Maija Uzula-Petrovska
Mūsdienu deju grupa “Buras” 5. decembrī aicināja apmeklēt koncertu “Popkorns” – četras filmas četros deju uzdevumos. Šis ir tas gadījums, kad apmeklētājs tiešām varēja saņemt to, kas solīts, ne vairāk un ne mazāk – visi atmosfēras radīšanas elementi, sākot ar mārketinga instrumentu pielietojumu, līdz pašai kustībai, vienoti tiecās realizēt kopējo ieceri.
Jau izrādes programmiņa stilistiski atgādina vairākzāļu kinoteātru repertuāra bukletu, kurā redzamas filmu “Amerikāņu skaistums”, “Ko vēlas sievietes”, “Pamestais” un “Bada spēles” afišas (oriģinālo plakātu maketos aktieru vietā iemontēti dejotāju vaibsti). Afišas izlīmētas arī pie ieejas Ķīpsalas halles paviljonā, kurā notiek izrāde. Savukārt starpbrīdī skatītāji tik tiešam var mieloties ar popkornu. Pirms katras dejas “filmas” tiek rādīts kinofilmas reklāmas rullītis, kas ļauj atcerēties jau redzēto kinodarbu (visas izraudzītās filmas ir visnotaļ populāras), vai mazliet iepazīt dotos apstākļus, ja gadījumā kāda no filmām nav redzēta. Filmu projicēšanai tiek izmantots uz dejas grīdas uzstumjams ekrāns, kas, sākoties dejas izrādei, tiek aizripināts prom vai arī kā scenogrāfisks elements iesaistīts darbībā (uzvedumā “Amerikāņu skaistums” tiek izmantoti veseli trīs ekrāni/ aizslietņi).
Izrādes programmiņā norādīts katras filmas žanrs, arī katrā dejas izrādē redzams, ka tās veidotājiem, jo īpaši horeogrāfei un deju grupas vadītājai Edītei Ābeltiņai, žanrs ir bijis būtisks un tam pakļauti gan horeogrāfiskie risinājumi, gan citi skatuves elementi, piemēram, Daces Greles radītie tērpi. Precīzi efekti tiek panākti ar gaismu palīdzību (gaismu mākslinieks – Pāvels Armanis) un mūzikas atlasi.
Izrāde sākas ar filmu “Ko vēlas sievietes”, kas dejā iestudēta kā asprātīga dejotāja Andra Kraujas un desmit viņa skatuves partneru – sieviešu sadejošanās, apspēlējot tādu tradicionāli sievišķīgu aksesuāru kā augstpapēžu kurpes. Skats uz sieviešu un vīriešu pasaules sadursmi ir tradicionālos priekšstatos balstīts un tipizēts, citos apstākļos tam varētu pārmest klišejiskumu, taču šis ir “Popkorns” un šeit viss ir savās vietās. Gandrīz pārkāpjot trauslo robežu, bet izrādei tomēr izdodas nobalansēt uz maliņas, lai neieslīgtu filmas notikumu atstāstā (riskants ir mirklis, kad galvenais varonis imitē kāju skūšanu, kas viņam beidzās ar elektrības izraisītu šoku un tam sekojošu spēju saklausīt sieviešu domas). Taču šai epizodei sekojošā ainā, kurā sieviešu domas sāk skanēt, dejotājām runājot citai caur citu, ļoti veiksmīgi apspēlēta dejas mākslas specifika, kur tradicionāli par normu tiek uzskatīts klusējošs ķermenis, kamēr runājošs dejotājs ir nobīde no šīs normas. Dejotāju tehniskā sagatavotība ir ļoti laba, kaut atsevišķos mirkļos var pamanīt mazas neprecizitātes, kas, ņemot vērā, ka uz skatuves ir lielākoties dejas entuziasti, nevis rūdīti profesionāļi, ir pilnīgi piedodamas.
Noskaņas ziņā pilnīgi atšķirīgs ir darbs “Pamestais” – stāsts par vīru, kurš pēc lidmašīnas avārijas nonāk uz vientuļas salas. Izrāde veidojas kā saruna trīs personību – dejotāja Reiņa Helmaņa, mazā dejotāja Gustava Dosberga un ģitārista Ginta Smukā – starpā. Izrāde ir lakoniska, tajā izmantotie līdzekļi ir precīzi piemeklēti, piemēram, lidmašīnas pacelšanās, avārija un galvenā varoņa nokļūšana uz salas ar gaismas, skaņas un drēbju maiņas palīdzību tiek nepārprotami un iespaidīgi attēlota dažu sekunžu laikā. Veiksmīgs atradums ir mazā zēna iesaiste, viņš ieņem lomu, kuru filmā Toma Henka varonim pildīja volejbola bumba, saukta par Vilsonu. Mazais dejotājs iestudējumā kļūst par lielā dejotāja alter ego. Šai “Popkorna” daļai izdodas atraisīties no sava pirmavota – filmas, ļaujot dejas izrādi skatīt abstraktāk – kā līdzību par cilvēka dzīvi.
Salīdzinoši neveiksmīgāk izdevies dejā atrisināt drāmu “Amerikāņu skaistums”. Klupšanas akmens bijusi vēlme izstāstīt filmas stāstu, līdz ar to atseviškās epizodēs ieviesušies pantomīmiski risinājumi. Dažādo attiecību figūru izdejošana kļūst vienmuļa un, salīdzinot ar citām “filmām”, “Amerikāņu skaistumā” pietrūkst humora izjūtas, tas šķiet mākslīgi nopietns un pretenciozs. Īpaši neveiksmīga ir epizode, kurā Reiņa Helmaņa atveidotajam galvenajam varonim, sēžot skatuves priekšplānā un skatoties skatītāju rindās, ar mīmiku jāpauž emocijas, kas viņu pārņem, savās fantāzijās skatot meitas skolasbiedreni – karsējmeiteņu vadoni, kuru šajā laikā fonā kairi izdejo Liena Šiliņa. Tas ir aktiermeistarības uzdevums, kuru no dejotāja nevajadzētu prasīt.
Vakara programmu noslēdzošais darbs “Bada spēles” ļauj izdejoties plašākam “Buru” studijas sastāvam. Uzvedums ir stilīgs, īpaši varētu patikt jauniešiem. Dramaturģiski un horeogrāfiski tas varētu būt mazliet daudzšķautņaināks, jo pašlaik atstāj nedaudz monotonu iespaidu, taču fināls, kurā jaunieši izveido V burtu jeb putna spārnu vēdas, ir vizuāli diezgan iespaidīgs.
Kopumā “Popkorna” vakars ir visnotaļ izdevies – popsīgs šā vārda vislabākajā nozīmē.