Ina Ločmele

28. un 29. augustā LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejā pirmizrādi piedzīvos laikmetīgās dejas monoizrāde “Naktene“. Šī notikuma gaidās piedāvājam sarunu ar izrādes horeogrāfi un dejotāju Alisi Putniņu.

Alise, pastāsti, kāpēc tu vēlies horeografēt un veidot dejas izrādes?

Kopš apzinos sevi kā mākslinieci, man ir svarīgi runāt ar cilvēku caur sajūtu pasauli. Šis darbs, “Naktene”, ir intuitīvs un enerģētisks process, jo kustība, kā mēs zinām, ir abstrakta forma. Un tas ir tas, kas mani vienmēr ir interesējis mākslas darbā – vārdos tieši nepateiktais.

Domājot par tevis tikko teikto un arī ņemot vērā izrādes nosaukumu un ziedu motīvu plakātā – vai izrāde “Naktene” ir sava veida “runāšana caur puķēm”?

Nu, ne gluži. Katrs vienmēr individuāli piedzīvo teikto vai redzēto. Man gribas akcentēt to, ka šajā darbā ļoti svarīga ir nebeidzamā kustība. Process, kas nekad neapstājas. Manuprāt, tas sniedz iespēju skatīties deju citādi nekā pārējos mākslas veidus. Zinātniski pieejot, cilvēks uztver un apstrādā informāciju divējādi – caur kreiso un labo smadzeņu puslodi. Visaktīvāk mūsos strādā tieši labā puse – stāstītājs (narrating self) jeb iekšējais analītiķis, kurš katru faktu, domu, sajūtu, notikumu reģistrē un meklē savienojama vietas, lai veidotos loģisks stāsts, atbilstošs mūsu pārliecībai un ticībai par sevi un pasauli. Un tas ne vienmēr ir patiess un labvēlīgs. Kreisā puse – pieredzošā daļa (experiencing self) – ir tikpat būtiska, taču daudz mazāk aktīva, jo labā puse, aizņemta ar visa notiekošā un pieredzētā tūlītēju izskaidrošanu, atstāj mūsu pieredzošo daļu mazākumā. Kustības, ko tu dari ilgstoši, ieved tevi sava veida meditācijā, kur priekšplānā izvirzās iekšējais pieredzētājs, un tā jau ir cita, daudz jūtīgāka tevis daļa. Tādi ir mani novērojumi un darba tīri zinātniskie aspekti.

Pastāsti, kā tev attīstījās doma par dejas izrādi “Naktene”?

Kustību ziņā sāku no klēpja, no ķermeņa centra. Šis ir mans pirmais solo, un tas aizgāja likumsakarīgi. Šis darbs vienlaikus ir un nav par mani. Darba struktūra, forma, kā tas tiek pasniegts, ir mani, bet pats saturs nav manas dzīves atspoguļojums, drīzāk redzējums par pasauli un mani tajā. Tā ir sajūta par mūsdienu sievieti, arhetipisko tēlu. Izrādei pamatā nav konkrēti mani dzīves notikumi.

Vispār darbs pie šīs izrādes norisinās jau vairāk nekā gada garumā. Ne tikai tāpēc, ka pētījums prasa laiku, bet galvenokārt finansējuma trūkuma dēļ, kas laikmetīgās dejas laukā ir aktuāla problēma. Šo izrādi taisām bez finansiāla atbalsta. Paldies AKKA/LAA, kas atbalstīja vienā no izrādes posmiem. Visādi citādi – tā ir vēl viena no nevalstisko organizāciju un pašnodarbināto mākslinieku realitātēm Latvijā.

Ko tieši tava izrāde risina?

Mēģinām atiet no šabloniem un paskatīties uz indivīdu intuitīvāk. Arī savā ziņā uzdrošināties jaunatklāt sevi cauri stereotipiem un sociālajiem slāņiem, kas ir uzlikti dzīves laikā. Gribu koncentrēties uz intuitīvo uztveri. Man šķiet, tas ir viens no veidiem, kā saprast – vai tas, kā tevi redz sociums, esi tu pats? Un vai vispār var atkāpties no sociuma šabloniem? Vai kustība te var palīdzēt? Ja nu nevaram un nav jēgas meklēt sevi – ja nu visiem jau tāpat ir skaidrs, kāds tu esi? Katrs mēs redzam savu bildi un izdarām savus secinājumus, lai arī cik patiesi un tīri būtu otra nolūki. Es esmu daudz domājusi par mūsu laikmetu. Vai mēs maz ieraugām indivīdu pūlī? Vai varam sajust otra cilvēka patieso būtību, ieraudzīt bez maskām? Jo ir jau ļoti ērti palikt vienā pozīcijā, izdarīt secinājumus un saglabāt to attēlu par otru nemainīgu. Un tad sanāk tāda pārskatāma kartotēka ar cilvēkiem un maniem priekšstatiem par tiem, kas nav slikti, bet, kur paliek tie iekšējie pieredzētāji, mirklī vērotāji, sajutēji?

Mēs kā mākslinieki ļoti daudz runājam un apskatām dažādas svarīgas un aktuālas tēmas, bet tikpat svarīgs ir arī veids, kā tu to pasniedz – forma, kas manā gadījumā ir nebeidzamā kustība. Sarunās kāds vienmēr paliek nesadzirdēts. Varbūt runā pēc viena modeļa? Varbūt nepietiek ar to, ka tev ir ko teikt, vēl ir jāatrod, kā nodot informāciju? Kā runāt, lai citi sadzird tevi? Viedokļu dažādība vienmēr būs, nesaku, ka nav jārunā par lietām, bet mana interese ir – kādā veidā, kādus medijus un metodoloģijas izmantot. Mans izziņas instruments ir nebeidzamā kustība.

Skatos izrādes “Naktene” lapu Facebook, redzu, ka paredzētas arī divas dejas meistarklases. Vai tās ir kā saistītas ar izrādi un kurš tās var apmeklēt?

Jā, būs divas – 25. jūlijā un 15. augustā no plkst. 19.00 līdz 21.00 deju studijas ‘’Dzirnas’’ telpās (Lāčplēša ielā 106/108). Dalība tajās ir par ziedojumiem, un ir gaidīts ikviens dejotgribētājs. Dalīšos savā kustību metodē, kas tapusi izrādes procesā. Manuprāt, būs interesanti gan dejotājam bez pieredzes, gan profesionālim. Atklāšu un iemācīšu pāris epizodes, kustību materiālu. Caur kustību ir arī vieglāk izstāstīt, kas ir “Naktene”, un meistarklases dalībniekam, kurš apguvis daļu izrādes, pēcāk varētu būt interesantāk skatīties pašu izrādi. Jau zinot, tā teikt, mazliet no “izrādes virtuves”. Vispār laikmetīgo deju labāk pieredzēt, pašiem kaut ko no tās pamēģinot.

Alise, ko tu sagaidi no sava skatītāja?

Ja runā par darba tēmu – ieraudzīt sevi pašu mutuļojošā kustībā, visu laiku mainīgā procesā.

Mani interesē, ko cilvēki sajutīs, ne tik daudz verdikts, ka sieviete ir kaut kas tāds vai šāds. Es negribu cilvēkus likt jaunā rāmī, dot jaunus šablonus, bet gan ļaut ieraudzīt dažādību. Izrādei, protams, ir iekšējs stāsts un dramaturģija, bet, domājot par skatītāju, tas nav galvenais, skatītājam nav jālasa mans stāsts, bet jārada savs.

Mans skatītājs redzēs un izdarīs savus secinājumus par mani un radīs savu priekšstatu. Dzīve ir nebeidzama priekšstatu virkne, tā mēs esam uzbūvēti. Lai tu pēc iespējas esi gatavs visām situācijām. Tā mūsu smadzenes funkcionē. Jebkurā iespējamā saskarsmē mēs visu analizējam, lai būtu maksimāli gatavi dzīvot šajā pasaulē.

Un tad ir otra mūsu puse – klusā balss, iekšējais pieredzētājs, kas ir sajūtā balstīts un ne mazāk svarīgs… un ir jāļauj tai dvēselei paskrieties taču!

Paldies, Alise, par sarunu. Atliek vēlēt, lai izdodas!

Paldies!

Foto: Krišjānis Piliņš