Kaspars Rūklis*

Vētrainā veļu laika vakarā pirmizrādi Rīgā piedzīvoja horeogrāfa Keneta Tindala balets par Kazanovu – “mirkļa mākslinieku ar neiedomājamu spēju būt laimīgam” (izrādes dramaturga Īana Kellija citāts). Kas gan šajā dzīvē varētu būt svarīgāks par “spēju būt laimīgam”? Jo īpaši ņemot vērā, ka daudziem mūsu līdzpilsoņiem šajā drūmajā laikā ar to ir problēmas. Kā izrādās, laimei nepieciešams gan prāts (saturs), gan ķermenis (deja). Šādā kontekstā arī apskatīšu šo baleta iestudējumu.

Brīdinājums

Drošības labad piebildīšu, ka daudzskaitlīgais Latvijas mietpilsoņu pulks (spriežot pēc sociālo mediju ierakstiem, tādu mums, latviešiem, ir vesels bars), kurš ir pret jebkādām personiskās brīvības izpausmēm, var droši tālāk nelasīt. Tāpat arī netērēt laiku un līdzekļus šī baleta iestudējuma apmeklēšanai – tā būs velta enerģijas un naudas izšķiešana, jo uzvedums paredzēts cilvēkiem ar brīvākiem uzskatiem, augstāku tolerances slieksni un liberālāku pasaules uzskatu. Šī rindkopa ir lieka arī tiem, kuri redzējuši “Panorāmas” sižetu par šo baletu – gandrīz visas šokējošākās epizodes tur jau tika atrādītas (manā draugu lokā, šķiet, to bija redzējuši pat tie, kuri ziņas neskatoties).

Vētra bija vai nebija?

Pārējiem teikšu, ka vētra, ko potenciāli varētu sacelt šis iestudējums, noteikti nav no lielākajām. Tā noteikti nelīdzinās augustā pārdzīvotajai – šī drīzāk bija kā vētra pirmizrādes dienā, kad tika norauts pa kādam jumtam, nolauzts pa kādam kokam un tika atcelti daži vilciena reisi maršrutā uz Sloku. Bet vairāk nekā. Patiesībā kopiespaids par šo Kazanovas interpretāciju bija organiski plūstošs – gan kaisle, gan intelektuālisms tajā bija sabalansēti, neoklasiskās dejas solis – raits un patīkams un to skatīties bija viegli un interesanti. Deja skaidri ilustrēja tās stāstu, ko patiesi varēja saprast, pat libretu iepriekš nelasot (kas operās un baletos ir liels retums). Līdz galam nesapratu, kur bija libreta kulminācija, bet, iespējams, tā katram jāmeklē pašam. Droši vien kulminācijas bija vairākas, tomēr tās nesasniedza emociju mērītāja sarkano, proti, wow sadaļu.

Izrādē piedzīvoju vairāk scenogrāfisku, (izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Kristofers Orams) nevis dejisku kulmināciju, bet es jau arī esmu tikai vienkāršs skatītājs. Man noteikti patika teju minimiālistiskā scenogrāfija un uzrunāja gan skaistās lustras, gan lakoniskie milzu “skapji”, kuri brīžiem aizvērtā, brīžiem atvērtā veidā tika izmantoti visa baleta garumā. (Nez ko par to teiktu pirmizrādes skatītāja, telpas un detaļu “gardēde” Zaiga Gaile, kura pirmizrādi vēroja no beletāžas otrās rindas.) Naktī pēc izrādes man sapnī parādījās trīs ainas: kordebaleta leļļu deja, jo īpaši veids (ar kājām pa priekšu), kādā puiši uz skatuves izstūma lelles, piedodiet, meitenes (iznāca mazliet ne tā, kā domāts, bet nesatraucieties, iestumtas pozīcijās, viņas atdzīvojās), ģērbšanās un izģērbšanās ainas – īpaši elegantā krūšu nosiešana un atsiešana (Bellīno lomā Jūlija Brauere), kā arī Kazanovas (Antons Freimans) pārģērbšanās, kurā no beletāžas uz brīdi bija redzams vairāk “mēnestiņu”, nekā baletā ierasts. Un, protams, kaisles ainas ar Kazanovu galvenajā lomā, par kurām izvērstāk rakstu pēdējā sadaļā.

Intelektuālisms

Lai arī Kazanova plašāk pazīstams kā kaislīgs mīlētājs (vietējie mediji ziņo, ka, viesojoties Rīgā un Jelgavā, viņš galīgi sagrozījis galvu vietējām 18. gadsimta skaistulēm), tomēr baleta aprakstā uzsvērts, ka Kazanova bijis pazīstams arī kā priesteris, mūziķis, aktieris, jurists, diplomāts, spiegs, filosofs un laba ēdiena cienītājs – tātad plaša profila dendijs un intelektuālis. Iestudējumā spēcīgi akcentēta tieši šī Kazanovas personības šķautne. Jau baleta sākumā redzam viņu kā kaislīgu teoloģijas studentu, kuru grūti atraut no lūgšanām. Vēl grūtāk viņa uzmanību novērst no aizliegtās literatūras (šeit vēl viena skaista epizode ar izgaismotu atvērtu grāmatu – nez vai tā nav aizlienēta no operas “Iemūrētie” par Latvijas Nacionālo bibliotēku?).

Intelektuālo sadaļu ļoti pārliecinoši papildina Kazanovas kā vijolnieka etīdes (grūti gan saprast, kad viņš ar lociņu spēlē vijoli, kad – savu partneri), rakstnieka dejas un etīdes ar papīra lapām. Kazanovas dejas ap rakstāmgaldu, kā arī lapu lietus noslēgumā izskatās patiesi intelektuāli un, ne mazāk svarīgi, – arī skaisti un iedvesmojoši. Turklāt horeogrāfam ļoti pārliecinoši izdevies mums pastāstīt ne vien to, ka Kazanova tagad pievērsies memuāru rakstīšanai, bet, iesaistot skaistā noslēguma popūrijā visu etīžu dalībniekus, arī atklāt memuāru saturu. Nabaga Kazanovas atlasa bikses gan tobrīd ir no sviedriem slapjas – viela pārdomām šūšanas ceham: varbūt uzšūt vairākas?

Kailums un kaisle

Ceru, ka neviens mietpilsonis nav ticis garām iepriekšējai rindkopai, tāpēc tagad brīvi, nebaidoties no nosodījuma, varu izteikties par to, kādēļ daļa auditorijas šo baletu varētu vēlēties apmeklēt un kādēļ turpināt lasīt šo vienkāršā skatītāja recenziju. Lai arī kaisles stāsti šajā baletā nepārsniedz emociju mērītāja sarkano atzīmi, tie šai līnijai tomēr pietuvojas.

Kazanovas torss un… otra puse

Esam jau pieraduši pat uz mūsu viscienījamākajām skatuvēm, arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā, redzēt atkailināšanos tādos apjomos, kuri pirms dažiem gadiem bija vēl neiedomājami. Varbūt baletā tas palīdz redzēt muskuļu darbību kustību laikā? Pat reklāmas plakāts mūs uzrunā ar zeltā tērptu, tomēr kailu vīrieša torsu. Ceru, ka tas tiešām palīdz piesaistīt baletam jaunu auditoriju. Bez kailuma un gaumes robežu izaicināšanas šo izrādi iestudēt droši vien nav iespējams, un šoreiz balanss izdevies lielisks. Kazanovu bez krekla redzēsiet daudz, varēsiet to baudīt ar aizturētu elpu, tomēr bez lieka stresa, jo viss būs gaumes robežās. (Izņemot jau minēto pārģērbšanās epizodi, kurā, manuprāt, redzam mazliet vairāk, nekā Nacionālajā operā un baletā pieklātos.) Bet liberālam un atvērtam skatītajam šī konkrētā baleta specifika to ļauj viegli “sagremot”.

Dzimumu “maiņa” un stereotipi

Balerīnu kailums šeit ir nosacīts, ja neskaita to, ka balerīnām daudz jādejo, vienkārši izsakoties, apakšveļā. Arī pie tā esam jau pieraduši, tiesa, nezinu kā uz to varētu skatīties pirmizrādes apmeklētājas Zita Erss vai Mirdza Zīvere, kuru slavas zenītā šī noteikti nebija norma. Šī baleta librets pieprasa dzimumu spēli, precīzāk, sievietes izlikšanos par vīrieti, kas arī mūsu operas un teātru iestudējumos ir jau pierasta lieta. Bet arī šeit “sarkanās līnijas” netiek pārkāptas. Tiesa, jau iepriekš minētajai mietpilsoņu publikai pārāk izaicinoša varētu šķist tērpu detaļa – vīrieša dzimumlocekļa imitācija kordebaleta un solistes tērpos. Lai arī uz gaumes un piedauzības robežas, tomēr šī detaļa palīdz ilustrēt atšķirību starp 18. gadsimta sieviešu un vīriešu apģērbu, jo nezinātājs kuplās bikses var viegli pārprast kā svārkus.

Homoerotiskās attiecības

Tā kā baleta autori pārstāv par latviešiem liberālāk noskaņotu sabiedrību, tad arī šajā baletā ir diezgan daudz dažādības iekļaušanas pazīmju. Visuzkrītošāk tas izpaužas homoerotiskās divu vīriešu (senatora Bragadina un Kazanovas) draudzības epizodēs un arī, protams, kaisles ainās, kurās šķiet, ka Kazanova dzimumus nešķiro un tver visu, ko dzīve viņam sniedz. Mūsdienu izpratnē horeogrāfija ļauj nolasīt, ka Kazanova ir biseksuāls vai vismaz ļoti pielaidīgs. Varu iedomāties mietpilsoniskāko Latvijas sabiedrības daļu, kura šo ainu laikā varētu šķērmi novērsties vai pat demonstratīvi pamest zāli (tādi gadījumi Latvijas teātros ir bijuši). Kopumā varu dalīties priekā, ka baleta autori nav guvuši iedvesmu no mūsu sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un attēlojuši Kazanovas dzīvi kā atvērtu un plūstošu (kāda tā droši vien arī bijusi). Vienlaikus varu nomierināt konservatīvākos lasītājus – viss ir gaumes robežās.

Grupu kaisle

Vienas no vizuāli skaistākajām un krāšņākajām baleta epizodēm ir gultas (šī iestudējuma kontekstā – galda) ainas ar daudziem abu dzimumu dalībniekiem. Šķiet, ka brīžiem tajās iesaistīti visi solisti un kordebalets. Aizdomājos, vai ir vienkārši dejot ko šādu prasīgai un semi-konservatīvai publikai? Mūsu baleta auditorija taču tāda ir, ne? Tas noteikti nav viegli. Bet šajā iestudējumā nav vulgaritātes, kustības ir plastiskas un mākslinieciskas, tomēr vienlaikus nepārprotamas. Kā intervijā stāsta horeogrāfs, šeit “kustība ir valoda”, kuru saprast un interpretēt ir vienkārši (iespējams gan, ka interpretācija ir atkarīga no katra skatītāja personiskās pieredzes un “samaitātības”, ja tā drīkst izteikties).

“Kazanova” Latvijas Nacionālā baleta izpildījumā ir jāredz katram mūsdienīgas kultūras cienītājam. Arī tādam, kurš priekšroku dod kosmopolītiskākai un vizuālākai kultūrai no Holivudas vai Vestendas, kurā balets neiederas (starp citu, mūzikas autors Kerijs Mazijs ir filmu skaņu celiņu eksperts un to noteikti var just). Šī bija arī viena no retajām reizēm, kad aizdomājos, ka uz šo izrādi varētu aicināt ciemos savus ārvalstu draugus – viņi šo baletu novērtētu, un es būtu lepns, ka Rīgā tas iestudēts. Pat ja šis nav oriģināliestudējums, bet tikai baleta versija latviešu izpildījumā. Pēdējā reizē aicināju uz operu “Iemūrētie”. Visbeidzot, šis balets jāredz arī tiem, kuri vēl šaubās par savu spēju būt laimīgiem.

Foto: Kristaps Kalns

* Kaspars Rūklis ir kultūras pasākumu apmeklētājs, kuram dažreiz interesē arī balets, tautas un laikmetīgās dejas uzvedumi. Tas visdrīzāk ir tāpēc, ka viņš bērnībā dejoja tautas dejas, vēlāk jaunībā gan tikai katru piektdienas un sestdienas vakaru dejoja naktsklubā (kā apmeklētājs, ne profesionālis). Šobrīd dejo reti, bet labprāt apmeklē dažādus dejas uzvedumus, lai bagātinātu savu kultūras pieredzi. Ikdienā strādā globālā Izglītības un attīstības organizācijā IREX.