*Rūdis Vilsons

2025. gada 14. februārī “PER FORM” studijas telpās Rīgā norisinājās dejas notikuma “Dance & Perform” veidotāju komandas “Deja Today” laikmetīgās dejas horeogrāfijas randiņš ar dzīvo mūziku “Fucking Love”. 

Varētu teikt, ka mūsu randiņš sākas jau Vagonu ielas 21 pagalmā, pirms esam satikuši viens otru aci pret aci. No “PER FORM” telpām atskan viegls un aicinošs džezs grupas “Timeless Trio Jazz Band” (kontrabass – Marks Ivanovs, bungas – Daniels Danilevičs, klavieres – Kristaps Neļubins) izpildījumā, kurš piepilda Vagonu ielas kvartālu un kāpņu telpu. Manāma skatītāju rosība, dodoties pa kāpnēm augšup. Eju viņiem līdzi. Gan mūzika, gan notikuma kā “randiņa” traktējums, gan izvēlētais datums – Valentīna diena – noteikti spēlē lielu lomu vispārējās atmosfēras radīšanā pirms paša notikuma norises. Sāku sevi nedaudz pieķert pie domas, ka uz pasākumu nevajadzēja doties vienam, bet uzaicināt kādu līdzi. Laikam iepriekš minētie aspekti attiecībā uz notikuma plānojumu un aprakstu zemapziņā jau sāk uz mani iedarboties. 

Ierodoties studijā, mūs sagaida pustumša, nedaudz piedūmota telpa ar izgaismotu skatuvi siltos sarkanas un dzeltenas krāsas toņos, uz kuras tālākajā malā redzami spēlējošie mūziķi. Jūtu, ka, ienākot telpā, pirmo uzmanību piesaista krāsa. Uz sarkanas grīdas skatuves vidū atrodas sarkans kvadrāta formas galds ar divām taburetēm – vienu tādā pašā tonī kā galds, bet otru melnā krāsā. Galda vidū piestiprināts hēlija balons sirds formā, kurš, lēni griežoties, nedaudz klišejiski skatītājiem nodod kaligrāfiskā rakstā ietērptu sveicienu: “I love you.” Gan balonā, gan visa notikuma nosaukumā manāma nosacīta atsvešināšanās – “es tevi mīlu” netiek izteikts, tā vietā sastopos ar angļu valodu. Publicitātes un plašākas auditorijas pieejamības aspekts nav izslēdzams, bet izvēlētajās teksta formās iezīmējas amerikāņu sarunu kultūras neformālās, draudzīgās lingvistisko īpatnību atblāzmas. I love wine. I love the color red. I love performance. I love art. Angļu mēlē viss tiek mīlēts, tādēļ noraugos uz balonu ar ironiju. Lai gan notikumam nav dreskoda, daļā skatītāju saskatu vēlmi uzvilkt kādu sarkana toņa aksesuāru vai apģērba gabalu. Viņu dreskodu pamazām sāk papildināt arī sarkanā vīna glāzes un citi atspirdzinoši dzērieni. Sarkans. Nenoliedzami mīlestības un kaislības krāsa, kuru “Deja Today” komanda ir padarījusi par vienu no savām atpazīstamības zīmēm.

Notikuma horeogrāfiskā daļa sākas, dejotājiem Gintam Dancītim un Beātei Ievai Rozei uznākot uz skatuves un apsēžoties pie galda. Dejotāji raugās viens otra acīs, ik pa brīdim ar pirkstiem darbojoties ap balona striķi un lēnām to velkot lejā un palaižot atkal augstāk. Kustību partitūrā nolasu pimā randiņa neziņu un izvairīgo acu skatienu, bet izpildītāju sejās un ķermenī saglabājas nosvērtība, klātesamība, konkrētība. Tādu pašu konkrētību ievieš izpildītāju vizuālais ietērps. Smalki strukturētie matu sakārtojumi ar sarkaniem pavedieniem un stilistiski vienotais, monohromais apģērbs kopā ar piedāvāto vidi rada diezgan tīru un sterilu koptēlu, kas pirmajā acu uzmetienā nedaudz atgādina kaut ko no zinātniskās fantastikas filmu tēliem. Atskan audio ieraksts, kurš kā iekšēja balss vēsta par nespēju atzīties savam partnerim mīlestībā. Sirds formas balons tiek noņemts no galda un nodots skatītājiem, uzsākot savu ceļu pa krēslu rindām, kas klātesošajos izsauc smaidu un atgriež džeza mūzikas iepriekš radīto nepiespiesto gaisotni. Uz skatuves pamazām uznāk arī pārējās izrādes izpildītājas – Alīna Mihailova, Arina Buboviča un Ksenija Simanova. Randiņš sāk ritēt pilnā sparā. 

Darba struktūru varētu salīdzināt ar komiksa sleju, bet kustību – ar bordo krāsas kaleidoskopa griezienu, kurš te nemanāmi pārplūst, te atkal ar pēkšņām, asām izmaiņām pārlec no vienas epizodes otrā, progresējot un neatskatoties atpakaļ, konstanti piedāvājot jaunas mīlestības šķautnes dejas valodā. Manāma apzināta dejotāju ķermeņu saspēle ar mūziķu izpildījumu un mūziķu dzīvā izpildījuma precizitāte atsaucēs uz deju. Epizodes papildina mazas, iestudētas mizanscēnas ar ceturtās sienas laušanu, it kā atgriežot skatītāju no performatīvās ilūzijas. Kustību kods izrādes laikā sevī ietver arī skatītājam atpazīstamas epizodes, kuras tiek ietērptas dinamiskā, ekspresīvā kustību materiālā. Piemēram, ir iespējams saskatīt vieglprātīgo jaunības mīlestības seju horeogrāfiskā pudeles spēles atdarinājumā, dejotāja ķermenim atrodoties uz galda un tiekot iegrieztam, kas rezultējas pārējo izpildītāju reakcijā, kompozīcijas maiņā un savstarpējā mijiedarbībā. Lai gan izrādē nav nolasāms viens noteikts dramaturģiski veidots stāsts, veiksmīgais epizožu izkārtojums rada vienotas laika līnijas impresiju, kas šķietami stāsta par cilvēka nekad nesasniedzamo briedumu attiecībā pret mīlestības radītajiem afektiem. Rupjums, ķermeniskā fizikalitāte un precizitāte mijas ar bērnišķīgu neprātu, obsesiju un vieglprātību, it kā izsmejot mīlestības pretrunīgo dabu. Smiekli manifestējas arī uz skatuves, vienā no epizodēm tie histēriskā absurdā papildina dejas materiālu un pastiprina disonansi starp izpildītāja darbībām un viņa prāta stāvokli. Arī raudāšanas imitēšana un sniegšanās augšup samiksē gan dažkārt muļķīgu, bezpalīdzīgu salauztās sirds sajūtu pēc šķiršanās un bērna naivumu. Manā priekšā uz īsu mirkli pavīd mīlestības apsēstas, dejojošas marionetes un mūzas vai pat amori, kuri noraugās uz notiekošo, gaidot savu uznācienu. Kaut kur zem izrādes radītajiem kontrastu slāņiem ar duetu izpildītiem spēcīgiem kontaktimprovizācijas paņēmieniem un pieredzes pilniem, dažkārt pat dzelžainiem acu skatieniem, kuros atklājas sajūtu pasaule, atrodu slēpjamies ļoti liegas traģikomēdijas vēsmas, lai gan izrāde jau pati par sevi sniegumā ir viegla un rotaļīga. Nosaukums “Fucking Love” sāk attaisnot sevi abos iepriekš minētajos aspektos – gan kā frustrācijas pilns izsauciens, gan kā samierināšanās, ka mīlestība ir tāda, kāda tā ir. Nosaukuma “fucking” daļa nepaliek bez reprezentācijas un arī tiek akcentēta ar savaldītu jutekliskumu un zīmēm, kuras suģestē seksualitāti, bet nekļūst vulgāras vai pārāk tiešas, – dejotāju attiecības ar skatuves objektu, pieskārieni, ritms un kustību trajektoriju atkārtojumi liek par to nojaust, bet nekļūst ilustratīvi, vairāk saglabājot savu reprezentativitāti.

Tuvojoties mūsu randiņa noslēgumam, horeogrāfiskajā rakstā manāma atgriešanās pie vienkāršas formas – roku satvērieni, kurus pārtrauc dejotāju šķērsošana, apskāvieni, nemitīga krišana un celšanās, kura liek atkāpties no sarežģītajām mīlestības radītajām spēlēm un parāda vienkāršās patiesības. Cilvēki tiekas, apstākļi viņus šķir, bet neatlaidīgie centieni pēc saiknes paliek. Spēcīga triekšanās kopā un atkal krišana – alkas pēc tuvības, lai kādas arī būtu sekas. Līdz visbeidzot gulošie dejotāju ķermeņi lēni izceļas apskāvienos un pāros uzsāk vieglu divsoļu deju. Pēc brīža skatītāji tiek aicināti līdzi. Arī es tieku uzaicināts un pēc dejas saņemu mudinājumu uzaicināt nākamo partneri. Un tā cilvēki aicina cits citu – viss skatītāju pulks atrodas uz sarkanās deju grīdas un kļūst par izrādes noslēgumu. Šķiet, ka randiņš bezgalīgi aizplūst džeza ritmos un tuvībā, neprasot neko vairāk kā tikai sajust. Silto un maģisko momentu pārtrauc kāda skatītāja vīna glāzes saplīšana pret grīdu, cilvēku vieglās čalas pāraug izsaucienos, gavilēs un aplausos, kuri vēlāk tiek adresēti izrādes izpildītājiem. Trauki taču plīst uz laimi, un izpildītāji ir pelnījuši atzinību. Jāatzīst, ka pēdējā notikumu virkne pati kļuva par nejaušības un sajūtu horeogrāfiju, kura ar saldu pēcgaršu pavadīja skatītāju atlikušajā dienā.

P.S. Ārpus konteksta, bet lai saglabātu nelielu intrigu – attapīgā uzlīmīte uz “PER FORM” tualetes durvīm, kura atsaucas uz izrādes nosaukumu, mani uzjautrina vēl joprojām, visas šīs recenzijas tapšanas garumā. Pavisam iespējams, ka atrodu to par pārāk uzjautrinošu un esmu nenopietns cilvēks, bet nevarēju to nepieminēt. 🙂

Titulfoto autore: Annija Mangale

*Rūdis Vilsons ir dejotājs, 7. paaudzes horeogrāfs un izpildītājs, absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā. Šobrīd aktīvi darbojas laikmetīgās dejas apvienībā “KUUP”, latviešu skatuviskajā tautas dejā un starpdisciplināros mākslas projektos.