Rita Spalva

Horeogrāfs Jānis Ērglis koncertu programmiņā piesaka kā veltījumu rotaļdejas 134. gadskārtai, Deju svētku un arī “Teiksmas” 75 gadu jubilejai. Un, ko tur slēpt, arī horeogrāfam apaļa jubileja – paliek 60. Tātad ir pietiekami daudz iemeslu, lai 10. decembra vakarā Ķīpsalas hallē pulcinātu skatuviskās tautas dejas piekritējus. Koncertā piedalās arī “Teiksmas” studija un bērnu deju kolektīvs “Teiksmiņa”.

Koncertprogrammas vēstījums ir skaidri pieteikts tās nosaukumā – “Trejdeviņas spēles” – un arī nolasāms tās uzbūvē: katra no deviņām ainām veidota kā trīsdaļīga darbība – sadzīves spēle, rotaļdejas spēle, skatuviskās dejas spēle. Te arī slēpjas formulas “trejdeviņi” atšifrējums. Katrai no ainām ir piešķirta stingra konstrukcija, ko autors balsta gan kopējā iekšējā tematismā, gan daudzu dejotāju grupu sasaistē, tā radot tradīcijas pārmantošanas iespaidu. Spēle te ir kļuvusi par galveno notikumu, koncerta intrigas uzturētāju. Tā iet vaļā vienlaicīgi visos virzienos – ar skatītāju, dejotājiem, ar savu horeogrāfa talantu un pārdomām par skatuviskās tautas dejas nākotni. Katrā no ainām autors izmantojis kādu raksturīgu horeogrāfiskās folkloras norisi – atpazīstu “Skalu danci”, “Rupumdeju”, “Metieniņu” u.c. tautā vēl tagad populāras dejas. Saspēlei starp dejotājiem un grupām veiksmīgi izmantoti tādi viegli transformējami sadzīves priekšmeti kā soli, skali, zābaki u.c.  

Īpaši vārdi būtu jāveltī horeogrāfa sadarbībai ar komponistu Juri Vaivodu un orķestri. Tā ir ļoti veiksmīga, jo organiska – orķestris ir gatavs delikāti atsaukties uz deju norisēm, nevienu brīdi nepazaudējot interesi par notiekošo. Pārliecinošs tēmu salikums, augsta orķestra instrumentācijas kvalitāte beidzot spēj apmierināt jebkura melomāna mūžīgās pretenzijas deju pavadījumu virzienā (ja neskaita skaņu operatora pārmērīgo vēlēšanos izcelt solistu balsis). Man īpašu prieku sagādā perfekta attieksme pret tekstiem – tie iekļauti tikai tajās vietās, kur nepieciešams kāds skaidrojums vai skatuviskās darbības pastiprinājums. Beidzot, beidzot tas ir noticis! Horeogrāfiskās darbības jēga ir atgriezusies savā vietā – no tekstu horeogrāfiskā atšifrējuma uz patstāvīgu skatuves dzīvi (lai atceramies Harija Sūnas un Ulda Žagatas iedibinātās tradīcijas!).

Deju risinājumos Jānis Ērglis šoreiz nesteidzas iekļaut sarežģītus horeogrāfiskus paņēmienus un piedāvā skatītājiem izbaudīt prieku par naivumu un sirsnību, kas plūst no skatuves. Autors apzināti izvēlas vienkāršus un pat vienkāršotus izteiksmes līdzekļus, lai izceltu no kolektīvās atmiņas mūs vienojošos arhetipus. Un atgādinātu par mūžīgo skaistumu, kāds var valdīt nesamākslotā un nesteidzīgā skatuves darbībā. Šoreiz vienkāršībā un skaidrībā izpaužas horeogrāfa augstā profesionalitāte atrast būtisko it kā nenozīmīgās detaļās, savienot darbību no atdarināšanas līdz attēlošanai, veidot tiltu starp senatni un mūsdienām, starp bērna un pieaugušā dzīvi. Tas ir arī autora brieduma un, iespējams, mākslinieka pašsajūtas apliecinājums tik komplicētā fiziskā laikā.

Koncertu papildina sadarbībā ar režisoru Reini Suhanovu tapušas Alunāna teātra garā veidotas mizanscēnas (pantomīmas) vai sadzīves spēles, kurās dejotāji veido teksta un mūzikas skaņu imitācijas. Kopumā interesants paņēmiens, arī zināmā mērā mūsdienīgs, jo patlaban to ļoti aktīvi izmanto arī laikmetīgās dejas iestudējumos. Tomēr koncerta gaitā mizanscēnas vietām kļūst vienveidīgas ar savu “izstiepto” skatuves laiku. Šķiet, ka tās prasa rūpīgāku sagatavošanos, meklējot arī kādus vispārinātus žestus atdarināšanas situācijās. Šobrīd autors vairāk paļaujas uz dejotāju atraktivitāti un improvizācijas spējām.

Esmu pārliecināta, ka horeogrāfa apzinātajā vienkāršībā slēpjas arī “zemūdens akmeņi” – kā šādā askētisma manierē ieturētā priekšnesumā saglabāt dejotāju interesi, apvienot daudzās dejotāju grupas ar kopēju radošo domu, pārliecināt par to visu skatītājus un nelikt vilties jubilejas koncerta apmeklētājiem, kuri vienmēr gaida savas mīļākās dejas?

Nav viegli vispārējās vizualizācijas un fragmentācijas laikmetā atteikties no ārējā spožuma, kas pēdējā laikā ir kļuvis par latviešu skatuviskās tautas dejas pavadoni – spilgti tērpi, spīguļojošs grims, uz efektiem balstīta horeogrāfija, videofilmas un vienlaicīgi bieža neizpratne par horeogrāfiskās darbības cēloņsakarībām. Jānis Ērglis šoreiz ir atļāvies atteikties no jebkuras ārišķības par labu latviešu tautas dejas un skatuviskās tautas dejas harmoniskai eksistencei “šeit un tagad”. Vienlaicīgi mums ir dota kaut neliela iespēja ieskatīties horeogrāfa pārdomu un vīziju pasaulē, kur valda radošais gars un tāls skatījums latviešu skatuviskās tautas dejas nākotnē. Šķiet, ka “Teiksmas” jubilejas koncertā saņēmu atbildi uz “nemierīgu” jautājumu – kādai būt latviešu skatuviskajai tautas dejai? Koncerta kontekstā radu šādas atbildes:

Tā ir horeogrāfa sadarbība ar profesionāliem komponistiem un mūziķiem.

Tā prasa iedziļināšanos horeogrāfiskās folkloras materiālos.

Tā ir horeogrāfa izaugsme visa radošā mūža garumā.

Un tad vēl nāk zināšanas, prāts, gaume, darbaspējas un vēl, un vēl…, jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.

Attēli: no TDA “Teiksma” kolekcijas