Agnese Bordjukova*

Kad zaķis bēg no lapsas – ko viņš redz savā ceļā? Visdrīzāk viņš nepaspēj pamanīt tulpes, kas aug ceļa malā. Viņa vienīgais mērķis ir izdzīvot. 

Rakstot par laikmetīgās dejas mākslas studiju programmas iepriekšējo, t.s. sestās paaudzes (vēlāk – apvienības “SIXTH”) izlaiduma darbu skati, raksta autore Agate Bankava topošos dejas māksliniekus nodēvēja par supervaroņiem. Man supervaronis saistās ar būtni, kam ir pārcilvēciskas spējas. Kāpēc gan par laikmetīgās dejas mākslas studentiem būtu jādomā kā par pārcilvēkiem? Šogad, esot iesaistītai nākamās – septītās – paaudzes bakalauru darbu tapšanā (trijiem no studentiem biju bakalaura darbu vadītāja), šis vārds bieži manī atbalsojās. Jo vairāk tuvojās diplomdarbu skate, kurai paši jaunie dejas mākslinieki devuši ķermeniskas asociācijas raisošu nosaukumu “Ar galvu pa priekšu”, jo stiprāk caur supervaroņa tēla prizmu uzlūkoju procesu. Vienā no mēģinājumiem Mārtiņš Emīls Aržanovskis man savu darba gaitu raksturoja kā neiespējamo misiju, nostiprinot sajūtu, ka diplomdarbu veidošanā klātesoša ir spriedze, eksistenciāls fons. Tas nepārsteidz, jo tā ir liela atbildība – veidot savu pirmo izrādi, pabeigt studijas, caur to parādot savu profesionālo potenciālu un varēšanu. 

Septītā paaudze jeb LKA studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” nule kā absolventi ir 12 jauni dejas mākslas profesionāļi – Dita Andersone, Mārtiņš Emīls Aržanovskis, Anastasija Čornaja, Lauris Limbergs, Poļina Filippova, Artūrs Nīgalis, Lelde Beāte Kuzņecova, Imants Ilgažs, Anna Marija Puķe, Mārīte Supe, Rūdis Vilsons, Sintija Skrabe. Tradicionāli studenti savu profesionālo varēšanu pierāda, veidojot 30 minūšu ilgu laikmetīgās dejas izrādi. Teorētiski viņiem ir iespēja izvēlēties arī citu formātu savam bakalaura darbam, tomēr ir pavisam nedaudz piemēru, kad students absolvē programmu ar citāda veida darbu. Piemēram, 2018. gadā Anušas Cvetkovas bakalaura darbs bija apjomīgs pētījums par stiepšanās metodiku un ķermeņa elastību, savukārt 2021. gadā Kitija Geidāne veidoja videoizstādi un perfomanci. 

Gatavojot šo rakstu, esmu ar jaunajiem māksliniekiem runājusi par procesu. Palūdzu arī, lai katrs noformulē savu individuālo sajūtu par šo būtisko laiku. Gandrīz visās saņemtajās atbildēs kā galvenās izjūtas iezīmējas pretrunīgas emocijas, vairāku stāvokļu izdzīvošana īsā laika posmā, kas man ļauj apgalvot, ka šis laiks jauniešu dzīvē ir intensīvs, apvienojot sava ceļa un izteiksmes meklējumus profesijā. “Katru dienu sastopos ar to, ka zinu, turpretī nezinu tik daudz. Katru dienu mācos. Katru dienu mācos pieņemt lietas, situācijas, cilvēkus, sevi. Tik skaists, straujš, ar kāpumiem un kritumiem piepildīts pārmaiņu laiks,” – tā to raksturo Anna Marija Puķe.  

Skate

Es savu izrādi iztēlojos vērienīgu, gribu karāties striķī, gribu kāpt bedrē, gribu, lai uz skatuves ir vesels koris, gribu, lai divi dejotāji ir tik sinhroni, it kā būtu viens un spētu ilustrēt smadzeņu funkcijas, gribu, lai dejotāji parāda sava ķermeņa inteliģenci, gribu, lai dejotāji izrādes veidošanas procesā jūtas droši, gribu izprast savas dusmas, gribu spēt pieņemt nāvi un no tās nebaidīties, gribu saprast savu domu procesus, gribu gleznot, lai spētu radīt, gribu, lai man ir vairāk laika, lai var koncentrēties uz vienu lietu, gribu, lai es nejūtos tik pretrunīgi, gribu augt kā dejotāja, tāpēc mācos saprast attiecības starp savu racionālo un emocionālo pasauli, gribu “domāt kā mūks”, gribu, lai sievietes dejo izlaistiem matiem, gribu strādāt ar sarežģītu scenogrāfiju, gribu parādīt sev un citiem, ka es varu. 

Jaunie horeogrāfi bieži veido darbus, kas risina kādu pašiem aktuālu, nereti iekšēju problēmu. To var saistīt ar vajadzību izprast sevi, lai pilnveidotos gan kā personība, gan kā profesionālis. Dejotāja un horeogrāfa profesijā specifiskā iezīme ir tā, ka ķermenis ir ne tikai cilvēku mājas, bet arī darba instruments. Tāpēc bieži izrāžu temati sabalsojas ar aktuāliem ķermeniskiem vai garīgiem procesiem un novērojumiem, kas norit dejotājā. 

Topošo horeogrāfu izrādes notiek dažādās vietās Rīgā: LKA teātra mājas “Zirgu pasts” Karamazovu zālē, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, Emīla Dārziņa koncertzālē un arī Rīgas cirka arēnā. 

Pirmā izrāde diplomizrāžu skates nedēļā no 18. līdz 26. maijam ir Poļinas Filippovas darbs “Leļļu nams”, ko autore veidoja kopā ar Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas dejotāju programmas topošajām absolventēm. Šādu iespēju autore ieguva, uzvarot jauno horeogrāfu konkursā, ko jau otro gadu rīkoja RBS. Horeogrāfi un dejotājas vieno būšana līdzīgā profesionālās dzīves posmā – studiju noslēgumā, kas arī noteica izrādes tēmas izvēli. Izrāde sākas dinamiski, dejotājām strauji skrienot no vienas skatuves kulises uz citu. Izrādes ritmu tulkoju kā sajūtu par studiju procesu abās mācību iestādēs. To raksturo vajadzība uztvert, paspēt, būt simtprocentīgi klātesošam, izcelties, atbalstīt citus, parādīt sevi, pārslēgties. Izdejotais materiāls veidots individuāls, izceļot katras dejotājas stiprās puses, minu arī, ka dejas apmācībā gūto personīgo pieredzi. Būtiska loma tiek piešķirta rādītājpirkstam, kas veido lielu daļu kustību materiāla un liek domāt par horeogrāfes vēlmi uzsvērt, ka cilvēki dejas apmācībā ir marionetes (lelles) un ka vadītāja komandai ir dominējoša ietekme uz dejotājiem. Veidojot šo darbu, horeogrāfe kopā ar dejotājām meklē drošo vietu, kur atgūt spēkus, apjaust sevi pēc trakā skrējiena. Izrādes noslēgumā viņas kopīgi tur arī nonāk. Ritmiski mierīgā, kustības apziņu svinošā unisonā, kas, noskatoties visus jauno horeogrāfu darbus, man izvirzās par vienu no vadmotīviem. 

Vairākās izrādēs jaunie horeogrāfi veido lēnas, apzinātā pieskārienā un apskāvienos balstītas kustību ainas. Apskāvienu un mierinošu pieskārienu savā horeogrāfijā izmanto gan Lauris Limbergs, gan Anna Marija Puķe. Satvērienā balstītu duetu izstrādā Mārtiņš Emīls Aržanovskis. Mārīte Supe caur iespaidīgu vizuālo scenogrāfiju meklē veidus, kā radīt drošu un iekļaujošu vidi. Sintija Skrabe radījusi horeogrāfiju, kurā divi dejotāji vizuāli un skaniski iespaidīgajā kora “Dziesmu vara” dziedātāju aplī savienojas un saplūst vienotā dejas satvērienā. Artūrs Nīgalis, kura jaundarbu ierosinājusi vajadzība reflektēt par personīgi sāpīgu tematu – dzīvi bez tēva –, izrādes formātā ir “sadraudzējies” ar virvi un ļauj tai sevi ieskaut, burtiski ietinot galvu, rokas un ķermeni. Jaunais autors pārbauda savu fizisko spēju robežas, meklējot, kā virvi (personīgo atmiņu vai pieredzi) var pakļaut un kā tā var atbalstīt jaunrades un personīgās izaugsmes ceļā. 

Otrs raksturlielums, kuru var novērot vairākos jaundarbos, ir fragmentārisms. Jau pieminētā sašķeltība un pretrunas, kas izteikti pavada jaunos profesionāļus šajā dzīves posmā, atspoguļojas gan izrāžu tematos, gan to struktūrās. Daudzas izrādes veido atsevišķi fragmenti. Īpašs izaicinājums jaunajiem autoriem ir saprast, kā atsevišķās ainas attīstīt un savienot, lai tās veido vienotu izrādi, nevis ainu virknējumu. 

Annas Marijas Puķes izrādē “Kā dzimis jauns”, kurā risinātas sapnim raksturīgas kvalitātes, fragmentārisms ir apzināta izvēle. Šajā darbā straujās notikumu, kustību un stāvokļu maiņas tiek pamatotas ar sapņa gaitu, nemeklējot ierastu loģiku vai secīgu notikumu attīstību. A. M. Puķes horeogrāfijai raksturīgas pēkšņas ritma maiņas, kustības ātruma galējības, negaidīti uzplaiksnījumi, kas pārsteidz un notur uzmanību. Šajā darbā ir izdevies sapnim raksturīgās kvalitātes ne tikai izmantot izrādes kustību materiāla veidošanā, bet integrēt arī gaismu un skaņas partitūrā, skatuves telpas plānojumā, kā arī izrādes dramaturģijā. Tāpat ideja strādāt ar dejotāju un pašas sapnī pieredzētā interpretācijām īstenota veiksmīgi, kā izrādes materiālu atlasot neparastas, brīžiem smieklīgas un pārsteigumu raisošas epizodes. 

Lelde Kuzņecova izrādē “Monologu dialogi” strādā ar apziņas duālismu, tāpēc arī viņas darbā fragmentētība darbojas kā mākslinieciskais paņēmiens. L. Kuzņecovas izrādē tiek izzināti cilvēku iekšējie stāvokļi un to mijiedarbība ar ārējo vidi. Horeogrāfe iesāk izrādi, vizualizējot abstraktu un mistisku būtni, ko veido četru dejotāju ķermeņi, kas savīti vienā, simbolizējot zemapziņu. Tas ir intriģējošs un vizuāli precīzs pieteikums temata izpētei horeogrāfijā. 

Lauris Limbergs izrādes “Zemapziņas apgaismība/ beztermiņa gars” struktūru veidojis izteikti sadalītu. To veido divas daļas, ko pēc tam iedala vēl deviņas daļas. Pirmā daļa notiek telpā, otrā daļa – dārzā. Darbam ir procesuāla, rituālam raksturīga atmosfēra un kustību kvalitātes. L. Limbergs daudz iedvesmojies no budisma filozofijas, darbu veidojot vairāk kā savu sajūtu pieņemšanas aktu, ne tik daudz kā izrādi tradicionālā izpratnē.

Imants Ilgažs izrādē “Domu plūsmā” risina domformu dažādos stāvokļus, lai mācītos izprast un pārvaldīt savas domas. Autors iedvesmojies no Džeja Šetija (Jay Shetty) grāmatas “Domā kā mūks”, meklējot horeogrāfijas ietvaru dažādām grāmatā pārstāvētām idejām par domāšanas procesu. Darbā izmantota ritmiska un pulsējoša mūzika, kas atsevišķās daļās vedina kustēties līdzi dejotāju spēcīgajām un fiksētajām kustībām. Kad skatuves telpu pāršķeļ plats zaļganas krāsas gaismas stars, kas idejiski veido domu plūsmas koridoru, kurā dejotāji šūpojas dažādos virzienos, pirmajā rindā sēdošie to novērtē kā interakcijas iespēju un ļauj arī saviem ķermeņiem īsi ieplūst gaismas tunelī. 

Dita Andersone savā izrādē “Viens/1” meklē veidus, kā savu aizraušanos ar cilvēka ķermeņa, konkrēti – smadzeņu, uzbūvi un darbības principiem, kas ir mehānisks un noteiktā struktūrā balstīts process, iemiesot horeogrāfijā. Kustības gaistošā un pārplūstošā daba iegūst jaunu kvalitāti, kad to ievieto konkrētā rāmī. Kā divi videospēles varoņi dejotāji L. Kuzņecova un I. Ilgažs dodas cauri horeogrāfes izveidotajam kustību režģim, strādājot ar nemitīgu kustības apzinātību, telpas izjušanu un iekšēju muskuļu sasprindzinājumu, lai saglabātu mehāniskumu, kas izvēlēts kā vadošais elements D. Andersones horeogrāfijā. 

Impulss, kas aizsācies kā savas uzvedības novērojums, bet ko Anastasijai Čornajai izdevies transformēt aktuālā izrādes tematā, ir pasīvā agresija. Autore šo bieži vien netiešo, patiesos nodomus apslēpjošo komunikācijas formu iemieso precīzās kustībās, mīmikās un balss intonācijās, lai radītu jēgpilnu horeogrāfiju, kas atspoguļo nodomu klātbūtni cilvēku uzvedībā. Īpaši precīzs un izteiksmīgs ir izrādes sākums, kurā četri dejotāji smalki strādā ar sejas muskuļiem. Dažādas pārspīlētas mīmikas, kurās skatītājs raugās kā spogulī, un dejotāju intonācijas, runājot tekstus, atpazīstami atsauc atmiņā mirkļus, kad kāds ir pateicis ko aizskarošu un aizvainojošu, bet licis tam izklausīties nevainīgi. 

Temats, par kuru tā vai citādi savos darbos reflektē jaunie dejas mākslinieki, ir savstarpējā komunikācija. Sintija Skrabe, veidojot savu darbu, pastiprināti interesējas par neverbālo komunikāciju. Tā rezultātā savā izrādē vai pat, jāsaka, pieredzes notikumā viņa atklājusi, ka ārpus vārda esošā audiālā un kinestētiskā informācija, kas nāk no cilvēku ķermeņiem, ir iedarbīga un aizraujoša telpa, kuru izzināt. Izrādes iekārtojumu veido trīsdaļīgs aplis, kura pašā centrā ir dejotāju duets, otrajā slānī – skatītāji un trešajā – koris. Horeogrāfe visaptveroši telpiski dod iespēju skatītājiem piedzīvot skaņas sadarbību ar dejotāju kustībām. 

Savstarpējā komunikācija būtiska arī Mārtiņa Emīla Aržanovska darbā “Turu”. Divi dejotāji jūtīgi un niansēti attīsta pieskāriena variācijas, audzējot fizisko un emocionālo piesātinājumu no vieglas taustīšanās pēc atbalsta (gan no sienas, gan no otra cilvēka) līdz pamatīgam satvērienam, ko nekad nevar vai negribas atlaist. Izrādi var dēvēt par poētisku ainavu, kurā pieklusināti, bet skaidri autors un dejotāji ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem pavēsta par divu ķermeņu (cilvēku) mijiedarbību.  

Dejotāju sadarbība ar scenogrāfiju ir Mārītes Supes izrādes “Gaismu verot” centrālais elements. Ieejot izrādes telpā, skatītājiem paveras vizuāli iespaidīgi objekti, kas atgādina starus un vedina domāt par siltu, bet atvērtu telpu, kura ieskauj dejotājus. Laika gaitā var atšifrēt, ka objekti veidoti no gumijām, kas ievietotas telpā vertikāli. Pie grīdas to galus notur smilšu maisi, savukārt to augšējais galapunkts ir nostiprināts pie skatuves konstrukcijām. Darbos, kuros viena no centrālajām lomām ir piešķirta objektam, ir būtiski to pilnvērtīgi integrēt mēģinājumu procesā. Priekšmetiem piemīt savas īpašības, materialitāte, kas var noteikt izrādes saturu. Ierobežoto apstākļu dēļ scenogrāfijas uzstādīšana un novākšana ir atņēmusi dārgo mēģinājumu laiku, kā rezultātā ir redzams, ka nav paspēts saprast, kas ir būtiskākais. Skatoties izrādi, jūtams, ka horeogrāfija un scenogrāfija dzīvo katra savu dzīvi, tomēr ir pamats domāt, ka autore savu ieceri nākotnē vēl attīstīs.  

M. Supes organiskā kustības izjūta atklājas Artūra Nīgaļa veidotajā un līdzizpildītajā izrādē “Silueta burti”. Šīs izrādes spēks ir tajā, ka izrāde ir iedarbīga, arī nezinot autora personīgo stāstu, kas aiz tā stāv. Abu dejotāju koncentrētā, bet mierīgā klātbūtne un darbs ar virvi ievilina pasaulē, kurā var novērot vēlmi pēc atbalsta, pārdzīvojumu transformācijas un atbrīvošanos no iekšējiem žņaugiem.  

Rūdis Vilsons teicami izprot teoriju un spēj to integrēt sava darba idejas izstrādē. Izrādes “Proserpina/ Mans pavasaris” teorētisko bāzi veido dažādi piemēri, kas mitoloģijā un zinātnē nodarbojas ar jautājumiem par zaudējumu. Izrādi raksturo īpaša atmosfēra, kurā četras sievietes izlaistiem matiem, pusgarās kleitās (kas uzjundī sajūtas par modernās dejas spēcīgajām sievietēm Martu Greiemu un Pīnu Baušu), pusnoliektām galvām un mugurām risina autora piedāvātos kustību kodus. Personīgi izjutu horeogrāfa interesi strādāt ar ķermeņa aizmuguri, kas var tikt attīstīta gan kā konceptuāla, gan kinestētiska izrādes kvalitāte. Bakalaura darba aizstāvēšanā jaunais autors jau prezentēja vairākas idejas, kā skatē rādīto izrādi attīstīt konceptuāli grodākā un nobriedušākā veidolā. 

Ar galvu pa priekšu  

Tomēr kas šo bagātīgo un tik daudzas mācības reizē piedāvājošo laiku liek raksturot kā neiespējamo misiju? Noslēdzošais studiju semestris septītajai paaudzei ir laiks, kad izteikti tiek pārbaudīta viņu fiziskā izturība un garīgā noturība, īpaši lielās slodzes dēļ. Kopš programma tiek īstenota trīs gadu ietvaros, noslēdzošais studiju semestris vairs nav brīvs no lekcijām un citiem studiju pienākumiem. Laikā, kad jāveido pašiem savas izrādes, studenti vēl iet uz lekcijām, piedalās vairāku viespasniedzēju darbnīcās, dejo un mēģina izrādē, ko kopā ar viņiem veido kursa vadītāja. Mēģinājumi bieži ir vēlu un ļoti vēlu vakaros. 

Izrāžu skatē, kas kopumā norisinās nedēļu, katru vakaru tiek rādītas divas izrādes, pa dienu veidojot gaismu dizainu un mēģinot. Daudziem no jaunajiem horeogrāfiem pirms savām vakara izrādēm ir dienas mēģinājums pie citiem horeogrāfiem, jo katrs no viņiem dejo vēl arī kursabiedru izrādēs. Un vēl uz papēžiem min bakalaura darbu teorētiskie pamatojumi, kuri parakstīti (darba vadītāju pārbaudīti) jāiesniedz piecas dienas pēc izrāžu skates. D. Andersone raksta: “Mana spēcīgākā sajūta šajā brīdī ir apjukums. Esmu ierauta nebeidzamā tornado, viss tik haotiski, tik nestabili, tik traki, ka galva dažreiz reibst un gribētos skriet projām uz drošāku vietu, bet bēgt nevar.”

Plānoti vai nejauši tiekoties ar studentiem skates mēnesī, rodas iespaids, ka viņi var pieslēgties lietām vien īslaicīgi, jo darāmo darbu apjoms neļauj apstāties un, piemēram, uzklausīt darba vadītāja komentārus pēc mēģinājuma vai pieņemt (apzināties) komplimentus par labi nodejotu izrādi. Par to liecina koncentrēties nespējīgs skatiens, nopūta kā atbilde uz jautājumu: “Kā jūties?”, sagumis ķermenis vienā no pēdējiem mēģinājumiem, kad jāsaprot, kā salikt kopā izrādi, bet uzmanības kapacitāte nedaudz pieviļ. Sarunā ar R. Vilsonu starp izrādēm saņemu apliecinājumu, ka, analizējot savu darba procesu vai rezultātu, galvenā sajūta, ko var pateikt, ir, ka vēl grūti saprast padarītā nozīmi. Viņš arī min, ka ir savādi apzināties, ka izrādei, ar kuru viņi absolvē programmu un piesaka sevi profesionālajā vidē, būtu jāpārstāv idejas, vērtības un izvēles, kas viņiem ir bijušas būtiskas, tomēr, ja tās izdevās atrast, tad ne visiem tās izdevās attīstīt tādā formā, kā viņi gribētu. Disonanse starp studenta pozīciju “es vēl mācos” un absolventa “esmu jaunais profesionālis” rada gan iekšēju spiedienu, gan atvieglojumu par to, ko dari.  

Izrāžu skates nosaukums “Ar galvu pa priekšu” trāpīgi vedina domāt – lecam, izdarām, kas no tā iznāks, vēl nav zināms! Tā kā nosaukumu skatei izdomāja paši studenti, tad secinu, ka tā arī jāuztver kā viņu personīgā izjūta par šo procesu. Ideja, ka dejotājiem ir tikai jādara, nevis jādomā (lasīt – jāapzinās, jāapjauš un jāsaprot savi lēmumi un darbības), ir nepilnvērtīga, tāpēc rodas jautājums – kāpēc mācību process akadēmijā izteikti tiek organizēts, lai atbalstītu darīšanas pusi, domāšanu un refleksiju atliekot uz nezināmu laiku? 

“Ar galvu pa priekšu” ir apņēmības pilna, ķermeniski fiksējama sajūta, kas rosina riskēt, doties nezināmajā, ja arī nav pārliecības, vai un kas no tā iznāks (dramatizējot – vai es lauzīšu kaklu vai uzpeldēšu?). Risks ir aizraujošs, tomēr visam ir savi limiti, jo īpaši – ķermeņa varēšanai un iespējām. Kā skatītāja pieredzēju, ka dažu dejotāju spēki koncentrēties, nostāvēt stabili, piepildīt kustības ar enerģiju redzami saruka vienas izrādes laikā. Es kā kinestētiski sensitīvs cilvēks nevaru pretestībā nesarauties, līdzpārdzīvojot par dejotāju, kas ir mācīta saņemties un izturēt, un vienlaikus domājot, vai to varētu novērst. Kas būtu jādara citādi, plānojot studiju un pārbaudes darbu grafikus, lai iesaistītie cilvēki varētu strādāt cilvēka ķermeņa spējām atbilstošākos apstākļos? L. Kuzņecova savā komentārā apliecina: “Laika maz, spēka ne vienmēr visam pietiek, brīžam emocijas vairs nav valdāmas, tās ņem virsroku, un tā mēs visi kopā un katrs atsevišķi uz mirkli zaudējam veselo saprātu. Bet varbūt tur arī slēpjas atslēga, ka ne vienmēr viss ir izdarāms saprātīgi…” Bezizejā un galējā spontanitātē noteikti rodas kas vērtīgs, vienīgi paliek atklāts jautājums, cik saudzīgs un ilgtspējīgs ir šāds stāvoklis. Un ko tajā var iemācīties par turpmāko profesiju?  

* Agnese Bordjukova ir laikmetīgās dejas nozares pārstāve. Strādā kā dejotāja, horeogrāfe, pasniedzēja u.c.  Kopš 2023. gada vada biedrību “Horeogrāfu asociācija”.