Pagājušajā nedēļā pēc slimības mūžībā aizgājis baletdejotājs, repetitors un pedagogs Vladimirs Ponomarjovs. Vladimira piemiņai esam apkopojuši viņa bijušo kolēģu atmiņas un piemiņas vārdus. 

Atvadīšanās no Vladimira Ponomarjova notiks 3. jūlijā plkst. 13.00 Rīgas krematorijā.

Vladimirs piedzima 1951. gadā Krāslavā. Vecāku pretestības dēļ mācības Rīgas Baleta skolā uzsāka tikai 14 gadu vecumā. Skolu viņš absolvēja 1970. gadā kopā ar Zitu Errs, Litu Beiris, Allu Saharovu, Aldi Apsi un Aleksandru Kolbinu un uzsāka darbu Latvijas Nacionālajā baletā, kur dejojis gan kordebaletā, gan sololomas – Čigānu “Parīzes Dievmātes katedrālē”, solistu raksturdejās, Frantu baletos “Aņuta” un “Pie zilās Donavas”, Doktoru Aikāsāp baletā “Doktors Aikāsāp”. Par tumšu posmu dzīvē Vladimirs atzinis divus padomju armijā pavadītos gadus, pēc kuriem darbu operā gribējis pamest.

Vēl kā baleta mākslinieks Vladimirs uzsāka darbu deju kolektīvos “Uguntiņa” un “Liesma”. Pēc dejotāja karjeras beigām viņš ieguva maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā un tika uzaicināts par repetitoru Valsts deju ansamblī “Daile”, kam sekoja plaša pieredze tautas deju ansambļos “Līgo”, “Vektors”, deju ansamblī “Daiļrade”, kā arī deju skolās “Dzirnas” un “Todes”. Vladimirs bijis pedagogs Rīgas Baleta skolā, kā arī repetitors Latvijas Nacionālajā baletā. 

Pēdējos gados Vladimirs bija izpelnījies uzmanību kā strikts pedagogs, tomēr viņa disciplīna pazīstama jau sen – 1986. gadā baleta kritiķis Ēriks Tivums apraksta viņa darbu ar vārdiem: “Savus audzēkņus dzen ar īsti baletisku pedantismu.” 

Aldis Apse, baletdejotājs, baleta inspektors:

Domāju, ka es Volodju pazīstu vislabāk no visiem. Satiekoties pie kafijas tases, es par viņu varētu runāt ilgi… Mēs bijām draugi kopš pusaudžu gadiem, vēlāk kopā dienējām armijā. Vladimirs nāk no labas ģimenes, viņam bija lieliski, sirsnīgi vecāki. Vēlāk viņš kļuva par lielisku vīru savai dzīvesbiedrei un tēvu savām meitām. 

Vladimira svarīgākais dzīves posms ir viņa repetitora un pedagoga gadi, kuros īpaši izpaudās viņa talants, disciplīna un atbildība pret šo darbu. Viņam bija lieliska humora izjūta, ikdienā viņam ļoti patika stāstīt anekdotes, bet darbā – jā, tur reizēm viņa humoru varēja pārprast, jo viņš bija ļoti tiešs. Mēs ar Vladimiru vēl runājām pirms divām nedēļām, cerējām kopā sagaidīt viņa dzimšanas dienu augustā. Diemžēl tā nenotiks. Tomēr viņš nekad nezaudēja savu optimismu, viņš vienmēr teica, ka ir cīnītājs.

Agris Daņiļevičs, pedagogs, horeogrāfs, deju skolas “Dzirnas” vadītājs:

Viņa “pieskāriena” dejām man ļoti pietrūks, jo Vladimirs viennozīmīgi bija visspēcīgākais repetitors, kādu Latvijā pazīstu. Es viņu vienmēr saucu par “dārgo skolotāju” (jo viņš tiešām tāds arī bija), bet tas bija tā vērts, jo Vladimirs nekad nehaltūrēja – neatkarīgi no deju stila, rezultāts bija vienmēr. Otru tādu meistaru Latvijā es nezinu. Bet rezultātu viņš panāca jaukā un simpātiskā veidā – ar nelielu, bet gaumīgu cinismu. Mēs visi ilgojāmies pēc viņa humora. 

Man ir žēl, ka nebija neviena censoņa, kas “uzsēstos uz papēžiem”, sekotu un mācītos repetitora amatu no Vladimira. Jo viņš to darīja vienkārši perfekti. Es neatceros, kā Vladimirs uzsāka pie mums strādāt, bet atminos, ka viņš vēl atbrauca pie mums uz Raganu, kur tolaik strādājām, un panāca augstāko pilotāžu – mūsu “Queen” programmā 14 dejotāji sinhroni un precīzi grieza dubultās piruetes. Viņš nekad neapstājās, pirms nebija pilnīgi perfekti. 

Esmu ļoti priecīgs, ka mūsu ceļi krustojās un ka kādu laiku esam bijuši kolēģi un draugi. Abpusēji varbūt arī bagātinājāmies. Nezinu, vai viņš no manis ko iemācījās, bet es no viņa – noteikti.

Aleksandrs Kolbins, baleta solists, pedagogs, repetitors:

Bērnībā mēs ar Vladimiru bijām kaimiņi, dzīvojām blakus mājās. Baletskolā mani daudz “mētāja”, bet beigās mēs ar Vladimiru nonācām vienā klasē, tāpēc daudz laika pavadījām kopā. Viens no mūsu klasesbiedriem devās dejot uz TDA “Daile”, vēl viens deju pameta, un tā no puišiem palikām trīs – es, Aldis Apse un Vladimirs. Mums bija tāda “brigāde”, ka briesmas, taisījām daudz pekstiņu. Operā Vladimiram nebija daudz sololomu, bet atceros, ka mūsu pirmajā gadā operā iestudēja baletu “Ritmi, ritmi” ar Raimonda Paula mūziku, kur pirmajā solistu pārī biju es ar Zitu Errs, otrajā – viņš. Pēc aiziešanas pensijā tieši Vladimirs mani pierunāja iestāties Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bijām pirmais Horeogrāfijas nodaļas absolventu kurss. Bez šaubām, Vladimirs bija ārkārtīgi ambiciozs, tas viņu arī dzina uz priekšu. 

TDA “Vektors” un tā vadītāja Dagmāra Bārbale:

Stingrs un prasīgs, ar smeķīgu humoru un neatkārtojamu temperamentu. Ar aristokrātisku stāju un iedvesmojošu pārliecību apveltīts. Kad zālē ienāca skolotājs Ponomarjovs, mugura iztaisnojās pat visslinkākajam vektorietim. Nav šaubu, ka Vladimiram bija talants uz deju “tīrīšanu”, kustību precizitātes panākšanu.

Skolotājs mums pierādīja, ka brīžos, kad šķiet, ka kāju augstāk pacelt vairs nav iespējams, to tomēr var izdarīt. Un, protams, ar vieglumu! Pret mākslu jāizturas ar cieņu. Un, kad pavisam skaidri zinājām, ka ieguldīts tik daudz darba, ka vairāk nav iespējams, skolotājs pasmaidīja un teica: “Nu ir sasniegts nulles līmenis, nu var sākt strādāt.”

Foto: Dmitrijs Sulžics, F64 Photo Agency