Zane Teikmane*

Iespējams, daudziem Latvijas Nacionālās operas un baleta māksliniekiem vīriešu puses grimētava operā asociējas ar Elitas Klāras precīzo, tomēr sirsnīgo un humora pilno balss toni. Elita bijusi friziere-grimētāja piecdesmit divus gadus, kuru laikā strādājusi Rīgas Kinostudijā, Dailes teātrī un visbeidzot operā, kur veidojusi arī baleta izrāžu vizuālos tēlus. Bet tagad “jādod zaļā gaisma jaunajiem,” viņa saka.

Sarunā ar bijušo kolēģi, vadošo baleta solisti Zani Teikmani Elita stāsta par mākslu sajust matus, profesijas tehnisko, pedagoģisko un psiholoģisko pusi, darbu ar “prīmām” un to, kāpēc grimētavā izpaustie noslēpumi paliek neatklāti. 

Zane Teikmane: Man ir liels prieks tevi redzēt, Elita. Mēs divas tādas pensionāres satikušās, mums beidzot nav, ko slēpt. 

Elita Klāra: Bet kur ir operators? No kurienes mūs filmē? (Smejas.)

Elitiņ, kā tu nokļuvi operā?

Pirms sāku stāstīt par operu, man jāizstāsta, kā es izvēlējos darbu šajā jomā. Tas bija liktenis. 1972. gadā es sāku strādāt frizētavā Bauskā, es biju ļoti mērķtiecīga un ātri vien sapratu, ka man nepietiek ar to, ka kvalificējos profesijā, sniedzu sadzīves pakalpojumus. Un es atbraucu mācīties uz Rīgu, uz 34. pilsētas profesionāli tehnisko skolu (šobrīd Rīgas Stila un modes tehnikumu – red.). Laimīgas sagadīšanās dēļ manai pasniedzējai bija draugs Rīgas Kinostudijā, kurš vienu dienu atnāca pie mums un jautāja, vai kāda vēlas tur strādāt. Man toreiz bija astoņpadsmit, mani interesēja viss, un es nodomāju – kāpēc gan ne? Beidzot skolu, es piedalījos konkursā uz vietu kinostudijā un sāku strādāt šajā profesijā. Konkurss bija diezgan liels, uzņēma kādas piecas, sešas meitenes. Šim ceļam ir liela nozīme manā turpmākajā radošajā dzīvē – šodien gatavo daudz stilistu un vizāžistu, bet padomju laika sistēmā mēs mācījāmies pie grima māksliniekiem. Lai kļūtu par grima mākslinieku, mācekļa statusā bija jāsasniedz sestā kategorija. 

Latvijā šobrīd ir, kur mācīties tieši šo profesiju?

Nē, nav. Grimētāja profesiju nemāca, jo tā ietver gan “matu” darbus, gan stilista pienākumus, arī pastižora uzdevumus. Šodienas izglītības sistēmā, liekas, tāda termina nemaz nav.

Kas tas ir – pastižors?

Tas ir cilvēks, kas taisa parūkas, ūsas, bārdas un tamlīdzīgi. Brīžos, kad nenotika filmu uzņemšanas, mēs sēdējām kinostudijas cehā un taisījām ūsas. Varējām izstrādāt līdz pat četrām ūsām dienā.

Labi skan – “izstrādāt līdz četrām ūsām dienā”.

Pienāca brīdis, kad man piedzima meitiņa un mainījās ģimenes stāvoklis, tāpēc došanās komandējumos atkrita, un es pieņēmu smagu lēmumu no kinostudijas aiziet. Dailes teātrī toreiz strādāja mana tagadējā operas kolēģe, un es aizgāju strādāt pie viņiem. Tas bija ļoti interesants posms – Dailē tolaik bija ļoti spēcīga frizieru-grimētāju daļas vadītāja. Bez izglītības, bet Dievs viņai bija devis visu. Es varēju stundām skatīties, kā viņa strādā. Viņai pirksti darbojās tā, ka es nevarēju saprast, kā viņa to loku vai vilni dabūs gatavu, process bija fantastisks. Esmu ļoti pateicīga, ka man dzīvē bijuši šādi cilvēki. Dailes teātrī bija brīnišķīgs kolektīvs, un tā man bija ļoti laba skola; tās bija 70. gadu beigas, 80. gadi.

Tie taču Dailē bija zelta gadi. Tu arī Viju Artmani gatavoji?

Jā, visus. Tie tiešām bija zelta laiki, teātrī bija ļoti interesanta dzīve, kas ievilka. Māksliniekus tolaik ļoti cienīja, jubilejas vienmēr atzīmēja ar lielām svinībām uz skatuves, bija tā saucamie “kapustņiki”, ko tagad varētu saukt par comedy show un stendapiem, kuros cits citu parodē. Tur mēs smējāmies līdz rītam, bijām izdejojušies, iztrakojušies. Ļoti. Bija milzīgs gandarījums tur strādāt.

Un kāpēc tad tu aizgāji uz operu?

Pēc piecu gadu remonta operā sāka strādāt Dailes teātra mākslinieks, lai viņam vieglas smiltis, Andrejs Žagars, kurš mūs uz turieni paaicināja. Latvijā nebūs daudz cilvēku, kuri vienā dienā oficiāli būs strādājuši gan Dailē, gan operā. Astoņos no rīta biju Dailes teātrī un četros pēcpusdienā – operā.

Tu līdztekus strādāji gan operā, gan Dailē?

Nē, nē, no rīta es biju Dailē, strādāju, iesniedzu atlūgumu, saņēmu darba grāmatiņu un pēcpusdienā gāju uz operu. Kad iesniedzu darba grāmatiņu, operā brīnījās – kaut kas nav kārtībā, kaut ko pārrakstījušies… Kopumā tā bija sakritība, bet man arī likās, ka operā būs interesantāk, būs jauns izaicinājums. Kad bērniem teicu, ka iešu uz turieni strādāt, viņi man jautāja – kinostudija, Daile, tagad opera, kur vēl augstāk?

Kad pieņēmu darbu šeit, man par operu nebija pilnīgi nekāda priekšstata. Likās – darbs ir darbs. Tu pati zini, ka ir svarīga nianse – mākslinieki izvēlas mūs, nevis mēs viņus.

Mijiedarbība.

Jā. Tā ir īpatnēja specifika. Jo daudziem liekas – kas tad tur, kāda atšķirība, kas tev tos matus taisa?

Tā nemaz nav, labs frizieris balerīnai ir kā psihoterapeits.

Noteikti. Mākslinieku darbs pirms izrādes sākas pie mums. Frizūra, tad ir kostīmi, tad iedziedāšanās, iesildīšanās. 

Bet sākt strādāt operā bija ļoti grūti. Jo pēc maza, mīļa “kapustņika” atnākt uz tik milzīgu ēku ar trim dažādiem kolektīviem – operu, baletu, orķestri – bija ļoti sarežģīti. Un tad vēl ir tehniskais personāls, administrācija. Un katrs ir pats par sevi – orķestris par sevi, koris par sevi, direkcija, “tehniskie”, balets, opera (re, nosaucu pat vairāk kolektīvu) –, bez visa šī nenotiktu pilnīgi nekas. Sākot tādā strādāt, ir, ko padomāt. Sākumā man nebija grūti, jo kinostudijā man bija pieredze gan ar grimēšanu, gan ar frizēšanu, vienīgā problēma bija tā, ka es kino industrijā biju pieradusi strādāt ļoti smalki, bet teātrī jādarbojas plašāk. Lai gan – Andrejs Žagars ļoti piedomāja pie mūsu izglītības, mums bija tā laime mācīties pie ļoti profesionālas grima mākslinieces, kurai Islandē bija sava grima skola, un viņa pateica ko ļoti svarīgu: ir jāatmet doma, ka mākslinieks jāgatavo tā, lai to redzētu otrajā balkonā. Pasaulē tā vairs nedara.

Vai tu arī piedalies izrāžu vizuālā tēla veidošanā? 

Protams. No Aleksandra Vasiļjeva “Riekstkoža” (Vasiļjevs ir 2000. gadā Rīgā iestudētā “Riekstkoža” scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – red.) līdz “Drakulai” (Kšištofa Pastora balets; pirmizrāde 2021. gadā – red.) strādāju kā grimētāja, grima māksliniece un frizūru māksliniece visos baletos. Strādāju vairāk ar baletu, jo savulaik bija daudz baleta viesizrāžu, tajās ar kolēģiem labi sastrādājāmies un notika dabiska sadale, savukārt ar operu radās daudz nianšu, kuras bija grūti nodot citiem.

Balets jau pats grimējas, bet operu grimē.

Tāds bija Andreja Žagara uzstādījums. Tolaik operā bija daudz viesmākslinieku. Piemēram, pie mums bijuši jau četri “Karmenas” iestudējumi, katrs pilnīgi citāds. Ja atbrauc viesmākslinieks, kurš dzied dažādos iestudējumos, tad ir vieglāk, ka mēs viņu sagatavojam, jo iestudējumos pat attēlotie gadsimti var atšķirties. Man tomēr ir žēl, ka mēs baletu grimējam tik maz. Lai gan ir skaidrs, ka ar tik mazu komandu kā mūsu tam fiziski pietrūkst laika.

Bet, paklau, manos laikos tu gāji balerīnas, piemēram, Jūliju Gurviču, frizēt augšā, ģērbtuvēs. Tā vēl dara?

Nē, tas fiziski nav iespējams, jo tam, kurš paliek frizētavā, ir pārāk liela slodze. Tagad visas meitenes nāk pie mums. Man liekas, ka tas kļuvis par uzlādes procesu. 

Tajā burzmā? 

Tie, kuri grib klusumu, nāk ātrāk, ap četriem, puspieciem, pieciem. Viss ir atrunāts un saskaņots.

Vai tu jūti balerīnas garastāvokli?

Protams. Ir pieņemts teikt, ka mēs nedrīkstam cilvēkam pietuvoties tuvāk par piecdesmit centimetriem, tā esot auras robeža. Tāpēc sākumā man bija grūti, mēs visi – gan mākslinieki, gan grimētāji un frizieri – esam emocionāli, visi grib ar kaut ko padalīties, parunāties. Frizierim ir jāmāk klausīties, jāmāk izrādīt interesi par stāstīto, bet nedrīkst otru “ielaist sevī iekšā”. Tas ir svarīgs uzdevums. Manas problēmas paliek mājās, mans galvenais uzdevums ir mākslinieku sagatavot, nomierināt, lai uz skatuves iziet laimīgs, priecīgs dejotājs.

Kad es dejoju, man ar frizūrām vienmēr patika visu ko pašai izdomāt un jūs mani par to vienmēr slavējāt. Bet vai tas nav sarežģīti – ja katrs mākslinieks pie tevis nāk ar savu ideju, uzstādījumu?

Tas nav īsti pareizi, jo mēs atgriežamies pie manas lomas izrādes radīšanas procesā. Ir scenogrāfs, ir kostīmu mākslinieks, režisors, horeogrāfs – tas ir kopdarbs. Ir jāievēro gadsimts, stils. Jāskatās, kas piestāv māksliniekam. Interesants gadījums ir Andris Pudāns – viņš vienmēr spēlē parūkās, krāsainos grimos, ievīts dažādos tēlos. Un reiz, iestudējot izrādi, māksliniece saka, ka viņam vajagot bakenes (vaigubārdu – red.), ūsas, uzacis, bet es iebilstu, ka varbūt beidzot jāparāda tautai, kāds viņš izskatās īstenībā? (Smejas.) Viņš bija tā pieradis, ka bez grima jutās kā kails, jautāja – varbūt tomēr pieliekam kādu spalvainu kārpu vai ko tādu? 

Zini – kad es sāku strādāt operā, kolēģes man nerādīja neko, pat teica, lai neskatos, jo tas viņām traucējot, un man bija sajūta, ka es kā bute stāvu frizētavas vidū un šķielēju. Nācās ļoti strādāt un domāt pašai. Šad tad es iekāpu tramvajā uz operu un domās izcilāju katru matu, katru šķipsnu, atceros, ko esmu darījusi iepriekšējā dienā un kas ir uzlabojams. Protams, man ļoti palīdzēja tas, ka 1996. gadā, kad atnācu uz operu, es beidzu arī pedagoģiskās pamatizglītības programmu un sāku apmācīt jaunos bezdarbniekus. Tas bija interesanti, tur nedrīkstēja “nolaist rumpi”, mums kā pasniedzējiem obligāti vajadzēja apmeklēt četrus vai pat sešus seminārus gadā.

Operā tu biji stingra. Mīļa, bet arī stingra. Bet man vienmēr likās, ka tev tādai jābūt, jo – ja katra balerīna nāks ar savām kaprīzēm…

Jā. Ja katrs izrādē sāks ievīt savas korekcijas, kopsaucēja nebūs. Ir jāsaprot robežas. Pablēņoties var pēdējā “Riekstkodī” – pielikt liekas ūsas, ko tādu –, bet ikdienā katrs nevar nākt ar savām idejām. Tad būs bardaks. Man jau kopš Dailes teātra laikiem ir apziņa, ka uzvar tas mākslinieks, kurš nebaidās būt gan vecs, gan jauns, gan smuks un nesmuks.

Vai tad ir tādi, kuri baidās?

Protams, ir tādi, kuri baidās.

Man liekas, ka tas tā ir globāli – visi grib izskatīties mūžīgi jauni un skaisti. Bet baletā taču viss tiek turēts rāmjos – jo autentiskāk, jo labāk. Piemēram, “Žizeles” “ausis”…

Bet to, kā mēs taisām “Žizeles” “ausis” (romantisma laikmeta baletiem raksturīgs sieviešu matu sakārtojums – red.), varētu gandrīz patentēt. Citur tās taisa citādi. Piemēram, festivālā Jūrmalā bija viesmāksliniece, kuru vajadzēja sagatavot “Žizelei”, un man viņai bija jāsaka, lai viņa man uzticas – es uztaisīšu, un tad pārunāsim, vai kaut kas jāmaina. Es toreiz dzirdēju komplimentus, ka nekā skaistāka viņai nekad neesot bijis. Redzi, šādi sīkumi manu darbu padara… Man arī palaimējās, ka es ļoti agri apzinājos profesijas smalkumus, tas kļuva par manu hobiju. 

Kāda ir specifika, strādājot ar baletu? Lai griežoties nekas nelido pa gaisu?

Tajās reizēs, kad ķeros pie operas, visi jau zina, ka nekas tur nenokritīs. Kā pienaglots. Operā matadatas galvā jāsprauž ļoti maigi, lai nejūt, dažkārt esi ar roku pakausim tikai pietuvojies, kad jau skan: “Ā!”

Balerīnas nav tik cimperlīgas…

Jā, balerīnām kā reiz otrādi – jo stingrāk, jo labāk. Dažkārt man pat žēl paliek, jo es jau jūtu. Ar gadiem man izveidojies savienojums ar matiem. Es vienā brīdī sapratu, ka nav ko matu mocīt un mākslīgi mēģināt panākt, lai mats iet no kreisās puses uz labo. Ir jājūt, kā mats grib. Es zinu, kā izdarīt visu tehniski, kāda būs frizūras forma un siluets, bet rezultātu tikai pats velns zina.

Tas tāpat kā gleznojot. Tu sāc gleznot, bet nezini, kas sanāks finālā.

Jā. Es dažkārt pilnīgi jūtu, ka tā loka nu tā ieguļas rokā un izskatās vienkārši dievīgi. Starp citu, vienmēr, kad ir “Dons Kihots”, es atceros tavu “medūzu” (Rozitas tēla matu aksesuārs – red.).

Kas izskatījās briesmīgi, es to nekad neliku.

Tu tur vienmēr izdomāji ko skaistu un burvīgu, ko likt uz galvas. Tas netraucēja izrādei. Tev tā bija īpaša loma, nošķirta no pārējiem tēliem, tur tavs uzlabojums tieši nāca par labu. Tas bija tavs. Tur nebija, ko iebilst. 

Nu, man jau mazliet ir gaume! (Smejas.) Bet es atceros, man mamma (baletdejotāja Inta Karule-Teikmane – red.) reiz teica, ka ziedus un briljantus uz galvas kopā nekad neliek. Ar briljantiem liek spalvas, bet ziedus nē, tā nav laba gaume. Taču “Jevgeņijā Oņeginā” vai kur citur mēs tomēr izmantojām tos ziedus un briljantus, tur bija jākariķē, jāizķēmo tēli.

Tāpēc man ierobežojumi vispār neeksistē. Esmu iemācījusies neturēties pie stingriem rāmjiem. Arī dzīvē. Mēs paši sev iestāstām tik daudz muļķību! Kāpēc mēs nevarētu dzīvot bez visa tā? 

Vai tagad, ejot uz izrādēm, tevī ieslēdzas profesionālais kretīnisms?

Nē, ar to iemācījos tikt galā kinostudijas laikā. Tur es ievēroju, ka, ja tevi aizrauj sižets, tad ir vienalga, vai māksliniekam izkritusi šķipsna, vai viņš ir apģērbts vai pliks. Bet tikko kļūst garlaicīgi, tā automātiski viss ir pamanāms. Vizuālā aina uzreiz man ir redzama, uzreiz ir skaidrs – šī ir veiksme vai neveiksme.

Man arī ar to ir grūti – es patiesībā nezinu, kādai jābūt izrādei, lai es spētu to tiešām baudīt kā izrādi, nevis meklēt piektās pozīcijas.

Bet ir ļoti forši, kad uz izrādi no skolas atnāk kolēģi, pasniedzēji, un es jautāju: “Nu, kā?”, jo man jau pašai visa izrāde liekas “fantasķika”, bet man atbild: “Elita, visi matu celiņi bija vietā, copītes – smukas, pareizā augstumā, viss bija skaisti.” Tad es rakstu atpakaļ, ka es taču par izrādi gribēju zināt! (Smejas.)

Bet copīte – tas taču ir svarīgi!

Jā, zini, ir daudz meiteņu, kuras iedomājas, ka viņām copei jābūt tieši vienā punktā, bet tas diemžēl ļoti izceļas, kad kāds uztaisījis kaut ko ne tā. Tas liek zaudēt uzmanību uz izrādi kopumā. Atceros, bija izrāde, kur cīnījāmies ar dejotājiem, kuriem ir gari mati. Beigās visu galvu viņiem ar sprādzītēm saspraudām, kā ķiverēs. Visam jābūt ļoti strikti un precīzi. Tad ir estētiski, baudāmi un visi vienādi.

Un kā ir, kad meitenes nogriež īsus matus?

Vislielākais izaicinājums bija savā laikā… (Klusē.)

Nu, tu droši saki. 

Kristīnīte Kitnere. Viņai savā laikā bija dredi.

(Smejas.)

Un kā tu domā – kāda izrāde ir vakarā?

“Žizele”?

Jā! Un no drediem ir jāuztaisa “austiņas”. Tas bija baigais sasniegums. Tas bija high level. (Smejas.) Mēs katru drediņu toreiz vietā likām. Es aizgāju uz otro balkonu, skatos uz viņu un redzu, ka viss kārtībā, ir “ausis”! Nu, un ko tu viņai izdarīsi? Neko!

Kā ir ar zināšanu nodošanu citiem? Tu mīļu sirdi nodod savas zināšanas?

Tu zini, laikam tie divdesmit gadi skolā… Man jau liekas, ka pēdējā sezonā es kolēģēm biju nedaudz apnikusi ar saviem padomiem, bet domāju, ka nākamajā sezonā, kad manis nebūs, viņas atcerēsies un izdarīs, kā vajag.

“Kad manis nebūs!” Skan briesmīgi!

Bet tas man nāca automātiski. Man dzīvē visvairāk nepatīk, kad sūdzas par to, ka kāds kaut ko nemāk vai nedara. Bet ar kādām tiesībām tu drīksti viņu kritizēt? Pieej, parādi, pastāsti. Ja tu redzi, ka arī tad tas cilvēks nedara, tad runa jau ir cita.

Tev pietrūkst operas?

Es vēl neesmu sapratusi. Šī ir mana pirmā sezona bez operas. Piecdesmit divi gadi šajā profesijā ir nostrādāti, un tad es sajutu…, ka jādod zaļā gaisma jaunajiem. Es visu mūžu esmu teikusi, ka šī ir jaunības profesija. Lai gan visi man saka, ka es vēl tik “šprigana”, ka es vēl varētu. Taču man ir ļoti labas attiecības ar meitenēm, bijušajām kolēģēm, mēs tik labi šķīrāmies, ka es jebkurā laikā varu aiziet uz operu. Tagad es eju uz citām izrādēm, daru to, ko parasti nevarēju atļauties, jo vakaros strādāju. Es jau sen gribēju Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī redzēt “Graņonku”. Es beidzot nopērku biļeti un skatos, kas tajā dienā ir operā – tieši izrāde, kurā man būtu bijis jāstrādā. Tagad es varu atļauties, šo es vienmēr esmu gribējusi darīt. Tās ir nianses, kuras nāk atbilstoši šim periodam.

Oi, kad es dejoju, es šausmīgi baidījos no Mirtas lomas, un ir bijis, ka sēžu zālē ar mierīgu sirdi, skatos “Žizeles” otro cēlienu un domāju: cik labi, ka es nestāvu kulisēs, nedrebu, neapzīmēju sevi ar krusta zīmi. Man, skatoties izrādes, vispār negribas būt uz skatuves. Es esmu sevi piepildījusi arī ārpus tās. Tev frizūras taisīt negribas?

“Pie zilās Donavas” bija ļoti daudz pārbūvju, galvenajai varonei ir četri vai pieci kostīmi, daudz skriešanas. Un reiz es sēžu zālē un skatos opereti “Sikspārnis”, kur sāk skanēt mūzika no “Donavas”, un es lecu kājās un skrienu uz pārbūvi. Ja man kāds jautātu, kas tā bija par mūziku, kuras taktis, es nevarētu pateikt. Smadzenēs vienkārši bija klikšķis.

Es atceros, savā “Karmenas” pirmizrādē man pirms pēdējā iznāciena kulisēs bija jāpārvelk kleita. Un es biju tādā stresā, ka ieskrienu citā kulisē un kleitu nepārvelku. Man tikai pēc izrādes saka, ka es taču neesmu pārģērbusies. Es biju tādā “kosmosā”, ka pat nebiju to pamanījusi. Bet tad tagad tu baudi?

Jā, es tiešām tagad baudu. Tagad, kad man ir jāiet uz operu, es pa māju “peldu”. Ir tik laba sajūta, ka varu dzīvot savā ritmā. Jo, esot iekšā tajā operas ritmā, jau pirmdienās tu redzi savu nedēļas plānu, tu jau domā, kas ir jāaiznes, kas jāatnes, nemaz nerunājot par “čē-pē”, kad māksliniekam sanāk aizgulēties un pliko pauri un grimu viņam liekam gaitenī. (Smejas.)

Tev taču darbs turpinās arī pēc izrādēm, tas nebeidzas ar brīdi, kad aizveras priekškars. 

Es bieži brīnos, ka pēdējos gados tika akcentēts, ka jānostrādā noteikts skaits stundu, bet to darbu, kas nav tieši saistīts ar attiecīgo izrādi, neviens neredz un nedzird. Par darba stundām vienmēr ir runājuši, tomēr pēdējos gados tas bijis īpaši uzsvērts. Bet frizieriem darbs mainās pa sekundēm, minūtēm.

Tagad daudzām lietām ir ierēdnieciska pieeja, ko ir grūti savienot ar mākslu. Piemēram, baleta pasniegšanu taču nevar iedabūt “E-klases” sistēmā. Balets tomēr ir māksla. Bet nobeigumā es gribu tev pajautāt par tām baleta prīmām.

Ne tikai baleta, arī operas un teātra prīmām. Es esmu sapratusi, ka, jo inteliģentāks cilvēks, jo saprotošāks un piezemētāks viņš ir. Tu iepriekš pieminēji Viju Artmani – ne velti viņa bija Dailes teātra karaliene. Vienas izrādes pēdējā cēlienā viņai bija jāliek parūka, satīta sīkiem rullīšiem. Viss jau bija sagatavots, tūlīt liksim galvā, un ar kolēģēm skatāmies, ka kāds tīši vai netīši ar ūdeni sašpricējis parūkai vienu pusi un lokas ir iztaisnojušās. Bet laika nav. Mēs pārbijušās ejam pie aktrises un lūdzam Dievu, piedošanu, jebko. Beigās sanāca, ka mēs raudājām un viņa mūs mierināja, ne otrādi.

Bet vai tavā pieredzē ir bijis, ka kāds speciāli kaut ko ieriebj, ka ir intrigas?

Frizētava ir tāda vieta… Es esmu piecdesmit divus gadus šajā profesijā strādājusi, un par daudz ko es nevaru runāt, nest to ārpus frizētavas sienām. Tie ir nerakstītie likumi, ētika. Jo frizētavā notiek ļoti daudz kas. Bieži, kad mākslinieki runā savā starpā, es atslēdzos. No manis ir ļoti grūti ko uzzināt.

Tu esi ļoti smalkjūtīga. Tad daudzus teātra noslēpumus tu paņemsi sev līdzi.

Daudzus paņemšu sev līdzi, jā. Daudzus.

Titulfoto autore: Paula Lieldidža-Kolbina

*Zane Teikmane bijusi Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste