Inta Balode

Un Dievs runāja uz mani, un es dzirdēju, un es gāju pa norādīto ceļu! Cik bieži šis scenārijs realizējas tiešā veidā caur tekstu, caur pateiktiem vārdiem? Vai Dievs bieži atsūta epastus (ķēdes vēstules neskaitās) vai ar krāsu uzpūš uz vannas istabas sienas ieteicamo rīcības plānu? Gandrīz nekad. Precizitāte biežāk ir Dieva pretstata darba instruments. Savukārt svētās atklāsmes notiek caur zīmēm un simboliem, caur degošiem krūmiem un ūdeņiem, kas pašķiras mūsu priekšā, caur kādu svešinieka acu skatienu  un maigu pieskārienu brīdī, kad sāp visvairāk. Un šādā kontekstā Lisbete Gruveza pavisam droši izkonkurē amerikāņu tele-evaņģēlistu Džimiju Svagartu. Viņa nerunā, viņa dejo, un viņa necenšas mūs kārdināt ar gaišu nākotni.

Festivālā „Homo Alibi: recycled” 31. augustā un 1. septembrī bija skatāma horeogrāfes Lisbetas Gruvezas un komponista Mārtena van Kauvenberges (apvienība “Voetvolk” www.voetvolk.be) laikmetīgās dejas izrāde „Kļūs sliktāk, sliktāk un sliktāk, mans draugs!”. Šis nu ir tas gadījums, kad solo izrāde patiesībā ir duets, kad horeogrāfei un dejotājai blakus uzreiz jānosauc komponista vārds. Kustības un skaņas vienotība ir fantastiska. Skaņas, aprauti vārdi, melodijas – viss der kā uzliets. Turklāt nevis tāpēc, ka dejotāja ielektu katrā notī, bet gan tādēļ, ka rodas iespaids, ka skaņa, tāpat kā kustība rodas dzīvajā laikā un telpā. Lai arī ir redzams, ka izrādei ir ļoti stingra un fiksēta struktūra, šī absolūtā nepastarpinātība ļauj noticēt improvizācijas klātbūtnei, par kuru vēstīts izrādes pieteikumā. Un patiesībā nav jau jāatmin mīkla, cik daudz ir iestudēts, cik improvizēts (lai gan doma mieru neliek). Spēja “viltot” spontanitāti un pirmreizīgumu norāda uz vēl lielāku meistarību.

Jādomā, ka nevienam, kas bija zālē, neradās šaubas par to, cik izcila dejotāja ir Lisbeta Gruveza. Un vēl jo lielāks prieks tāpēc, ka viņai jau sen vairs nav piecpadsmit gadi. Latvijā, kur vēl aizvien valda diezgan liela apsēstība ar jaunību kā vienīgo labo risinājumu, ir vēl jo svarīgāk rādīt šādas izrādes, kur personības spēks “norauj jumtu” (jāpiebilst gan, ka manām acīm viņa izskatījās daudz vecāka nekā izrādījās pārbaudot datus internetā). Katra kustība ir precīza līdz milimetram, ja tā tiek atkārtota, tad tieši tāpat, kā tika izpildīta pirms pāris sekundēm. Par spīti tam dejojums nekādā ziņā nav sterils un mehānisks, te jau atkal jāatgriežas pie spontanitātes imitācijas – pietiek ar dažām sekundēm, lai ķermenis aizmirstu un žestu atkārtotu ar pirmreizīguma un neatkārtojama nozīmīguma garšu. Kopiespaids ir tāds, it kā dejotājas ķermenis būtu pieslēdzies pasaulei, pieslēdzies visiem mums, un ikviena svārstība tur, rezonē manī – šeit. Daļa no maģiskās klātbūtnes slēpjas tajā, kā viņa skatās, ar kādu rūpību skatiens ceļo pa skatītāju zāli (kuru gan prožektoru dēļ viņa visticamāk redz ļoti vāji, bet vai nu tas maina mūsu izjūtas).

Vai ir kāda būtiska nozīme, ka izrādes pamatā ir amerikāņu evaņģēlista runas? Tikai tādā mērā, ka tās kļuvušas par pamatu tik spēcīgam darbam. Tikai tik daudz, lai bez vārdiem runājot par runu iedarbīgumu, atgādinātu, ka runas ir spēcīgas ne jau vārdu dēļ. Citādi izrādes laikā par sludināšanu nedomāju. Domāju par fantastiskajām roku kustībām, par to, kā katra kustība rada iespaidu it kā tā notiktu blīvā telpā, it kā katrai kustībai būtu milzīgs iekustināšanas spēks. Domāju par atbildību pret skatītāja laiku, par to, ka šis ir gadījums, kad ir redzams laiks, kas pavadīts, lai būtu tāda meistarība un lai būtu tāda izrāde. Klausos bērnu jautājumos : “Ko viņa dara?”, “Kas viņai notika?”. Viss ir īsts, viņai kaut kas notiek, nevis viņa tagad izvēlas pietupties, jo dramaturģiski prasās pēc lēnāka mirkļa. Lai nu mums biežāk laimētos, ka uz mums sprediķo tādā veidā. Lai mums biežāk laimētos, ka mums sola “būs sliktāk, sliktāk, un sliktāk”, lai padarītu mūs laimīgus.