Dita Jonīte

Liepājnieku versija par Raiņa „Induli un Āriju” bija viena no lielākajām jaunās sezonas intrigām. Liepājas teātrī krievu horeogrāfs un režisors Sergejs Zemļanskis aktieriem veidoja „versiju bez vārdiem”. Zemļanskim šī nav pirmā reize, kad viņš literāru darbu ar dramatiskā teātra aktieriem pārvērš skatuves stāstā bez neviena vārda. Toties Liepājas aktieriem tā ir nebijusi pieredze.

Ja jau skatuves versija bez vārdiem, tad, gatavojoties jauniestudējuma apmeklējumam, protams, bija interese pārlasīt Raiņa lugu. Sev par lielu pārsteigumu un prieku šoreiz nācās konstatēt, ka Rainis savā tekstā ir ļoti „dejisks” – lasot it viegli varēja jau iztēloties iespējamās mizanscēnas, ķermeņu mijiedarbes enerģiju, satiekoties mīlā vai naidā. Ik pa laikam sastopamas arī tādas „horeogrāfiskas” remarkas kā „grupa pret grupu” u.tml. Turklāt, lasot skaistās un garās Raiņa vārsmas, pieļaujama doma, ka mūsdienās, iespējams, Raini kustību valodā interpretēt ir pat vieglāk nekā tradicionālā dramatiskā teātra formātā.

Liepājas teātra jauniestudējums gan šoreiz mazāk ir dejas izrāde, par ko man nedaudz žēl. Kaut arī saprotu – no dramatiskā teātra aktieriem būtu muļķīgi gaidīt „baletu”. Ir gan jāatzīst gandrīz visas aktieru trupas veikto ieguldījumu – ilgs un pamatīgs treniņu darbs ir acīmredzams. Atsevišķas epizodes, ja tās rādītu kā anonīmus fragmentus, varētu uztvert kā sižetisku laikmetīgas dejas iestudējumu. Savukārt, ja nejauši gadītos redzēt kādu citu epizodi, kurā kustību nav vairāk kā klasiskā dramatiskā teātra iestudējumā, pārsteigtu tas, cik ļoti pārspīlēta ir aktieru mīmika un grimases, kas „runājamos” teātra gabalos sastopams tikai tad, ja redzama slikta aktierspēle. Rodas jautājums – kāpēc atsevišķos momentos aktieri it kā neuzticas sava ķermeņa valodai un horeogrāfa dotajam kustību zīmējumam, it kā baidoties, ka tikai ar kustību vien neizdosies stāstu atklāt?

Savukārt vairāk nekā izteiksmīgs, jaudīgs un skaists (tieši skaists!) ir izrādes vizuālais ietērps. Mītiski noslēpumains un aktīvi iedarbīgs ir Mārtiņa Feldmaņa gaismojums, kurš lieliski savā starpā saslēdz mākslinieka Maksima Obrezkova stilizētos seno laiku kostīmus un metaforām bagāto scenogrāfiju. Pat vairākas dienas pēc izrādes noskatīšanās atmiņās ik pa brīdim uzpeld kāda no efektīgajām iestudējuma ainām. Visa izrāde ir kā brīnišķīgu, kustīgu bilžu katalogs, kuru apskaņo tikpat iespaidīga un emocionāli uzrunājoša Pāvela Akimkina mūzika.

Paradoksāli, bet melnās kartupeļu kastes, kas „atveido” galveno varoņu bruņojumu kaujā, raisa vairāk pārdomu un emociju nekā jūtas, kuras vajadzētu nolasīt Induļa un Ārijas attiecību stāstā. Tāpat baltie milzu žebērkļi rada vairāk asociāciju, kamēr neizpratne – kuri še, uz skatuves, kūri, kuri leiši, kuri vāci, atstāj teju vienaldzīgu. Pārsteidzoši skaista un darbīga ir šautriņu izspēle visdažādākajās epizodēs un mizanscēnās – tās ir ar baltām un sarkanām spalviņām, tās tiek mētātas pa vienai un tās var pēkšņi parādīties kā lietus no debesīm. Par šo vienu detaļu vien varētu māksliniekam jau dot balvu – jo cīņas un nāves baiļu klātbūtnei Raiņa sižetā par karojošajām tautām nav mazsvarīga loma, bet mazās, asās šautriņas šo dramatisko niansi atklāj eleganti un smalki.

Tādu smalku un oriģināli darbīgu detaļu izrādē ir daudz, katra no tām strādā arī kā metafora un asociāciju provokatore. Tāpēc skatīties izrādi bija ļoti interesanti, pat aizraujoši. Pārsteidza vien tas, ka šoreiz kaut kur izpalika emocijas. Ir iespējams, ka šī fiziski un tehniski pietiekami sarežģītā izrāde aktieriem vēl bija pārlieku saspringta, lai brīvi ļautos kustībai režisora piedāvātajā skatuves stāstā, kādēļ arī tituldueta attiecības (mīlestība?) palika vien pieteikuma formā.