Inta Balode

Luka Masala (Luca Masala) ir Monako baletskolas jeb Academie de Princesse Grace direktors. Kad sazinos ar skolu, lai lūgtu iespēju to apskatīt, varbūt ielūkoties kādā nodarbībā, saņemu atbildi, ka esmu laipni aicināta un ka direktors mani gaidīs. Necerēta veiksme, kas noteikti jāizmanto, – intervēt cilvēku, kas vada skolu, kuras absolventi dejo prestižās trupās visā pasaulē. 

Pavadu vairākas stundas skaistos, senlaicīgos interjeros ar skatu uz tirkīzzilo Vidusjūru, vērojot vecākās klases zēnu nodarbības – klasisko deju direktora asistenta Mišela Rāna (Michel Rahn) vadībā un laikmetīgo baletu Karolas Pastorelas (Carole Pastorel) vadībā. Patiesi izbaudu pedagogu profesionalitāti un individuālo pieeju katram dejotājam. Mišela Rāna klasē kāri pierakstu vārdus un tēlus, kādus viņš lieto, lai precizētu dažādās stila un tehnikas nianses, iedotu dejotājam nepieciešamo kustības izjūtu. Rezultāti – apbrīnojami.

Dodos lejā par greznajām skolas ēkas kāpnēm uz direktora kabinetu. Ēkā cita starpā bijusi arī leģendārās Aisedoras Dunkanes studija. Lukas Masalas kabinets ir lielākā un gaišākā telpa ēkā ar pavisam elpu aizraujošu skatu pa logu. Tādos apstākļos būtu grūti koncentrēties dejas kustību slīpēšanai, bet domāšanai par jauniešu nākotni un telefona sarunām ar baleta pasaules varenajiem telpa ir ideāli piemērota. 

Luka Masala apguvis klasisko deju La Scala skolā, Amerikas baleta skolā un arī Monako. Dejojis karaliskajā Flandrijas baletā, Nansī Nacionālajā baletā, trupās Vācijā un Francijā. Karjeras laikā dejojis uz nozīmīgākajām baleta skatuvēm pasaulē. Dejotāja karjeras beigās vadījis Ballet du Capitole à Toulouse. Kopš 2009. gada vada Monako baletskolu un ir arī Youth American Grand Prix žūrijas loceklis konkursos ASV, Japānā, Itālijā, Francijā, Meksikā, Argentīnā un Brazīlijā.   

Inta Balode: Pie ieejas skolā ir 2 atšķirīgas izkārtnes – Academie de la Danse (Dejas akadēmija) un Academie de la Danse classique (Klasiskās dejas akadēmija).

Luka Masala: Clasique ir vecāka, tagad mācām ne tikai klasisko deju. Oficiālais nosaukums ir Academie de Princesse Grace, tur nav pat dejas vārda. Protams, esam baletskola, bet dejas vārds ir izņemts ārā, lai uzsvērtu, ka tā nav skola, kur māca tikai dejot. Te māca arī, kā būt, kā dzīvot, kā augt. 

Vai tas mainīja to, kādus audzēkņus uzņemat?

Uzņemam audzēkņus, kas grib kļūt par dejotājiem. Mūsu absolventi dodas uz ļoti klasiskām kompānijām, kā Marijas teātris Sanktpēterburgā, un uz laikmetīgām trupām, kā Nīderlandes Dejas teātris (NDT). Tas nav par klasisko vai laikmetīgo deju, tas ir par to, kā kļūt par dejotāju.

Vai jūsu izpratnē vislaikmetīgākā trupa, kur jūsu absolventi dodas, ir NDT?

Lielā mērā, jā. Tā ir prestiža vieta, kur klasiskās prasmes prasa daudz mazāk nekā citur. Piemēram, tepat Montekarlo baletā jāvar dejot uz puantēm, ir jādejo arī “Gulbju ezers”. NDT ir apbrīnojami dejotāji, bet viņiem vispār nav klasiskās dejas treniņstundu. Cenšos parādīt dažādos ceļus profesijā. Iestāties skolā nenozīmē gatavoties vienai trupai – Montekarlo baletam, bet kļūt par dejotāju vietā, kur katrs vislabāk iederas. Atšķirīgas personības, atšķirīgi ķermeņi, tehnika. 

Vai dodaties rekrutēt studentus?

Jā, protams. Gadā redzu kādus 10 tūkstošus cilvēku konkursos, atlasēs, video atlasēs. Var sēdēt un gaidīt, ka cilvēki atbrauks un atbrauc arī, bet, ja dodos pats, tad atrodu cilvēkus, kas varbūt nemaz nezināja, ka tāda skola eksistē.

Uzņemat audzēkņus no 13 gadu vecuma. Visi ir jau ar kādu dejas izglītību, sagatavotību, vai uzņemat arī kādu, kurš nav dejojis?

Jā, visi jau ir mācījušies dejot. Lai gan es gribētu, lai varētu uzņemt arī bez pieredzes. Bet tad būtu jāuzņem audzēkņi 10 gadu vecumā, un vecākiem ir grūti dot projām tik jaunus bērnus. 13 gadu vecums ir labs brīdis, lai jau palaistu savu bērnu uz skolu. Tad arī sākam. Tas nav viegli, jo nereti ir vieglāk sākt ar “neapstrādātu materiālu“ nekā ar tādu, ko kāds jau ir veidojis. Cilvēki saka – jums ir viegli, jūs vienkārši paņemat labus dejotājus, bet tā nav gan. 

Ko uzskatāt par labu vecumu, kad sākt baleta apmācību?

Agrāk sāka 11 gadu vecumā, absolvēja skolu 18 gados un sāka strādāt. Tagad balets ir kļuvis par milzu biznesu, tāpēc sāk 3 gadu vecumā, izpilda variāciju 10 gados un vairumā gadījumu karjeru beidz 18 gadu vecumā (smejas). Man pirmā baleta klase bija 11 gadu vecumā, es mācījos La Scala baleta skolā, absolvēju 17 gados un uzreiz biju dejotājs La Scala trupā. Bet šodien tas ir bizness, kas iestāsta, ka jāsāk ļoti jaunam. Bieži cilvēki sāk pārāk jauni un tad var nodarīt sev pāri.

Katrs gadījums gan ir atšķirīgs. Kad braucu un skatos konkursus, es redzu divpadsmitgadīgus dejotājus, un viens var būt mazs, otrs – ļoti liels. Dažiem cilvēkiem vajag augt lēnāk, un ir jārespektē daba. Un ir cilvēki, kuri varbūt ir stiprāki, un tad var “uzspiest” drusku vairāk. Viss ir atkarīgs no skolotāja spējas ieraudzīt, cik tālu var iet un cik tālu nevajag iet, lai neiznīcinātu dejotāju. Manā skolā labā lieta ir tā, ka ir ļoti maz studentu un varam nodrošināt individuālu pieeju. Ir bērni, kuriem noņemam slodzi uz nedēļu vai divām, varbūt pat pāris mēnešiem.

Kāds ir lielākais audzēkņu skaits, kas vienlaikus mācās skolā?

Šogad ir 46. Parasti – starp 38 un 41. Šogad ir vairāk, jo pērn neviena meitene nekļuva par absolventi, visas turpināja mācības. Tāpēc šogad uzņēmu divas meiteņu klases. Nākamgad pēc atlases paliks viena klase. 

Tas nozīmē, ka mācību ilgums jūsu skolā nav stingri noteikts?

Es uzņemu cilvēkus un skatos, vai viņi ir atbilstoši virzienam, kurā skola iet, un, ja nav, tad ir muļķīgi viņus lauzt. Labāk ir pateikt, ka varbūt jums ir piemērotāka kāda cita skola. Man vajag cilvēkus, kas ir ļoti nobrieduši, kas mīl to, ko dara, dara to ar lielu kaisli, spēj komunicēt. Mēs to visu viņiem mācām, bet var redzēt, ka ne visiem tāda pieeja der. Neviens nav ne labs, ne slikts, jautājums ir, vai šeit viņam ir īstā vieta. Ir daudz citu skolu, mēs palīdzam atrast īsto. 

Cik lielā mērā ticat tam, ka baletā vajadzīgi noteikti fiziski dotumi, bez kuriem nav vērts mēģināt?

Parīzes operas kordebaletā izskatīsies jocīgi, ja tavas proporcijas nebūs labas, jo tur gandrīz visi dejotāji ir viena tipa. New York City Ballet 80. gados meitenes bija milzīgas, tas ir NYCB tips. Marijas teātrī – ļoti tievas meitenes. Katrai kompānijai patīk noteikts tips, un man kā direktoram jābūt gana inteliģentam, lai redzētu, kur katrs no maniem studentiem iederēsies. Daļa no mana amata ir palīdzēt jauniešiem atrast darbu kādā no trupām – es zvanu baleta kompāniju direktoriem, visu organizēju, jo viņiem pašiem šajā vecumā ir grūti saprast, ko darīt un kur iet.

Gariem un ne tik labiem vīriešu kārtas dejotājiem būs vieglāk dabūt darbu nekā tiem, kas ir ļoti labi, bet maza auguma. Ar Mihaila Barišņikova un Rūdolfa Nurijeva auguma parametriem šodien tālu netiksi. Es neticu, ka ir jābūt noteiktam augumam un tehnikai, lai būtu dejotājs. Bet, ja gribi tikt iekšā konkrētā trupā, kur visi ir ļoti gari un tu esi ļoti īss, tad tā būs problēma. Ja viss kordebalets ir 1,80 m un vadošais pāris 1,70 m, izrādē tas izskatās diezgan dīvaini. Daudzi trupu vadītāji izvēlas garus dejotājus, bet meitenes kļūst aizvien garākas un garākas, kamēr zēni – īsāki un īsāki, tāpēc aizvien lielāka problēma ir atrast gara auguma labus vīriešu dejotājus. Es personīgi ticu, ka kādam būtu jādibina trupa ar īsa auguma dejotājiem un tā būtu fantastiska trupa. Pa gabalu jau neredzēs atšķirību no garo cilvēku trupām. Ir svarīgi, lai ir dejotāja sirds, lai ir vēlme ar kaut ko dalīties ar publiku, lai ir koordinācijas dotības, lai ir spēja projicēt iekšējās jūtas kustībā. Tas ir svarīgi, nevis tas, cik garš esi. 

Šogad man absolvēs trīs puiši, un viņi visi ir ļoti īsi. Kompānijas saka – viņi ir izcili dejotāji, bet, piedod, par īsu. Viens puisis ir ļoti labs, bet nu jau kļūst mazāk labs, jo pārdzīvo, ka nav vērts doties uz labajām trupam, kur netiks uz augšu auguma dēļ. Saprotu arī direktorus, jo viņi cenšas pieskaņoties kompānijas esošajam sastāvam. Jaunajam dejotājam tad jāatrod cita kompānija, kur varēs “uztaisīt sev vārdu” un tad jau varēs tikt arī lielajā kompānijā.

Tad vairs nav svarīgi, cik garš esi.

Jā, tad vari būt ļoti īss. Ja tev ir vārds, tad viss ir labi. 

Cik daudz gatavojat audzēkņus laikam, kad viņi vairs nedejos? 

Skolas uzdevums ir iedēstīt sēklas viņu galvās, iedot veidu, kā redzēt dzīvi, kā dzīvot, kā komunicēt, kā būt godīgiem, kā izturēties pret citiem, kā dzīvot ar kaislību. Tas ir tas, ko es un pasniedzēji varam vislabāk iemācīt. Dalīties ar savu kaislību, mācīt cieņu pret mūsu mākslas formu. 

Ja esi bijis dejotājs ar labu karjeru, ir viegli atrast citu nodarbošanos, jo tev piemīt disciplīna, zini vairākas valodas, tev ir upurēšanās gars, kas citiem cilvēkiem varbūt nav. Mēs arī mācām, kā radīt baletus. Tie, kam ir horeogrāfa talants, jau te mācās to izmantot. Skolotāji strādā ļoti uzmanīgi, lai būtu par labu piemēru, ja dejotājs izvēlēsies pedagoga karjeru. Es daudz runāju ar audzēkņiem, viņi spēj paust savas problēmas, spēj būt godīgi un ar mīlestību uzklausīt, ko citi par viņiem domā. Bija laiks, kad skolotājs varēja būt ass, negribu teikt – “nejauks”. Tas bija citāds laiks. Tagad nevar teikt – “tu neesi gana labs”, būs tiesas prāva no vecākiem. 

Mēs sakām, ko domājam, bet izturamies pret cilvēkiem ar cieņu un lielu mīlestību. Varam pateikt, ja ir kāda problēma. Sveram viņus katru mēnesi – ja svars svārstās, kā nevajag, nāk uztura speciālists un analizē, kāpēc tā notiek, varbūt var sniegt kādus noderīgus ieteikumus. Tas ir labāk nekā dažās citās vietās, kur nākas klusēt par visu. Ja kādam pasaka – “Izskatās, ka esi pieņēmies svarā”, tad jurists klāt. Manā laikā pateiktu: “Tu sūdīgi izskaties! Tu esi resns kā govs!” Ir necilvēciski ko tādu teikt pusaudzim. Ja sarunājas cieņpilnā veidā, tas jauniešus izglīto pārmaiņām. Tas viņiem palīdzēs vēlāk būt drošākiem cilvēkiem. Audzēkņi nāk pie manis uz kabinetu, daži nāk katru dienu, stāsta, ko skolotājs teica, kas viņus apbēdinājis. Es saku: labi, analizēsim, kas notika. Esmu viņiem kā filtrs. Svarīgi, lai viņi neredzētu mani kā piramīdas virsotni. Esmu šeit, lai palīdzētu. Ja skolotājs pateica: “Nostiep pirkstus, citādi nekad nebūsi dejotājs”, vienkārši aizmirsti otro teikuma daļu un nostiep pirkstus. Otrā daļa neko nedod. 

Kā izvēlaties skolotājus?

Kad sāku vadīt skolu, bija pieci skolotāji. Trim palūdzu aiziet, jo gribēju, lai strādā tikai tie, kuriem pašiem ir bijusi dejotāja karjera. Viņi var mācīt bērnus, jo zina, ko tas nozīmē, kādu laiku un ieguldījumus, un upurus tas prasa. Un kādi ir priecīgie notikumi, ar ko pēc tam dalīties. Pieņēmu trīs jaunus cilvēkus, kas pirms tam nebija strādājuši par pedagogiem. Kopā strādāja jaunāki un vecāki skolotāji, varējām vērot, kas darbojas, kas ne. 

Kā jūs kopumā redzat baletu mūsdienu pasaulē? 

Ir daudz diskusiju par laikmetīgo deju, un katram ir tiesības domāt to, ko grib. Man nereti laikmetīgajā dejā pietrūkst dejas. Ir izcilas idejas, bet kustība ļoti tuvu teātrim. Man patīk laikmetīgā deja, kurā vēl aizvien var redzēt iedvesmu no baleta – Jirži Kilians, Matss Eks, Viljams Forsaits. Patīk uz publiku orientēti darbi. Moriss Bežārs taisīja izrādes, kas aizrāva 60 tūkstošus skatītāju stadionā. Man vairāk patīk tādi darbi – kas atstāj iespaidu uz cilvēkiem, nevis tikai darbojas ar izrādes koncepciju. Kā Žans Kristofs Majo – tas ir laikmetīgais balets, es teiktu, neoklasika. Kas tad ir laikmetīgs mūsdienās? Cilvēks, kurš vēl nav miris, ir laikmetīgs. Man patīk, ja lieto klasiskās dejas vārdnīcu. Vai arī no otras puses – tādi horeogrāfi kā Sidi Larbi Šerkaui, kur ķermenis tiek lietots veidos, kādus es nekad neiedomātos. Var redzēt, kā āda kustas cauri kauliem, un man tas patīk. Tikai šādi darbi reizēm izskatās pārāk repetitīvi, salīdzinot ar horeogrāfijām, kas izmanto plašāku pieeju – iet no klasikas soļiem uz grīdas tehniku, paņēmieni mazāk atkārtojas. Lai gan arī Petipā soļi visu laiku ir tie paši.

Jā, tur taču ir ļoti daudz atkārtošanās.

Jā, ir, bet stāsti un kostīmi ir dažādi. Man gribas cerēt, ka laikmetīgajai dejai augs kvalitāte un vairs netiks atbalstīta viduvēja horeogrāfija, kas domā, ka, aiz laikmetīguma vārda slēpjoties, var darīt, ko grib, bez jebkādas idejas un izpratnes. 

Tas jau var notikt arī baletā, ka nav nekādas idejas…

Tieši tā, tas nogalina baletu! Mūsdienās klasiskais balets paliek noteiktos rāmjos un neaug. Pēdējo 20–30 gadu laikā ap 70% baleta kompāniju ir slēgtas. Itālijā katrā pilsētā bija balets. Tagad ir trīs. Tas pats Francijā. Vācijā drusku vairāk. Tāpēc arī saku, ka ideju trūkums nogalina baletu. Ceru, laikmetīgā deja neaizies pa to ceļu, pa kuru aizgāja klasika. Ceru, ka deja attīstīsies kvalitatīvi, estētiski un arī konceptuāli. Un koncepcija nevar būt – vienkārši staigāt trīs stundas; tad es labāk sēžu pludmalē un skatos, kā cilvēki staigā tur. Dejotāja darbs, pūles un upuri ir svarīgi. Ja ieguldi tik daudz, lai kļūtu par dejotāju, un tad visu atlikušo karjeru izpildi divus soļus, tas ir skumji. 

Ceru, ka arī dejas skolas sāks skatīties uz laikmetīgo baletu kā vērtību, kā ko tādu, uz ko vērts virzīties. Lai nav kā tagad, kad skolās un konkursos reizēm redzu – ja kāds dejotājs nav tik labs, tad viņam draud: “Sūtīšu uz laikmetīgo”! Ir ārkārtīgi virspusīgi domāt, ka laikmetīgajā dejā jebkurš var tikai vārtīties pa grīdu, ka tur nekas nav jāmāk. 

Kādas bija jūsu mīļākās lomas, kad pats dejojāt?

Būtiskākā loma, kas mani padarīja par to, kas esmu, ir darbs Džona Noimaijera baletā “Kamēliju dāma”. Man ir izteikta klasiskā baleta izglītība, jo nāku no La Scala baletskolas, man nekad nav bijušas laikmetīgās dejas nodarbības. Dejoju klasiskās partijas baletos “Žizele”, “Romeo un Džuljeta”. Mana pirmā laikmetīgās dejas pieredze bija Jirži Kiliana “Simphony in D”, kas nebija nemaz tik laikmetīga. Tad Hilarions Matsa Eka “Žizelē”. Tā bija īpaša pieredze – zini mūziku, zini soļus, un pēkšņi dari tik dīvainas kustības. Eka “Žizele” palika manā sirdī vēl labāk nekā baleta klasiskā versija. Esmu dejojis arī Hosē Limona, Viljama Forsaita horeogrāfijas. Vairāk esmu dejojis klasisko baletu, bet tas nenozīmē, ka tam dotu priekšroku, vienkārši man nebija izglītības laikmetīgajā dejā. Mēs skolā ļoti cenšamies, lai klasiskās un laikmetīgās dejas apmācība būtu vienā līmenī. 

Kuru mūsdienu horeogrāfu darbam cenšaties sekot? 

Es daudz laika veltu skolai, ne tik daudz skatos izrādes. Pārsvarā skatos uz studentiem. Man patīk Gojo Montero darbi, Marko Geke ar viņa šizofrēnisko kustību un trakumu, Sidi Larbi Šerkaui man patīk jau kopš viņa agrīnajiem darbiem. Noimaijers, Majo…

Kā ar horeogrāfēm sievietēm? 

Kāds viņai bija vārds? Kristala Paita. Redzēju divas viņas izrādes Montekarlo, man ļoti patika. 

Vai tam, ka jums vieglāk nosaukt vīriešus, ir kāds sakars ar varu?

(Smejas.) Ir vieglāk tikt pie varas, ja esi sieviete.

Augstos amatos baleta kompānijas parasti ir vīrieši.

Es aizgāju no baleta trupu pasaules pirms divdesmit gadiem. Varam novērot tendenci no vienas galējības krist otrā. Šodien noteiktās situācijās sieviete saņems lielāku ievērību tikai tāpēc, ka ir sieviete. Pēc laika sapratīsim, ka jautājums ir par talantu, nevis dzimumu. Ticu, ka dažu teātru direktoriem ir būtiski saglabāt vīriešu varu, bet tādu ir daudz mazāk nekā kādreiz. Tad bija ļoti maz sieviešu. Parīzes operas baleta jaunā direktore ir jau otrā sieviete šai amatā (Orēlija Dipona vada trupu kopš 2016. gada, 1995.–2014. gadā to vadīja Brižita Lefevra – red. piezīme). Norvēģijas Nacionālo baletu vada Ingrīda Lorensena. Horeogrāfijā? Hmmm… Sievietes ir – Lusinda Čaildsa, Tvaila Tarpa, Pīna Bauša, Marta Greiema…

Visas revolucionāres… Kā ar audzēkņiem – vai zēnu īpatsvars pieaug? 

Jā, noteikti. Salīdzinot ar manu laiku, ļoti pieaug. Pirmajā gadā, kad vadīju skolu, bija divi puiši, tagad ir 19 – maksimums, ko varu uzņemt. Manā jaunībā bija klišeja – ja gribi būt baletdejotājs, būsi kā maza meitene. Daudzi zēni negāja uz baletu, jo baidījās, ko par viņiem padomās. Mani arī skolā apsmēja. Pusgadu nedejoju, teicu tēvam, ka vairs negribu dejot, ka gribu būt futbolists. Tā bija sabiedrības izvēle, nevis manis paša. Labi, ka man bija gudrs tēvs. Par zēniem baletā joko jau arī vēl tagad, bet krietni mazāk, un ir daudz zēnu, kas grib mācīties. 

Foto: Cristian Hillbom, publicitātes attēli un Intas Balodes personīgais arhīvs