Vai Dievs talantu piešķir kā balvu vai kā pārbaudījumu? Varbūt, ka ceļš līdz jaunradei ir dāvana, bet pati dzīve – liels un smags pārbaudījums.

25. jūlijā dzīves ceļš aprāvies Aleksandram Barinovam (dzimis 28. 02. 1952. Melitopolē, Zaporižjas apgabalā, Ukrainā) – savulaik baletdejotājam, aktierim, pedagogam, horeogrāfam un vienkāršam, sirsnīgam klases biedram. Viņa radošais dzīves ceļš bijis gan skaists, gan traģisks. 1972. gadā, kad beidzām Rīgas Horeogrāfijas vidusskolu, mums katram bija sapņi. Aleksandra pirmās lomas Latvijas Nacionālajā operā: uzticīgais Kleopatras vergs “Antonijā un Kleopatrā”, humora pilnais Morītis “Svētā Maurīcija brīnumdarbos”, Vaņička “Doktorā Aikāsāp”, Pjero “Mirandolīnā”, Solists tarantellā “Gulbju ezerā” un vēl, un vēl.

Liktenis jau skolas laikā sniedza Aleksandram iespēju izmēģināt spējas kino – Alekseja lomā filmā “Saules un lietus diena” (1967). Filma vēstīja par 7. klases skolēniem, kuri viens otram nepatīk, bet pēkšņi nolemj aizbēgt no nodarbībām un pavadīt visu dienu kopā. 1971. gadā sekoja Paulito, padomju pilota internacionālista, loma filmā “Sveicināta Marija” un darbs filmā “Huzāru precības” (1979). Pēc nospēlētām kino lomām Aleksandrs izdarīja izvēli par labu teātrim un pabeidza Borisa Ščukina Teātra institūtu Maskavā (1979), iegūstot teātra un kino aktiera diplomu.  Aleksandram kā dramatiskā teātra aktierim pavērās ceļš strādāt gan Ļensovet teātrī (Ļeņingradā, tagad –Sanktpēterburgā) un pēc tam Rīgas Krievu drāmas teātrī.

Tomēr deja izrādījās spēcīgāka, un 1990. gadā viņš Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā atgriezās jau kā klasiskās dejas pedagogs. Bet jau 1991. gadā tika dibināta baleta skola “Baleta pasaule”, kuras vadītājs un pedagogs bija Aleksandrs Barinovs. Skolas popularitāte ātri auga. Pirmos soļus klasiskajā dejā pie Aleksandra apguva Elza Leimane, Svetlana Korole, Kersti Ilves, Aļona Morozova, Alisa Košeļeva-Nurahmedova un daudzi citi. Paralēli pedagoģiskajam darbam Aleksandrs veidojis horeogrāfijas izrādēm dažādos teātros: Rīgas Krievu drāmas teātrī (“Maldu komēdija”, 1992), Nacionālajā teātrī (“Ceļš uz Ziemassvētku zvaigzni”,1992), Sporta teātrī Kontri (“Mirāžas”). Bijis gan režisors, gan baletmeistars Latvijas filharmonijā (“Trīs resnvēderi”, “Mūzikas skaņas”), Liepājas teātrī (“Zelta cālēns”). Veidojis horeogrāfijas RHV audzēkņiem, Rīgas Operetes teātra un skolas “Baleta pasaule” koncertprogrammām.

Diemžēl liktenis ne vienmēr ir labvēlīgs pret tiem, kurus mīlam. 2003. gadā skolai “Baleta pasaule” radās nopietnas problēmas, un tā tika slēgta. Nevar noliegt, ka tas lielā mērā atsaucās uz Aleksandra veselību. Aiz spožā uzliesmojuma iestājās klusums un aizmirstība. Tomēr nozīmīgākais Aleksandra dzīvē bija dēls Grigorijs un dzīves biedre Gaļina, kuru atbalsts bija nepieciešams grūtākajos dzīves brīžos. Grigorijs šodien turpina tēva iesākto ceļu baleta pedagoģijā.

Saša, šodien mēs sakām Tev lielu paldies par neizsīkstošo darba sparu, zināšanām, mīlestību un sapratni. Sūri pārdzīvojumi iemāca mūs novērtēt un cienīt labestību, uzmanību un mīlestību. Lai Tev viegls un gaišs ceļš mūžībā.

Aleksandra Barinova pēdējā atdusas vieta ir Jaunciema kapi.

Gunta Bāliņa

Attēls: Deivids Tomaseti (David Tomaseti, Unsplash)