Annija Broniča

Sintija Žīgure, laikmetīgās dejas dejotāja un horeogrāfe, pēc Latvijas Kultūras koledžas absolvēšanas (2015. gadā) devās uz ārzemēm turpināt savu dejas izglītību. Kopš 2016. gada studējusi Vankūverā Kanādā, dejas skolā Lamondance, kā arī absolvējusi dejas programmu Modus Operandi. Nu jau gandrīz gadu Sintija ir atgriezusies dzimtenēun šobrīd sevi pieteikusi Latvijas laikmetīgās dejas ainā ar Embody.Riga iniciatīvu – iknedēļas laikmetīgās dejas nodarbībām ikvienam dejas interesentam vietējo un ārvalstu dejas mākslinieku vadībā (iniciatīva organizēta ar biedrības “Horeogrāfu asociācija” atbalstu). Tiekamies oktobra beigās, pirmajā lietainajā rudens dienā, tomēr esam labā noskaņojumā. Sarunājamies par Sintijas ceļu līdz dejai, līdzšinējo studiju pieredzi Kanādā, skatījumu uz dejas izglītību un vēl šo to.

Annija Broniča: Kā tu nonāci līdz dejai? Vai tas bija tavs bērnības sapnis? 

Sintija Žīgure: Mana spilgtākā atmiņa ir saistīta ar sporta dejām. Man bija pieci gadi, kaut kādas minisacensības. Mamma man bija nopirkusi jaunas kurpes, un es visu sacensību laiku uz tām skatījos… Pēc šī konkursa mani no sporta dejām izmeta. (Smejas.) Pēc tam ļoti ilgi neko nedarīju saistībā ar deju. Vienmēr esmu bijusi atlētiska, bet dejai pievērsos ļoti vēlu. Sāku ar tautiskajām dejām savā dzimtajā pilsētā Durbē četrpadsmit gadu vecumā. Mēģinājumi bija reti – vienu reizi nedēļā, tādā amatieru līmenī. Tas nebija daudz, bet tā es sāku. Pēc tam mani aizrāva tā sajūta, ka esmu dejā.

Savukārt līdz dejai profesionālā līmenī nonācu vidusskolas pēdējā klasē, kad man bija jāizlemj, ko darīšu tālāk. Vecākiem biju pateikusi, ka studēšu žurnālistiku, viņi to akceptēja un mani atbalstīja, bet tad atteicos no šī plāna un izlēmu, ka būšu dejotāja. Neko daudz par laikmetīgo deju nezināju. Ja pareizi atceros, tad Rīgā noskatījos izrādi ar [Latvijas Kultūras] akadēmijas studentiem, pēc kuras manī kaut kas saslēdzās, un sajutu to vēlmi, ka man vajag kļūt par dejotāju. Vecākiem tas bija liels šoks. Viņi pateica, ka mani neatbalstīs, jo tas nav kaut kas, ar ko var nopelnīt. Bet es atnācu uz Rīgu, iestājos Kultūras koledžā un pie Ilzes Zīriņas divus gadus apguvu laikmetīgās dejas pamatus.

Daudziem pēc koledžas ceļš automātiski ved uz Latvijas Kultūras akadēmiju vai Mūzikas akadēmiju, bet tu devies uz Kanādu? Kā tas notika?

Koledžu absolvēju 2015. gadā, un iestāties Kultūras akadēmijā bija mans sākotnējais mērķis, tomēr tad atkal kaut kas pamainījās, un izdomāju, ka gribu braukt uz Kanādu. Devos turp nesaistīti ar deju. Protams, biju domājusi, ka kaut kur varētu tikt iekšā, bet es apzinājos realitāti un savu līmeni, kāds man tobrīd bija dejā. Piemēram, pēc koledžas absolvēšanas man joprojām bija ļoti slikta koordinācija, man bija jāturpina trenēties. Tāpēc pieteicos Erasmus programmai Somijā, un uzreiz pēc Kultūras koledžas aizbraucu uz Outokumpu – dejas koledžu, kur mācījos četrus mēnešus. Tad atbraucu uz Latviju, mācīju bērniem deju un krāju naudu Kanādai. Tikai 2016. gada jūlijā aizbraucu uz Kanādu. Bez plāniem, mani nekas tur negaidīja…

Tu nebrauci tur uz konkrētu skolu? 

Nē. Jūlijā aizbraucu uz Vankūveru, atkal bez nekāda mērķa, un septembrī jau biju uzņemta Lamondance skolā. Tas notika pavisam nejauši, ejot garām, iegāju paskatīties, kas tur notiek, ar domu – varbūt tur ir kādas atvērtās klases. Tobrīd tur notika dejotāju atlase programmai. Man pretī iznāca programmas vadītājs un jautāja, ko es meklējot. Pastāstīju – esmu dejotāja no Eiropas un meklēju vietu kompānijā. (Smejas.) Kanādiešiem dejas programmās ir ļoti maz eiropiešu, tāpēc tas, ka esmu no Eiropas, viņam likās kaut kas eksotisks. Tobrīd viņi tieši meklējuši vēl vienu dejotāju laikmetīgās dejas programmai, kurā ir spēcīgs uzsvars uz baletu. Tiku uzaicināta nākamajā dienā padejot ar viņu dejotājiem. Treniņš sākās ar baletu. Koledžā biju apguvusi tikai baleta pamatus, bet tur dejotāji bija mācījušies baletu kopš trīs gadu vecuma. Biju šausmīgi sabijusies, tomēr nodomāju, ka man nav ko zaudēt, gāju iekšā, piedalījos, daudz ko, protams, nevarēju izpildīt, jo man nebija tādas prasmes. Es redzēju dejotājus sev blakus un apzinājos, ka nevaru pat pretendēt uz vietu programmā. (Smejas.) Un tad pēc nodarbības ar asarām acīs gāju pie vadītāja, atvainojos viņam par izšķiesto laiku, ka es saprotu, ka nevaru pretendēt uz vietu… Un viņš teica – nē, tu esi uzņemta. Jā, ir mūsu programmā dejotāji ar ļoti augstu tehniku, bet tev ir passion – daudziem dejotājiem nav. Tehniku vienmēr var iemācīties. Es gribu tevi uzņemt un redzēt, kas no tevis sanāks. Es nespēju tam noticēt, ka esmu uzņemta Kanādā, dejas programmā un varu mācīties pie šiem pasniedzējiem un trenēties kopā ar tik talantīgiem dejotājiem!

Gadu tur mācoties, es sev biju uzlabojusi tehniku, kļuvusi pašpārliecinātāka dejā, zināju savas stiprās puses, kā tās izmantot atlasēs, uz ko vairāk likt akcentu, un nolēmu piedalīties atlasē vienā no prestižākajām Vankūveras dejas programmām – Modus Operandi. Es aizgāju tur, un mani uzņēma. No apmēram simts dejotājiem uzņēma tikai septiņus. Es biju ļoti pārsteigta un aizkustināta – ja esmu uzņemta šajā programmā, tas nozīmē, ka man ir jāturpina attīstīties, jo līdz tam mirklim mani māca šaubas par savu vietu dejā, par karjeras veidošanu… Uzskatu, ka ir ļoti grūti kļūt par profesionālu dejotāju, ja dejošanu esi uzsācis vēlāk. Manā gadījumā es profesionāli sāku trenēties tikai 21 gada vecumā. Kopš brīža, kad tiku uzņemta Modus Operandi, man kaut kā ļoti ātri viss aizgāja – gan profesionāli, gan tehnika, gan tā izpratne par deju, gan apziņa, ko es gribu darīt tālāk.

Tu pati sev esi noformulējusi, kas bija tas dzinulis, kas neļāva apstāties, saskaroties jau, pirmkārt, ar vecāku noraidījumu pret tavu izvēlēto ceļu? Turklāt tu izlēmi nevis iet jau iemītu taciņu, turpinot studijas Latvijā vai vismaz Eiropā, bet aizšāvi uz otru pasaules galu.

Es pēc dabas esmu ļoti spītīga. Tajā brīdī, kad braucu uz Kanādu, vai tajā brīdī, kad vecāki teica, ka neatbalstīs, bija sajūta, ka man to vajag, un man bija svarīgi pierādīt, ka tas ir tas ceļš, kas man jāiet. Tagad, protams, viņi ar lepnumu un godu saka, ka meita ir dejotāja un horeogrāfe. Bet jā, man bija ļoti liela spītība. Iespējams, arī tas, ka, uzaugot Durbē, man nebija tik daudz iespēju. Man likās, ka deja varētu pavērt ļoti daudz iespēju. Tāpat man vienmēr ir interesējis nezināmais un ceļš uz to. Svarīgi nav tas, kad, bet gan kā es tur nokļūšu. Piemēram, arī tās pašas dejas programmas izmaksāja ārkārtīgi dārgi, mēģināt vienai to nomaksāt, apvienot studijas ar darbu… Tas ceļš, kā es to izdarīju, tas ceļš, cik smagi es strādāju – man liekas, tas ir tas brīdis, kurā tu izaudz. Es biju ļoti ieinteresēta procesā – kā es pati to varēšu. Man ļoti patīk izaicinājums. (Iesmejas.)

Kā bija mācīties Kanādā salīdzinājumā ar tavu tābrīža studiju pieredzi Latvijā? Iezīmējās kādas būtiskas atšķirības? Tu teici, ka pēc pirmā gada Kanādā tev bija milzīgs progress…

Jā, par savu progresu pēc pirmā gada es biju ļoti pārsteigta. Es atceros to konkrēto brīdi, kad tu saproti, ka jūties tik brīva un kāpēc vispār gribi kļūt par dejotāju… Man liekas, dejas izglītības process var būt arī ļoti sagraujošs. Kanādā ļoti būtiska bija vide – tā ir ļoti pozitīva, bet ne tādā ziņā, ka viņi saka: ”Ir ļoti labi,” lai gan patiesībā nekas nav labi. Viņi izceļ konkrēti tavas dotības. Viņi spēj atrast tās mazās lietiņas, kas tev piemīt, un tās vairāk izceļ, norāda, ar ko strādāt no tā, kas tev jau ir dots. Pārējais viss atnāk automātiski. Uzskatu, ka tu nevari augt, ja esi vidē, kas tevi sagrauj. Izaugsme notiek tikai tur, kur jūties droši, jūties motivēts. Mums skolā bija ļoti draudzīga atmosfēra, lai arī visi nāca no ļoti dažādām dejas jomām – ne tikai dejas tehnikām, bet arī kā personības. Tas ļoti tika pieņemts, un es pamanīju, ka pati sāku pieņemt cilvēkus, par kuriem iepriekš šķita, ka varētu draudzēties tikai ar konkrētu tipāžu vai ka manu dejas horeogrāfiju dejos tikai tāds, kam ir tāda pati dejas izglītība vai tā pati dejas tehnika… Mācību procesā man vadītāja pateica: “Use the other dancers as inspiration,” – nevis skatīties uz citiem, ka ”man tas nav” un ”es tur nekad nenokļūšu”… Tas man palīdzēja augt arī kā dejotājai, pieņemt sevi kā personību dejā, saprast to, kāda es pati esmu, nevis varbūt skatīties uz savu citādību kā kaut ko negatīvu.

Vēl līdzās programmas vadītājiem, kas sekoja mūsu kopīgajai izaugsmei, katru otro nedēļu ar mums strādāja viespasniedzēji – profesionāli dejotāji, horeogrāfi no citām kompānijām. Protams, palīdzēja arī tas, ka Vankūverā ir ļoti attīstīta dejas industrija, kaut arī dejas komūna tur ir ļoti maza. Skolas, studijas, dejas centri ir ļoti tuvu cits citam, un tur notiek ļoti aktīva dejas dzīve.

Kā nonāci pie idejas, ka nepieciešams veidot Embody.Riga regulārās dejas nodarbības?

Es pati vienmēr veidoju sev iespējas, ja man kaut kas nav pieejams. Es sapratu – ja es gribu palikt Latvijā, man vajag kā dejotājai regulāri trenēties, uzturēt sevi fiziskā formā. Tāpēc arī izveidoju Embody.Riga. Ar šīm nodarbībām radīju arī sev iespēju iepazīties ar dejas komūnu Rīgā.

Kāda ir dejotāju atsaucība apmeklēt nodarbības?

Man liekas, ka dejotāji vēl pierod pie tā, ka ir šādas klases, tomēr, ņemot vērā, ka darbojamies tikai piecus mēnešus, rezultāts ir pieņemams. Protams, apmeklētība varētu būt labāka, bet to nekad nevar paredzēt. Izskatās, ka lielāka degsme iet uz klasēm ir pie ārzemju pasniedzējiem nekā vietējiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka visi jau it kā cits citu zina… Man liekas, ka ar Embody.Riga viss notiek un tam vienkārši ir nepieciešams ilgāks laiks. Mazliet jau gribētu lielāku atbalstu no vietējiem dejotājiem, jo uzskatu, ka profesionālās dejas klases ir nepieciešamas mums visiem. Mēs paši esam atbildīgi par to, kā uzturam sevi fiziskā formā. Ir ļoti svarīgi arī ārpus radošā procesa – dalības izrādēs vai izrāžu veidošanas – turpināt sevi pilnveidot. Aizejot uz izrādēm, man gribētos redzēt tehniski sagatavotākus dejotājus, un šīs klases ir iespēja, kur sevi pilnveidot… Gribētos arī, ka dejotāji pierod pie klašu regularitātes – ja tev nesanāk vienā nedēļā, tu zini, ka būs nākamās klases, un joprojām vari ierasties.

Horeogrāfi un dejotāji, kas grib vadīt klases, var paši tev pieteikties vai tu viņus aicini?

Gan, gan. Es sāku ar to, ka pati meklēju pasniedzējus. Tagad, kad esam jau nedaudz atpazīstamāki, saņemu vēstules no horeogrāfiem, kas paši piedāvā vadīt nodarbības. Ja kāds ārvalstu pasniedzējs brauc ciemos pie vietējiem, tad arī viņu sūta pie mums. Tagad daudzi no maniem Kanādas kolēģiem ir Eiropā,  es viņus aicinu atbraukt uz Latviju, un tā veidojas arī starptautiskie sakari, kustības apmaiņa, papildinām cits citu ar dažādību, jo tieši dažādība ir tā, kas padara to dejas burbuli ļoti interesantu.  Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.

Vai tev ir vēl kāda vīzija, kā pie mums, Latvijas dejas vidē, varbūt iztrūkst, bet ko varētu ieviest no tā, ko esi pieredzējusi Kanādā? 

Par ko jau daudz tiek runāts, un es tam pievienojos – dejas centrs, kopīga vieta, kas tad arī izveidotu to dejas komūnu. Vieta, kur notiktu, piemēram, rezidences vai radošās meistarklases, tur varētu risināties arī dejas izrādes. Nu, un, protams, tad nākamais – savs dejas teātris. Jo ir ļoti grūti deju dabūt teātrī, bet man liekas – ja deju varētu vairāk rādīt plašākai publikai, tā arī vairāk tiktu novērtēta.

Kas ir tava šībrīža interese dejā?

Šobrīd esmu vairāk pievērsusies horeogrāfijai un sadarbībai ar dejotājiem nekā dejošanai. Protams, joprojām sevi attīstu kā dejotāju. Esmu sākusi strādāt pie savas dejas izrādes Instinction. Darbs būs sadarbība ar diviem dejotājiem no Kanādas, diviem no Lietuvas un vienu no Latvijas. Izrādes kontekstā esmu aizrāvusies ar dejas tēlu attīstīšanu un tēmu par cilvēku dažādību, to, kā mēs šo dažādību uztveram, kā mēs sadzīvojam kopā. Kā atrast personības un izpaust tās caur kustību.

Otra interese ir – kā deju padarīt pieejamāku skatītājiem. Manuprāt, tas ir ļoti, ļoti svarīgs punkts dejā, arī Latvijā. Esmu pārliecināta, ka laikmetīgo deju ir nepieciešams padarīt pieejamu plašākai publikai. Šobrīd es meklēju, kā to vislabāk izdarīt – iekļaujot darbā tekstu, apvienojot teātri ar deju, lai skatītājs varētu vairāk identificēties ar notiekošo, bet arī lai ar izrādi viss netiktu vienkārši “iebarots”. Mani šobrīd ļoti interesē balss un teksts dejā.

Tad tu uzskati – lai skatītāji vairāk nāktu uz dejas izrādēm, tā ir vairāk mākslinieka atbildība, nevis tas, ka auditorijai ir nepieciešams izaugt, lai tā uztvertu redzēto un gribētu izrādes redzēt?

Protams. Ļoti bieža manu paziņu pieredze, ar ko esmu saskārusies, – viņi aiziet uz kādu dejas izrādi, apmēram saprot, bet viņos nerodas tā degsme vai vēlme doties piedzīvot vēl vienu dejas izrādi. To es esmu dzirdējusi nevis no horeogrāfiem un māksliniekiem, bet tieši no ļoti daudziem cilvēkiem, kas nav saistīti ar mākslu vai tieši ar deju. Deja ir jāpadara pieejamāka. Manuprāt, tas ir katra mākslinieka uzdevums – meklēt veidu, kā. Ļoti gribu izveidot tādu izrādi, lai cilvēku, kuram nav bijusi saskarsme, pieredze ar deju, izrādē redzētais aizrauj un viņš grib atnākt vēlreiz vai aiziet noskatīties vēl kādu dejas izrādi. Līdzīgi kā ar teātri, kas, protams, ir cita mākslas forma, bet tomēr gribu iekļaut tā elementus, lai skatītājs varētu izprast vairāk. Gribas, lai skatītājs aizdegtos par to kustību kvalitāti, saglabātu interesi un nāktu vēl.

Vēl gribu tev pajautāt par pieredzi, ko, manuprāt, nevar atdalīt no tava mākslinieces ceļa. Ko tavā skatījumā uz deju pamainīja meitiņas piedzimšana?

Kad man piedzima meitiņa, tā bija ļoti liela pielāgošanās. Viss savs laiks, kas pirms tam bija man, bija jādod meitai… Es biju pieradusi pie brīvības, pie tā, ka, ja kaut kas notiek, es to varu jebkurā brīdī īstenot. Pirmos mēnešus man likās – nekad nevarēšu nokļūt tur, kur biju pirms Auroras piedzimšanas, ka man tagad visa dzīve ir beigusies. (Smejas.) Protams, tajā periodā liekas, ka viss ir apstājies un tā būs visu mūžu. Bet tā nav. Ar meitas ienākšanu sapratu, cik ļoti liels spēks ir komūnai, ģimenei. Meitiņai šobrīd ir pusotrs gads, un šis ir laiks, kad atgūstu savus spēkus. Es atkal jūtos pašpārliecināta, es jūtos, ka varu attīstīties ar deju. Apbrīnoju visas dejotājas mammas, kurām ir bērni un kuras joprojām turpina dejot un radīt, jo tas nav viegli. Tas nav viegli. Bet, ja gribi, viss ir iespējams – vienmēr vari atrast veidus, kā sevi pilnveidot un turpināt profesionāli attīstīties dejā.

Vai kļūšana par mammu tev ir iedevusi arī jaunas iedvesmas?

Jā! Es izveidoju savu dejas filmu, kura tika rādīta “Kino Bizē”. Lilou. Tas ir manas meitas otrais vārds. Filmā atspoguļoju tos pārdzīvojumus, kuriem izgāju cauri pandēmijā, esot viena dzīvoklī, bez iespējām dejot, bez iespējām satikt cilvēkus. Esmu ļoti komunikabla, man vajag cilvēkus apkārt. Es nevaru būt ilgi viena pati. Tas laiks man bija ļoti, ļoti grūts. Līdzko bija pirmā izdevība doties atpakaļ uz mēģinājumu telpām, es pieaicināju dejotājas, kuras man ir ļoti tuvas draudzenes. Ar citiem es nebūtu varējusi par to tēmu tik brīvi runāt. Viņas man palīdzēja to īstenot. Filmas veidošana bija vairāk kā tāds healing process, un pēc tam, kad tas bija beidzies, varēju atkal uzelpot, varēju brīvi doties uz priekšu. Meita man bieži vien ir kā iedvesma un vienlaicīgi dzinulis – arī viņas dēļ gribu tik daudz darboties… Gribētu, lai viņa nākotnē no manis iedvesmojas un arī kļūst par dejotāju! (Smejas.) Protams, nekad viņai šo sapni neuzspiedīšu, bet…

Bet uz pulciņu aizvedīsi, ja?

(Smejamies.) Viņai ir brīnišķīgs relevé, brīnišķīgs potenciāls. (Smejas.) Bet redzēsim…

Ja tu pasapņotu kādus piecus gadus uz priekšu, kur tu gribētu nonākt saistībā ar deju?

Vēlos izveidot dejas grupu, ar kuru turpināt veidot dejas izrādes. Tomēr kopumā es vairāk dzīvoju tagadnē, mazāk nākotnē – labāk mēģinu izpildīt vienu projektu un tikai tad ķerties klāt nākamajam. Bet es zinu, ka tās noteikti būs sadarbības ar starptautiskiem dejotājiem, horeogrāfiem.

Šis nav viegls laiks. Arī māksliniekiem – saprast, kur būt, kā būt… Ko tu novēlētu saviem dejas kolēģiem gan Latvijā, gan ārzemēs?

Šis nav viegls laiks. Vispār nav viegla laika. Ir ļoti grūti būt māksliniekam. (Smejas.) Es novēlētu atrast dejā savu vietu un turpināt būt izsalkušiem. Būt atvērtiem citādākiem procesiem, jaunām pieejām, palūkoties uz deju no cita skatpunkta, nevis tikai kā tas ir mācīts vai iegūts līdzšinējā pieredzē. Deja ir ārkārtīgi dažāda… To es sapratu, arī esot Kanādā – es ieguvu pavisam citas perspektīvas, un to ir tik ļoti daudz. Tāpēc novēlu turpināt meklēt citas pieejas, jaunas pieejas.

Liels paldies tev, Sintij! Lai izdodas viss iesāktais un arī vēl nezināmais!

Paldies!

Attēli: no Sintijas Žīgures personīgā arhīva