Pats fakts, ka Stokholmas Karaliskais dramatiskais teātris (ikdienā gan tiek lietots piezemētākais nosaukums “Dramaten”) ir iestudējis Kārļa Marksa “Kapitālu” dejas valodā, šķiet paradoksāls gan rojālisma un marksisma šķietamās nesaderības, gan izvēlētā žanra dēļ. Saglabājot vācu nosaukumu, “Das Kapital” teātra repertuārā ir kopš pērnā gada decembra, martā ieplānotas vēl četras, bet aprīlī – divas izrādes.

Turklāt “Das Kapital” kā dejas projekts nāk ar savu meistarklašu satelītprogrammu – teātra mājaslapā to dēvē par “pilnīgi unikālu sēriju”, no kā var spriest, ka arī pašam teātrim šī ir jauna pieredze. Meistarklases vada četri dejotāji, katrs pa divām nodarbībām. Jau notikušas Dānijā dzīvojošā slovēņu dejotāja, horeogrāfa, producenta un pedagoga Jerneja Bizjaka, kā arī dejotājas un horeogrāfes Bēdas Osbrinkas meistarklases, martā divas reizes nodarbības (jau šobrīd izpārdotas) vadīs autodidakte ar starptautisku dejotājas pieredzi Bjanka Trauma, bet aprīlī meistarklašu vadītājs būs Gēteborgā dzīvojošais spāņu dejotājs Hoseba Jerro Izagirre. Šīs nodarbības domātas cilvēkiem bez priekšzināšanām, ja vien viņi ir ērtās drēbēs un gatavi dejot basām kājām (tā teikts anotācijā). Šie četri ir arī vienīgie izrādes dalībnieki, kas ir definēti tieši kā dejotāji, jo pārējie ir dažādu paaudžu aktieri.

Vēl, pirms runāt detalizētāk par “Dramaten” izrādi, jāpiebilst, ka Zviedrijas teātra telpā Marksa teorētiskā darba interpretācijās šis teātris noteikti nav celmlauzis – teātris “Tribunalen” savu “Kapitāla” versiju kā stundu garu muzikālu izrādi sniedza jau pērn, un šopavasar solīts to atkārtot, tikai vēl nav zināmi datumi. “Kad pasaulē pūš labējie vēji, kam rūp ekonomists, kurš kļuva tik neērts, ka tika pasludināts par bezvalstnieku? Acīmredzot dažiem rūp, jo uz teātra skatuves šobrīd ir dīvaini daudz Marksa. Tajā pašā dienā, kad neonacisti soļo cauri Salemai, “Dramaten” uz galvenās skatuves izrāda neparastu Marksa “Kapitāla” versiju. Laika zīme?” izdevumā “Svenska Dagbladet” 2025. gada decembrī rakstīja Larss Rings.

Deja un tomēr teksts

“2500 lappuses 1 stundā un 35 minūtēs. Tas izdosies, vai ne?” sevi iedvesmo izrādes veidotāji. Iestudējuma pieteiktā tematika – “par mūsu dzīvēm un to, kas tās patiesībā kontrolē”. Izrādes autori ir režisors un horeogrāfs Erjans Andešons un dramaturgs Magnuss Lindmans sadarbībā ar scenogrāfu Krisanderu Brunu un kostīmu mākslinieci Dženiju Nordbergu.

Mēģināšu aprakstoši radīt priekšstatu, kas ir tas, ko var redzēt uz skatuves izrādes laikā, jo neesmu marksists un ideoloģiskie aspekti mani interesē mazāk, drīzāk gribas reflektēt par pašu principu – teorētiska teksta iedzīvināšanu dejas valodā, ko izrāde sola anotācijā. Ir divas nodalītas spēles telpas, viena virs otras. Mazākā – augšpusē – atgādina kāda biroja apspriežu telpu, lielākā ir plašāka, abas izliktas ar baltām flīzēm, un pie apakšējās telpas sienām pieslietas nūjas ar garenām dienasgaismas spuldzēm, kas vēlāk tiek izmantotas dažādās norisēs. No augšas uz leju var nonākt, šļūcot pa cauruli kā bērnu slidkalniņā. Izrādes dalībnieki ir ģērbti mūsdienu apģērbā, un var likties, ka katrs uzvilcis savas drānas, tomēr izrādes aprakstā dramaturgs Magnuss Lindmans skaidro, ka kostīmu māksliniece esot veikusi pētījumus reālās darbavietās un atlasījusi tipiskāko apģērbu – garus kardiganus, rūtainus kreklus utt. “Mēs vēlamies pēc iespējas mazāk atšķirību starp aktieriem/dejotājiem un skatītājiem,” pamato dramaturgs.

Skatījos izrādi, kurai nebija subtitru (dažās izrādēs tādi ir), un teksta daudzums, kuru es nesapratu, mani sākumā nomāca, taču tad nonācu pie atziņas, ka, neuztverot tekstu, varu vairāk pievērsties tieši performantu fiziskajām izpausmēm – galu galā “Kapitāls” ir pozicionēta kā dejas izrāde. Par teksta saturu gan ievācu tik informācijas, cik nu bija iespējams, un izrādījās, ka tajā koncentrēts gan Marksa rakstītais, gan tāda veida teksti, kas ilustrē mūsdienu situāciju Zviedrijā, piemēram, citāti no reālu darba meklētāju CV. Izrādes sākums ir kā ironiska pasaules radīšanas stilizācija: “Iesākumā bija Londona. Un Londona bija netīra un haotiska, un tumsa bija pār dzīlēm, un Kapitāla Gars lidinājās virs Temzas.” Teātra laipni piesūtītajā angļu titru tekstā bez teorētiskām atziņām netrūkst ikdienas dzīves epizožu aprakstu un analīzes, bet ir grūti saprast, ciktāl aktieru un dejotāju skatuves eksistencē dominē paštēls, cik – kādu novērojumu rezultātā iemiesotas citu cilvēku īpašības. Tekstā pārsvarā ir monologi, un savstarpējā komunikācija grupas ietvaros notiek tikai ideju apmaiņas līmenī, fiksējot arī ikdienišķus novērojumus, piemēram, atkritumu savācēju, kurš ir vecāks par pārējiem darbiniekiem un strādā svētdienās. Taču laimīgā kārtā horeogrāfija necenšas šo ikdienu ilustrēt tieši, lai arī, iespējams, kāds teksts var izraisīt konkrētu kustības impulsu.

Neizvairās no koķetērijas

Izrādes dalībnieki ir atlasīti tā, lai reprezentētu dažādus sabiedrības pārstāvjus vecuma, dzimuma un ādas krāsas ziņā. Kustību partitūra variē kolektīvo un individuālo, te ir gan kopēja virzība pa apli, gan divu līniju sastapšanās, gan darbības ar gaismas ķermeņiem, veidojot vizuālas zīmes. Taču ir arī fragmentāri solo, pāru vai nelielu grupu sinhronu kustību uzplaiksnījumi, un ir ķermeņu mijiedarbība fiziskā teātra koordinātās. Paradokss ir tas, ka, jau pēc izrādes noskatīšanās vēlreiz pārlūkojot attēlus un videotreileri, rodas iespaids, ka tā patiešām ir “tīra” dejas izrāde, taču teksts ar savu apjomu tomēr lielā mērā kustību pakārto sev. Vairākas reizes, kad sākas kāda kustība, kas ieviļņo vēl citu performantu ķermeņus, liekas, ka nu gan būs ilgāks, no teksta atbrīvots dejas fragments, tomēr tas atkal apsīkst.

Izrādes problēma lielā mērā ir tās veidotāju lēmums radīt glītu un patīkami horeografētu norisi pusotras stundas garumā, runājot tekstus par reālo dzīvi, bet necenšoties iet dziļumā. Izrāde ir ļoti estētiska, tajā pulsē rosinoša mūzika, mainās gaismas, uz balto flīžu neitrālā fona eksponējas ķermeņi. Taču, kā diezgan niknā recenzijā pārmet izdevuma “Aftonbladet” kritiķe Cecīlija Djurberga, “strādnieks, kurš gatavo un pasniedz šo — tagad nedaudz dārgāko — superzaļo aso dubultburgeru, “Dramaten” paliek pilnīgi neredzams. Ar savām garajām maiņām, apdegumiem, muguras sāpēm, nogurušajām kājām, minimālo algu un, iespējams, arī nenovēršamiem deportācijas draudiem. Tikpat maz mēs redzam flīzētāju, kurš flīzēja peldbaseinam līdzīgo dekorāciju, rūpniecības strādnieku, kurš deva ieguldījumu masveidā ražoto krēslu izgatavošanā, vai amatnieku un elektriķi, kas piegādāja pārvietojamās koka konstrukcijas ar dienasgaismas spuldzēm, ar kurām ansamblis dejo izrādē”. Un šis pārmetums ir reizē marksistisks pēc būtības (uz ko autorei ir tiesības, ņemot vērā izrādes izejmateriālu) un diezgan precīzs, fiksējot pretrunu, ka izrādes veidotāji ar kapitālismu kā sabiedrisku iekārtu faktiski koķetē, bet pilnīgi noteikti to nekritizē. “Mēģinājums “Kapitālu” pārtulkot dejas teātrī pats par sevi ir mežonīgi pārdrošs, bet kā gan lai nonāk pie secinājuma, ka ironiska pantomīma būtu saprātīga forma šī nopietnā domu kopuma izgaismošanai? Kur ellē ir strādnieki? Kur ir šķiru cīņa?” dusmojas Djurberga, kritizējot acīmredzamo faktu, ka uz skatuves vērojamo tipāžu kompānija nepārprotami pārstāv vidusšķiru – kā jau norādīju, izrādes sākums rada iespaidu, ka šī teorētiskā diskusija sākas kādā birojā. “Es redzu savus darbabiedrus vairāk nekā savu ģimeni. Dažkārt, kad pārnāku mājās un redzu savus bērnus, es domāju: kas viņi ir? Divi mazi citplanētieši,” prāto kāds no izrādes varoņiem. Taču neviens no izrādē attēlotajiem cilvēkiem neatrodas kritiskā situācijā, pie kuras varētu vainot kapitālisma iekārtu. Daudz labvēlīgākā recenzijā izdevumā “Expressen” Jespers Strembeks-Eklunds izsakās: “Šeit paštaisnajiem kreisajiem ir no kā mācīties, kā ar eleganci pārdot antikapitālismu.”

Izrādes pārdomātā vizualitāte rada iztēli rosinošus tēlus (piemēram, gulošu ķermeņu krāvums zem nolaistām dienasgaismas spuldzēm pastiprina flīzētās telpas raisīto baseina – noslēgtas tilpnes, no kuras nevar izbēgt, – sajūtu). Taču iestudējuma tonis nav revolucionāri dumpiniecisks, bet drīzāk omulīgi ikdienišķs – lūk, kā mēs dzīvojam, jo tā cilvēki kapitālismā dzīvo. Attiecīgi arī kustībās dominē pašrefleksija, nevis vēršanās pret kādiem ārējiem šķēršļiem. Respektīvi, kustības apliecina faktisku normalitāti, izrādes dalībnieki nemēģina salauzt sienu un izkļūt no konkrētās vides, kurā jūtas gana komfortabli, lai arī sūrojas par atsevišķām detaļām. Rezumējot – izrāde par Marksa “Kapitālu” šādā versijā faktiski nav marksistiska, kas vienlaikus ir pilnīgi leģitīmi, tomēr rada jautājumu, kāpēc autori izvēlējušies šo darbu, ja reiz nepozicionē sevi par Marksa domubiedriem, bet arī par pretiniekiem gluži nē (tas taču būtu iespējams – un arī pilnīgi leģitīmi).

Latvijas Dailes teātra pieredze ar atsevišķiem dejas projektiem liecina, ka zināmu faktoru sekmīgas sakritības rezultātā dejas izrāde var izraisīt publikas interesi un piepildīt skatītāju zāli. “Dramaten” gadījumā, vismaz pavasara izrādēs, ar skatītāju piesaistīšanu neklājas īpaši viegli, un parteru pilnībā piepildīt neizdodas pat tad, kad turp tiek pārsēdināti otrajā balkonā biļetes nopirkušie skatītāji. Pats par sevi mēģinājums ir ievērības cienīgs, jo cenšas paplašināt dejas izrāžu tematisko tvērumu, tomēr visas iespējas, ko šāds materiāls dod, izrāde likumsakarīgi neizsmeļ. Toties pēc izrādes uz teātra kāpnēm stāv cilvēki, kas pārdod zviedru marksistu-ļeņinistu izdevumu “Proletären”. Konkrētajā kontekstā tas drīzāk izskatās ironiski.

*Atis Rozentāls ir teātra kritiķis, laikraksta “Diena” Latvijas ziņu redaktors, filoloģijas maģistrs teātra kritikas programmā. “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētājs 2025./26. gada sezonā.

Titulfoto autors: Sören Vilks