Ernests Spīčs

Tālā Kurzemes ciemā nozūmēts zīdainis, bet Vidzemē kāds greizsirdis sakropļojis mazpilsētas skaistākās zeltenes seju. Tik satraucoši notikumi liek Jurjānu Andrejam ķerties pie spalvas un sakomponēt viņa slaveno operu “Viņas pameita”. Kas šai tekstā ir samelots? Viss, izņemot slavenās operas “Viņas pameita” nosaukumu. To nav sakomponējis slavenais latviešu komponists un folklorists Jurjānu Andrejs, bet slavenais čehu komponists un folklorists Leošs Janāčeks. Asiņainie noziegumi nav notikuši Latvijā, bet XIX gadsimta Morāvijā.

Laikmeta konteksts, kurā top opera “Jenūfa”

Leoša Janāčeka visslavenākā opera ir “Viņas pameita” (“Její pastorkyňa”), ko mēs labāk zinām ar nosaukumu “Jenūfa” (“Jenůfa”). Kāpēc operai tāds lauku meitenes vārds? Tāpēc, ka Janāčeks, būdams komponists, uzrakstīja savas operas libretu, iedvesmojoties no diviem traģiskiem notikumiem Morāvijas lauku dzīvē un, būdams folklorists, nolēma uzrakstīt mūzikas folklorā balstītu operu. Operā ne tikai skan tautas dziesmu melodijas, bet tiek izspēlēti arī kāzu spēles fragmenti ar apdziedāšanās spēlēm, kāzu “čigānu” maskām un skaistajām tautas dejām.

Eiropas vidienē, Austroungārijas impērijā, kuras sastāvā toreiz bija gan Čehija, gan Morāvija, XIX gadsimta pašās beigās jau bija “nodārdējusi” industriālā revolūcija, uzplaucis jūgendstils (citur arī Art Nouveau, Stile Floreale, Modernismo u.c.), sieviešu mode, iespējams, uz visiem laikiem bija atsacījusies no korsetēm, stīpu svārkiem un citām kustības ierobežojošām apģērba daļām. Jūgendstils nav tikai arhitektūra vai sieviešu modes līnija. Tas izmaina arī baletu – šai laikā no ASV Eiropā ierodas Aisedora Dunkane, kura iesāk karjeru kā solo dejotāja un dejo tik brīvi, tik neparastos, brīvi krītošos tērpos un tik vijīgām kustībām, ka aizrauj skatītājas un pat skatītājus, jo dažreiz atļaujas dejot pat vispār bez apģērba. Eiropas modē nāk šūšanas darbnīcās gatavoti vienveidīgi pilsētnieku modes apģērbi, bet tautas svētkos nereti tiek vilkti nacionālie tērpi, jo tie daudzviet Eiropā kļūst par nacionālās kultūras un brīvības simbolu.

Tādas ir dažas, bet ļoti svarīgas XIX gadsimta beigu un jaunā, XX gadsimta sākuma iezīmes, kad top “Jenūfa”. Pirmizrāde notiek Brno, Morāvijas galvaspilsētā, 1904. gadā. Sajūsminātās publikas, kura pirmizrādei par godu pārsvarā ieradusies tautas tērpos, ovācijas izskaidrojamas ar situāciju Autroungārijā, kad pakļautās tautas cenšas atbrīvoties no austriešu ietekmes. Tomēr kritika laikrakstos nemaz nav labvēlīga, jo komponistam tiek pārmests, ka viņš savtīgos nolūkos piesavinājies nacionālo bagātību – tautas dziesmas un dejas. Janāčeks atbild, ka neviena nots nav zagta, viņš visu pats ir sacerējis, balstoties morāvu muzikālajā folklorā. 

Mūsdienās šī savdabīgā opera regulāri tiek uzvesta, iespējams, visos labākajos pasaules operteātros. Tās popularitāti skaidro dažādi, bet, neskaitot nošu partitūru, libretu un solistu ansambli, liela nozīme ir režijai un scenogrāfijai. Kādēļ tā? Jenūfas stāsts ir tik sirdi plosošs, ka skatītājam var būt grūti izturēt tā smagumu. Alvja Hermaņa versijā ir panākts labs līdzsvars cilvēcisko kaislību virpulī. Gandrīz neiedomājamā veiklībā viņš operē ar sev vien zināmiem režijas “knifiem”, un, kas ir ļoti svarīgi – ar smalko jūgendstila skatuves ietērpu režisors uzsvērti atgādina, ka dzīve plūst, neapstājas tā laika upe, kuras atvarā iekritušie cilvēki mēģina raut līdzi Jenūfu.  

Mūsu morāvu Jenūfa

Kas ir sanācis mūsu lepnumam – slavas apvītajam režisoram Alvim Hermanim? 

Elpu aizraujošs monumentālisms scenogrāfijā? Jā! Kontrasts starp smalko un emocionālo jūgendstilu un traģēdijām galveno varoņu likteņos? Noteikti!

Kas vēl iespiedies atmiņā?  

A. Iespaidīgās lielizmēra kustīgās bildes, kur fotokolāžas mijas ar jūgendstila vijīgiem rakstiem.

B. Krāšņie skatuves tērpi, kurus no attāluma var noturēt par morāvu XIX gs. tautas tērpiem.

C. Sešpadsmit dejotāju, kā izlietas Aisedoras Dunkanes. 

D. Pretstats starp “krāšņo senatni” pirmajā un trešajā cēlienā, un “drūmo tagadni” otrajā.

E. Solistu spēcīgās balsis, rečitējot un pat izkliedzot savu sāpi.

F. Milzīgi kora podesti kā kāpnes, kas paslēpti aiz jūgendstila slīdbildēm.

Pie pēdējā piebildīšu, ka tiem, kas nav redzējuši izrādi, pietiks atcerēties cita režisora izrādi “Pūt, vējiņi!” Nacionālajā teātrī, kur gluži tāpat pa milzu pakāpieniem pārvietojas (skrien, lec, cenšas dejot, saskrienas) koris, kurš tajā pašā laikā vēl arī dzied. Šajā operā dziedātājiem ir viena papildu grūtības pakāpe – rečitēšana, kas ir runai tuva dziedāšana. “Jenūfā” rečitatīvs jau tuvojas kliedzienam. Kā nu ne, par notiekošo ir vai jākliedz. Grēcīgas mīlas auglis un rezultātā jaundzimušā nozūmēšana, greizsirdība, kas rezultējas skaistas meitenes sakropļošanā, precinieka dzeršanas posts un bargas pamātes nospiedošā vara, un visiem sagandēta dzīve.

Galvenā sižeta līnija ir tik traģiska, ka režisoram jābūt gandrīz vai pārcilvēkam, lai skatītāji nosēdētu līdz beigām. Hermanis un viņa “Jenūfas” radošā komanda eleganti tiek galā. 5. maija izrādē vislielākie aplausi bija galvenās lomas tēlotājai un 16 dejotājām. Jā, īpatnējā kārtā šoreiz operā visvairāk emociju izdejo mūsu baleta un baletskolas dejotājas. Horeogrāfe Alla Sigalova meitenes salikusi rindā uz viena no podestiem. Līdzīgi kā slīdošie jūgendstila raksti, tā dejotājas pelēki vienveidīgos tērpos sākumā klusi slīd nebeidzama raksta rindā. Tad sākas operas darbība, un dejotājas ar augumiem asi reaģē uz katru noti, katru emociju izpausmi. Pie tam saglabā slīdošā raksta efektu. Ne brīdi neapstājas deja visas 45 minūtes pirmajā cēlienā, lai pazustu otrajā un atgrieztos trešajā. Visā var saskatīt trīsdaļību. Trīs cēlieni, mīlas trīsstūris, trīs stili (tautiski romantiskais, jūgendstils un mūsdienu “socreālisms”). Arī tāda XX gadsimta padomju istabas iekārta ar vecu melnbalto televizoru, ledusskapi un metāla režģu gultu atradusi vietu režisora iztēlē.

Izrāde ir bezgala gara kā mūžība un vienlaikus paskrien ātri kā mirklis.  

Kur ir mūsu latviešu Jenūfa?

Latvietis Jurjānu Andrejs (1856–1922) un morāvs Leošs Janāčeks (1854–1928) bija laikabiedri. Abi bija izcili komponisti, abi bija folkloristi, abi izdeva muzikālās folkloras krājumus, pie tam pēdējais abiem iznāca jau pēc autoru nāves, abi sacerēja tautas dejai veltītus skaņdarbus. Tie ir Jurjāna svīta no četrām dejām “Latvju dejas” un Janāčeka svīta no sešām dejām “Lašské tance”. Varam atrast vēl vairākas līdzības, bet vēlos uzsvērt vienu ļoti būtisku atšķirību. Mēs uzvedam Janāčeka operu ar bagātīgiem morāvu folkloras motīviem, tai skaitā ir pāris kāzu deju, puišu spēles un pat slavenā rekrūšu vervēšanas deja “Verbunks” (“Verbuňk”). Ne morāvi, ne čehi, ne slovāki, neviens neuzved Jurjāna operu, jo tādas nav. 

Tas nav pārmetums Jurjānam, bet mudinājums mūsu komponistiem, režisoriem, producentiem, horeogrāfiem. Zināmākais mūsdienu latviešu komponists, kura opera ir izpelnījusies grandiozus panākumus, ir Zigmars Liepiņš un rokopera “Lāčplēsis”. Tikai paskatāmies uz pirmizrādes gadu – 1988. Nav jau tā, ka pirms Liepiņa nebija operu komponistu. Patiesībā liels skaits, un te nosaukšu tikai nedaudzus. Alfrēds Kalniņš (“Baņuta”, “Dzimtenes atmoda”), Jānis Mediņš (“Uguns un nakts”, “Dievi un cilvēki”, “Sprīdītis”, “Luteklīte”), Marģeris Zariņš (“Uz jauno krastu”, “Zaļās dzirnavas”, “Svētā Maurīcija brīnumdarbi”), Pauls Dambis (“Ikars”, “Karalis Līrs”), Mārtiņš Jansons (“Tobago”), Jānis Kalniņš (“Lolitas brīnumputns”, “Ugunī”, “Hamlets”), Arvīds Žilinskis (“Zelta zirgs”), Romualds Kalsons (“Pazudušais dēls”). Tas viss ir XX gadsimts. Mūsu brīnišķīgā folklora šajā gadsimtā ir par pamatu tikai “Iļģu” folkrokoperai “Spēlēju, dancoju”. Jā, jūs teiksiet, bet kā tādā gadījumā var nepieminēt Imanta Kalniņa operu “Spēlēju, dancoju”? Slavenā Raiņa luga ir piedzīvojusi neskaitāmus uzvedumus un interpretācijas dažādos žanros. Režisori galvenokārt ekspluatējuši etnogrāfiskus motīvus vai to stilizācijas pat līdz parodijas līmenim. Hermaņa “Jenūfā” tautas tērpu stilizācijas nav pārspīlētas, krāsu gamma ir saskanīga, etnogrāfiskie motīvi netiek ekspluatēti, aktieri māk nest skatuves tērpu. Eleganta attieksme pret laiku, stilu un nacionālo kultūru.

No “Jenūfas” iestudējuma noprotams, ka Hermanim noteikti pa spēkam arī kāda jauna latviešu komponista operas režija. Vērīgs skatītājs pamanīs, ka šis mākslas žanrs režisoram padodas izcili. Nepieciešama tikai jauna etno/folk/rok vai kāda pilnīgi jauna stila opera jau tagad. Un neaizmirsīsim uzaicināt dejotājas un dejotājus. Deja operu padara saprotamāku, emocionālāku un dzīvāku.

Foto: Agnese Zeltiņa