Gunta Bāliņa

Ināra Gintere nepiederēja pie tiem laimes lutekļiem, kuriem panākumi nāk viegli. Viss tika sasniegts ar neatlaidīgu darbu, pašaizliedzību un dziļu mīlestību pret baleta mākslu. Sākumā viņa pat nesapņoja kļūt par baleta “prīmu” – viņas vienīgais mērķis bija labi dejot.

Baletskolā Ināra ļoti izjuta pasniedzējas Marinas Sizovas draudzīgo atbalstu. 1949. gada ziemā, kad skola piedalījās skatē Maskavā, viņa guva pirmos panākumus. Tieši tad viņas sirdī iezagās vēlēšanās kļūt par baleta solisti.

Tālākais notika strauji: veiksmīga skolas absolvēšana, angažējums Latvijas Nacionālajā operā, pirmās nozīmīgās lomas – Flēra de Lisa baletā “Esmeralda”, draudzene “Romeo un Džuljetā”, Aina baletā “Laima”, Lelde “Brīvības saktā”. Baleta soliste piedalās arī Latviešu mākslas un literatūras dekādē Maskavā un iegūst ilgi kāroto Raimondas lomu.

Ināras Ginteres sniegumu augstu novērtēja arī Vissavienības mākslas skatēs. 1953. gadā viņa tika izraudzīta pārstāvēt Latviju Vispasaules jaunatnes festivālā Bukarestē. 1954. gadā viņa viesojās Somijā, bet 1956. gadā – Baltijas baseina jauniešu sanāksmē – Ināra bija izvēlēta reprezentēt latviešu baletu.

Piecdesmitie un sešdesmitie gadi bija īsts radošas bagātības laiks: jauns gads nesa pirmizrādes, katra pirmizrāde – daudzveidīgas, reizēm trauslas, reizēm dramatiskas, tomēr vienmēr skaistas un neatkārtojamas lomas. Šis bija laiks, kad uz skatuves dzima spilgti tēli, un katrā no tiem māksliniece atstāja daļu no sevis: 1953.gadā – Draudzene Sergeja Prokofjeva baletā “Romeo un Džuljeta” un galvenā loma baletā “Pelnrušķīte”, 1954. gadā – One Juļus Juzeļūna (Juļus Juzeliūnas) izrādē “Jūras krastā” un Aina Anatola Liepiņa baletā “Laima”, 1958. gadā – šarmantā, mazpilsētas dzīvē nemieru nesošā Vīnes dejotāja Franciska Johana Štrausa izrādē “Pie zilās Donavas”, 1958. gadā –  Medora Ādolfa Adāna “Korsārā”. 1961. gadā Ināras izdejotajiem tēliem pievienojas Frīgija Arama Hačaturjana baletā “Spartaks”. Tajā māksliniece spilgti atklāja lielas mīlestības spēku un dziļas ciešanas. Savukārt 1963. gadā Ināra parādījās citā rakursā – Mihaila Skoruļska baletā “Meža dziesma” viņa ar sievišķīgu šarmu attēloja pašlabuma meklētāju Kilinu.

Arī aizejot no skatuves, Ināra Gintere palika uzticīga baletam. Laika posmā no 1976. līdz 1983. gadam un no 2001. līdz 2007. gadam viņa strādāja par klasiskās dejas pedagoģi Rīgas Baleta skolā un specializējās darbā ar zēniem. Ar lielu pacietību un profesionālu vērību viņa lika pamatus tik būtiskām klasiskās dejas kustībām kā piruetes un gaisa griezieni, palīdzot topošajiem dejotājiem apgūt ne tikai tehniku, bet arī kustības vieglumu un plastiku.

Kolēģi un draugi Ināru Ginteri atceras kā dzīvespriecīgu, mazliet draisku, atsaucīgu un sirsnīgu cilvēku. Viņa dzīve un darbs ir neatņemama Latvijas baleta vēstures daļa. Lai gaišs un svētīts ceļš mūžībā.

Atvadīšanās no Ināras Ginteres notiks 2. jūnijā plkst. 15.00 Krematorijas Lielajā zālē.