā līdere es nevienam neuzspiežu dejot vai sagādāt kaut kādu rezultātu. Nevienam nav nekas jāražo. Ja kāds grib kliegt, lai dara to studijā, bet, ja jūt, ka tas kādam varētu traucēt, lai iziet ārā, lai izdusmojas un atnāk atpakaļ. Es vienmēr saku – tu vari iziet, bet neapspied. Un tev arī nav nekas jāražo vai jāpierāda. Dažreiz ir vienkārši jāgaida, dažreiz nav tās maģijas – neviens nav motivēts, nevienam nav spēka. Protams, es gribu, lai cilvēki atrod tos brīnišķīgos atklājumus un dejo, bet dažreiz es vienkārši nevaru to panākt, un vienīgais, ko varu darīt, ir dot atļauju pieņemt sevi tur, kur es esmu. 

Līga: Ir viegli par to runāt, bet realitātē ir ļoti grūti sniegt sev atļauju atpūsties. 

Deizija: Bet atpūta obligāti nenozīmē, ka tev ir jākļūst lēnam un klusam. Tas nav viens un tas pats. Atpūta ir par to, ka tu apzinies, kur ir tava enerģija, un atrodi veidus, kā būt ar to. Jo nevar atpūsties, ja tev iekšā viss deg, bet tu mēģini būt mierīgs un meditēt. Varbūt tev tieši vajag kaut ko uzrakstīt un izmantot savu mentālo enerģiju, varbūt – kārtīgi izkustēties un likt lietā fizisko enerģiju. Enerģija ir brīnišķīga lieta, kas plūst mums cauri dažādos veidos. To var sajust kā elpu, siltumu, saspringumu. Atpūta nozīmē būt jutīgam pret to, kas notiek ar manu enerģiju ķermenī.

Līga: Man liels atklājums ir bijis tas, ka atpūta ir līdzeklis, kā sajust sevi kā veselumu, nevis kā atsevišķas daļas. 

Deizija: Jā, dažreiz, kad runāju par sajūtām ķermenī, cilvēki aizmirst par prātu vai sirdi. Bet sirds, ķermenis un prāts… Parasti kāds no tiem iznāk priekšplānā, bet patiesībā, tāpat kā elpa, gravitācija un pieskāriens, tie eksistē vienlaikus un ir saistīti. Ir forši ar tiem spēlēties. Bet kā mēs visi varam kļūt par to veselumu?

Līga: Lai to panāktu, man šķiet svarīgi sākumā šos elementus nodalīt, izpētīt katru atsevišķi. Tas vēlāk paver izpildītājam daudz lielāku potenciālu, jo viņš pārvalda visus un var sākt ar tiem spēlēties.

Deizija: Šī prakse ir arī par personisko izaugsmi, un tā ietekmē dzīvi, tā ir instruments, ko tu izmanto, ejot pa ielu. Un tas var būt piedāvājums kopienai, vienkārši sniedzot cilvēkiem vairāk apzinātības viņu ķermeņos. Nākamais iemesls, kāpēc es šo daru, ir pētniecības process. Es varu iedziļināties dejā, meklēt veidus, kā mēs varam būt deju zālē kopā, veidus, kā ģenerēt kustību. Būt telpā ar savu un citiem ķermeņiem un kustēties veselīgā un savienojošā veidā ir tik labs laika pavadīšanas veids. Tātad tas ir arī par veselību. Tas ļauj man pārdomāt, kas dejas prakse vispār var būt. Es varētu neveidot izrādes un tāpat sauktu sevi par dejas mākslinieci, jo caur šo praksi es paplašinu un padziļinu izpratni, kas deja kā mākslas forma var būt. Trešā lieta, kas man ir svarīga šajā darbā, ir izrāžu veidošana. Es gribu veidot darbus, kuros ir gan ķermenis, gan prāts, gan sirds un kur izpildītājiem ir pieeja visiem trim, pat ja ir brīži, kur es apzināti virzu darbu kādā specifiskā virzienā. Uz šādiem izpildītājiem ir ļoti aizraujoši skatīties. Tas nav par izskatīšanos fantastiski, tas ir par dziļu sajušanu, ko arī skatītāji, visticamāk, sajutīs. Ir dejas darbi, uz kuriem tu aizej, un tajos vienkārši ir kaut kas ļoti dzīvs, un tie ir tik ļoti citādāki nekā darbi, kas ir par neiedomājamiem paterniem un virtuozitāti vai gaismām un dizainu. Arī tas var būt iespaidīgi, bet enerģētiski un emocionāli šie darbi mēdz būt tukši. Dzīva cilvēcība, saikne, pētīšana un godīgums pret to, kas notiek mūsos iekšā, padara darbu vērtīgu. 

***

Iepazīšanās ar Deiziju man ir bijusi ļoti liela laime. Līdz galam nespēju aptvert, ka otrā pasaules malā sastapu tik tuvu domubiedru gan dzīves uzskatos, gan izpratnē par to, kāpēc deja un māksla vispār ir vajadzīga. Šī prakse ne tikai sniedz iespēju radīt mākslinieciski augstvērtīgus mākslas darbus, bet ir arī ļoti dziedinoša un izaugsmi veicinoša pašiem māksliniekiem, skatītājiem un praktizētājiem. Manuprāt, tā ir arī ļoti sociāla un politiska prakse, jo, sākot ar sevi, mazinot nogurumu un trauksmi sevī, mēs padarām mierīgāku arī pasauli mums apkārt. Šī pieredze man ir sniegusi instrumentus, kā turpmāk izvairīties no izdegšanas neizbēgajamā laika un telpas juceklī, kā arī bijusi loģisks turpinājums manā mākslinieciskajā attīstībā. Tā ir ļāvusi man no cita leņķa paskatīties uz tēmām, kas mani vienmēr ir interesējušas, un sniegusi jaunus paņēmienus, kā tās pētīt nākotnē. 

Ceļa vārdi no personīgajiem pierakstiem: Every possibility is an option, allow it to yourself, if you need it. (Katra iespēja ir iespējama, atļauj to sev, ja tev to vajag.)

*Līga Ūbele ir laikmetīgās dejas māksliniece un scenogrāfe. Ieguvusi bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā (2015–2018) un maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā (2019–2021). 

Titulfoto autors: Lokyee Szeto