Kitija Balcare*

Spriežot par mākslas un ekoloģijas attiecībām, posthumānisma domātājs Timotijs Mortons iezīmē plašu izjūtu spektru, ko cilvēks piedzīvo, – no vainas apziņas līdz kaunam, tālāk līdz pretīgumam un pat šausmām, kam seko izsmiekls, kurš pāriet melanholijā. Tur savukārt klātesošas ir skumjas, kuras mijas ar ilgām, bet ilgas galu galā aizved pie savdabīga prieka.¹ Šo raibo emocionālo paleti ir ļauts pieredzēt arī tiem, kuri Ģertrūdes ielas teātrī vēro vizuālā teātra izrādi “Gadalaiki. Faux pas” (pirmizrāde – 2024. gada 30. novembrī), kur radošā komanda sadiegusi kopā lietotu apģērbu kilogramus ar pašironisku kustību dramaturģiju, tai klāt “piespraužot” itāļu komponista Antonio Vivaldi trīssimt gadu senu vijoļkoncertu ciklu “Četri gadalaiki”. 

Režisora Andreja Jarovoja kopīgi ar kustību mākslinieci Kristīni Brīniņu atrastās idejas “miesu” skatuviski ietērpusi māksliniece Justīne Jasjukeviča kopā ar Danu Deineko, bet gadalaiku temperatūras svārstības telpā ienesusi gaismu māksliniece Līva Kalniņa. Lai arī jaundarbs ir lasāms kā ironisks komentārs par mūslaiku patērniecisko dzīvesveidu, jau izrādes sākumā skatītājs tajā var ieraudzīt arī vēsturisku griezumu. Četri performanti ar dažādām pieredzēm dažādās skatuviskās valodās – Anna Klišāne, Arturs Muskars, Jurģis Lūsis, Roberta Gailīte – telpā ienāk bezpersoniskos, ķermeni slēpjošos, pelēcīgos uzvalkos. Zem tiem, aizsākot pārģērbšanās maratonu, pakāpeniski atklājas karmīnsarkanas krāsas apakšveļa un zeķes, kas ieliek punktu laika līnijā 90. gadu sākumā, kad Latvijā ieplūda ne tikai demokrātijas gars, bet arī lietoto apģērbu sūtījumi visā savā gliteru mirdzumā, sintētikas spozmē un džinsu izbalojošajā izturībā. Par izejas punktu izrādes veidotāji izmanto ikdienišķu darbību – pārģērbšanos –, bet apģērba izvēli lieto kā sociālās maskēšanās un maskošanās līdzekli, ieliekot to visu plašākā ainavā, kurā ieraugām kritisku skatījumu uz patērniecības ietekmi uz planētas Zeme izturētspēju. 

Jaunā izrāde ietver atsauces arī uz citiem Jarovoja un Brīniņas darbiem, kuros apģērba gabali ieraugāmi kā trāpīgs skatuvisks izteiksmes līdzeklis. Andrejam Jarovojam kopā ar mākslinieci Ievu Veitu-Breidaku izrādē “Āda” (Ģertrūdes ielas teātris, 2011), kas izaugusi no Ingas Gailes rakstītās lugas par mūslaiku Ievu un Ādamu, apģērbs iezīmē sociālo attiecību slāņus un pārmaiņas tajās un kalpo arī par izrādes mainīgo scenogrāfiju. Te ieraugāma apģērba kā otrās ādas apspēlēšana, tāpat acīmredzama ir biezākas ādas uzaudzēšana ar apģērba kārtu palīdzību, vienlaikus mazinot varoņu justspēju. Performantu ķermeņi miega režīmā apģērbu kaudzēs bija vērojami Kristīnes Brīniņas dejas izrādē-procesuālā instalācijā “Atkāpšanās” (festivāls “Survival Kit”, 2020), ko viņa veidoja ar scenogrāfi Epu Kubu, piesakot šo darbu kā radošās komandas klusuma protestu – skatītāji varēja vērot ķermeņus miegā, kur miegs kļuva par pretstatu kaitīgajai ietekmei kā uz vidi, tā uz sabiedrību.  

Jaundarbā “Gadalaiki. Faux pas” četru performantu kustību amplitūda ved no lēnām, šaubīgām, ikdienišķām kustībām, vērojot blakusesošos, līdz sportiskai neatlaidībai, negausībai un visbeidzot pārgurumam, bezspēkā atkrītot apģērbu kaudzē un atkal “augšāmceļoties” absurdai cīņai par pēdējo atlikušo izmēru izpārdošanā. Pārģērbšanās kļūst par rotaļu, kas izrādes gaitā uzņem tempu. Izrāde pavisam burtiski atspoguļo, ka izskraidīt pakaļ aktuālajām modes tendencēm vairs nav iespējams. Scenogrāfiski mainoties apģērbu toņiem, mainās gadalaiki. Ģertrūdes ielas teātrī, skanot Vivaldi, veļas žāvētājam līdzīgā metāla konstrukcijā aust un riet olas dzeltenuma lupatsaule. No zemes toņu apģērba gabaliem sadiegtā laukā spraucas pirmie sintētiskie asni. Krīt smagnējas gaišzilu drēbju sniegpārslas, kurām ieņemt citu agregātstāvokli nav lemts. Spilgti ieraugām kailo patiesību, ko šodien izvēlamies neredzēt, – atkritumu kalnus, ko esam uzaudzējuši paši. 

Apģērbu kaudzēs, ko no aizkulisēm izrādes spēles laukumā, mainoties gadalaikiem, izstumj paši izpildītāji, ir saredzama arī attāla atsauce uz “nabadzīgās mākslas” pārstāvja itāļa Mikelandželo Pistoleto atkārtoti izmantoto ideju – daudzkārt pašcitēto, jau ikonisko darbu “Lupatu Venēra” (“Venere degli stracci”, 1967), kas, līdzīgi izrādei, ironiski spēlējas ar pretstatiem starp klasisko un mūsdienīgo, skaisto un atbaidošo, jēgpilno un bezjēdzīgo. Šai instalācijā kailā dailes un vienlaikus auglības dieviete Venēra, uzgriezusi skatītājiem muguru, raugās (vai varbūt susina asaras) par sevi augstākā lietotu apģērbu kalnā, kas aizsedz skatu uz pasauli. (Cita starpā, šī darba jaunāko lielizmēra versiju, kas tika izstādīta 2023. gadā Neapolē, kāds turpat Itālijā, ko uzskatām par augstās modes meku, ļaunprātīgi iznīcināja.)

No nedrošiem eksperimentiem ar apģērbu kombinēšanu līdz pārgalvīgām un bezgaumīgām kombinācijām, kur jebkas un jebkurš var būt jebkas un jebkurš (vai drīzāk nekas un nekurš), izrāde variē modes skates tēmu. Performantu ķermeņa valoda un stingrais acu skatiens skatītāju rindās pauž aukstasinīgu pārliecību par savu izvēli un rīcību, demonstrējot savas dažu sekunžu tendences modes skates formātā, lai vai tā būtu flīsa halāta jostas galvassega, ačgārni uzvilkta poliestera rītakleita vai neaizpogāta zvērādas raksta blūze. Izrāde asprātīgi atklāj cilvēces dzīves laikā uzaudzēto kultūrslāni, kas mērāms apģērba kārtās. 

Sasaucoties ar franču horeogrāfa Žeroma Bela 90. gados radīto T-kreklu dramaturģiju monoizrādei “Krekluloģija” (“Shirtologie”, 1997), kura balstījās piecdesmit T-kreklu novilkšanā un uzvilkšanā, dramaturģiski sarindojot tos uz izpildītāja ķermeņa, izrāde “Gadalaiki. Faux pas” kārtaino principu izmanto ainā, kurā Jurģis Lūsis citu pēc citas galvā velk adītas mices ar afirmatīviem uzrakstiem, tostarp “Stiprs”, “Smaidi”, “Laimīgs”, “Mīlestība” utt. Un šai ainā vārdu “etiķetes” izskatās tikpat smieklīgas, cik mūsdienu sabiedrības pārlieku lielā aizraušanās ar ārišķībām. 

Harmoniskais Vivaldi nošu “audums” pāriet pulsējošā, agresīvā rakstā ne tikai kustībās, bet arī muzikāli, ietiecoties elektroniskās mūzikas ritmos teju citā izrādē “tas ir viss, ko mēs varam” (rež. Andrejs Jarovojs, Ģertrūdes ielas teātris, 2023). Šoreiz saskarē viens ar otru skan arī performantu ķermeņi – tie atskaņo pat Vivaldi motīvus, vijoļu vietā izmantojot kailās plaukstas. Vērojot pārģērbšanās ainas, rodas pat ķermeniskas asociācijas ar mirkļiem, kad apģērbs ir mocījis pašu – kad tas knieš, spiež, sviedrē. Atsauc ķermenī bērnības atmiņas, kurās esi “iepakots”, lai izietu ārā, ziemā. Iespējams, visnotaļ līdzīgos gabarītos, kādos spēles laukumā izrādes izskaņā laiski izguļas kombinezoncilvēki, kuri, kā redzams, pusotru stundu garajā ātrās modes skrējienā pazaudējuši ne tikai mēra izjūtu, bet arī savas galvas. 

To, ka klimata pārmaiņas cilvēcei atnes arī jaunu estētiku, uzsver vides publicists Bils Makkibens. Viņš apgalvo, ka līdz ar dabiskās dabas izbeigšanos cilvēka acīm paveras jaunas, distopiskas ainavas ar jaunu skaistuma izpratni tajās.² Piemēram, tādas ir smoga pārklātas saulrieta debesis vai putnu bari bezgalīgos atkritumu poligonos. Izrādē “Gadalaiki. Faux pas” ieraugām tieši to – kā skatuves melnumā no dažādu toņu un materiālu apģērbiem iezīmējas atbaidoši pievilcīgas ainavas, izrādes gaitā atklājot gadalaiku ritējumu. Ekoteatrālā manierē izrādes veidotāji nepaļaujas vairs uz vārdiem, bet atsakās no tiem vispār. 

Attiecības ar materialitāti, iztiekot bez teksta nesošās sijas, Jarovojs aizsāka pētīt jau fiziskā teātra izrādē “Malkas ceļi” (Ģertrūdes ielas teātris, 2020), kur pievērsās cilvēka un koksnes mijiedarbei un pārvērtībām. Šis jaundarbs pēta citu mijiedarbi – apģērba materialitāti un cilvēka negausīgo dabu. Apģērbs lielā mērā ir saistīts ne tikai ar modi, bet arī ar laikapstākļiem un plašākā nozīmē arī ar klimatu. Līdz ar to atradums vēstīt par pārmaiņām dabā, tostarp par ekoloģisko krīzi, caur apģērba industrijas prizmu ir trāpīgs abējādi. Paņēmiens sakrustot 18. gadsimta klasisko, harmonisko kultūras kanona elementu, Vivaldi “Četrus gadalaikus”, dēvētus par himnu dabas ritmam un laika cikliskumam, ar 21. gadsimta patērniecību ilustrējošajiem ātrās modes ritmiem, turklāt darot to bez didaktiska runātā vārda, ļauj šai izrādei nepastarpināti iedarboties uz skatītāju, rosinot uz aktīvu līdzdomāšanu. Neteikt priekšā, bet likt skatītājam domās formulēt redzēto saviem vārdiem – tas ir iezīmīgi ekoteātra izrādēm.   

Lai pievērstu uzmanību ekoloģiskajai krīzei, Vivaldi skaņdarbus īsu brīdi pirms kovidpandēmijas mērķtiecīgi izmantoja grieķu fiziskā teātra apvienība “Patari Project”. Tā Grieķijas Nacionālajā operā iestudēja ekoteatrālu darbu “Četri gadalaiki” (2019), kur scenogrāfija un izpildītāju tērpi barokālā krāšņumā bija veidoti no vienreizlietojamiem krāsainiem plastmasas maisiņiem un salmiņiem, gumijas cimdiem un citām vidi piesārņojošām lietām, kuras epidēmijas ietekmē pieblīvēja ikdienu ar uzviju. 

Tēzaurs vēsta, ka franču valodā “faux pas” nozīmē neapdomīgu rīcību, kā arī aplamu soli, tātad – kļūdīšanos. Savukārt filozofs Mortons par ekoloģisko apzinātību dēvē neparedzēto seku aptveršanu – tātad zināmā mērā kļūdu pamanīšanu. Izrāde, kas tapusi Ģertrūdes ielas teātrī sadarbībā ar līdzproducentu Latvijas Leļļu teātri, kā saturiski, tā formas ziņā uzskatāma par ekoteātra darbu. Tās radošā komanda kā scenogrāfijas “izejvielu” apritē atgriež kādam vairs nederīgu apģērbu, izmanto atsauces uz pašu līdzšinējiem darbiem un uz dažus gadsimtus senām kultūras kanonā ierakstītām vērtībām. Un tas nebūt nav kļūmīgs, bet gan saprātīgs solis tuvāk tam, kā runāt par cilvēku (ko kāds pārdroši savulaik ir nodēvējis par saprātīgo) tā uzaudzētajos kultūrslāņos. Jo ne jau skaistums, bet gan radošums, visticamāk, izglābs šo pasauli. 

Foto autore: Patrīcija Luīze Broka

*Kitija Balcare ir teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas insitūta pētniece. Pētnieciskās intereses sakņojas ekoteātrī, posthumānismā, mākslas un ekoloģijas krustpunktos.

ATSAUCES:

1. Morton, T. (2018). Being Ecological. Pelican Books, p. 60.
2. McKibben, B. (2003 (1989)). An Idea Can Go Extinct. Penguin Books: Green Ideas, p. 25.