Kaspars Rūklis, deju lieluzveduma skatītājs no Rīgas*

Kamēr Latvijā vēl tikai gatavojāmies Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, Tallinā no 3. līdz 6. jūlijam pilnā sparā ritēja Igaunijas XXVIII Vispārējie dziesmu un XXI deju svētki. Šis būs neliels, personisks skatījums uz vienu no trim identiskiem Deju svētku lielkoncertiem Tallinas “Kalevi” stadionā, kurā piedalījās 11 613 dejotāju no visām Igaunijas malām. Salīdzinājumam Latvijā Deju svētkos 2023. gadā piedalījās 16 897, tā ka ar dejotāju skaitu mēs igauņus šoreiz pārspējam.

Emocijas ņem virsroku

Tiesa, stadiona aizpildījuma un emociju ziņā Igaunijas Deju svētku lieluzvedums bija tikpat skaists kā Latvijas – pirmās asaras es, latvietis būdams, notrausu jau pirmās dejas laikā, kura pat nebija tautastērpos, jo to izpildīja sporta un mūsdienu deju meitenes stilizētos, modernos tērpos. Un tad uznāca mazāki un lielāki dejotāji tautastērpos. Pēdējo reizi deju uzveduma laikā man raudāt gadījās tikai “Lec, Saulīte!” 2014. gadā. Jāsaka gan, ka ironiskā kārtā es tobrīd dzīvoju Tartu. Varbūt tās bija ilgas pēc dzimtenes toreiz un ilgas pēc Igaunijas šoreiz.

Dziļi emocionālu brīžu bija daudz – īpaši, kad kopā dejoja vairākas paaudzes. Tāpat arī daudzi vienkāršu kustību virknējumi meditatīvas mūzikas pavadījumā – tādi bija vairāki. Tie vienlīdz labi uzrunātu gan igauņus, gan latviešus. Kustības tajos patiešām vienkāršas – ikviens to varētu. Roku kustības, puiša vai meitenes palēciens uz otru pusi un tamlīdzīgi, bet pie lielā dejotāju skaita tas radīja neaizmirstamu iespaidu un lika skudriņām skriet pār pleciem. No atmiņas neizdzēšams brīdis bija arī noslēguma dejas, kurās piedalījās pilnīgi visi dejotāji, – tur zīmējumos bija gan divdimensionālu, gan trīsdimensionālu animāciju sērija.

Tāpat kā latviešiem un lietuviešiem, arī igauņu deju lieluzvedumā bija iekļautas dejas ar rekvizītiem, kas auditorijai acīmredzami ļoti iet pie sirds. Spilgtākā – vīru deja ar alus mucu. Arī latviešiem ļoti labi saprotams temats – tos večus no tās mucas ar nekādu pārdabisku spēku neatrausi. Arī lakati tika izmantoti, bet ne tādā intensitātē kā “Bobu dancī” Latvijā, tomēr arī tas bija iespaidīgi – pieprasām vairāk rūtaino lakatu Deju svētkos!

Svētki vai ballīte?

Daudz runāts, ka igauņu Dziesmu un deju svētki vairāk ir kā jautra ballīte, mazāk kā svinīgi svētki, kā tas ir mums Latvijā (tas pat atspoguļojas nosaukumā, igauņu valodā “pidu” tiešām nozīmē “ballīte” – tas ir tas pats vārds, ko izmanto dzimšanas dienas vai diskotēkas apzīmēšanai). Dažos aspektos tas patiesi ir jūtams arī Deju svētkos – tie šķiet mazāk oficiāli un vairāk tik tiešām kā tautas ballīte. Ierašanās gumijas zābakos un dubļu brišana Dziesmu svētku lielkoncerta laikā bija tam visspilgtākais apliecinājums. Radās pat rokfestivāla sajūta kā no filmas, kur Bridžita Džonsa ar seju iegāžas dubļos. Stadionā gan gumijas zābakos ierasties nebija vajadzības, bet nodrošināties pret stipro vēju un karsto sauli vajadzēja (es nebiju gatavs ne vienam, ne otram). Savukārt dejotāju profesionalitāte un sagatavotība, tāpat kā pie mums, ir ļoti augstā līmenī, nemaz ne kā parastā ballītē – to vislabāk pierādīja perfektais zīmējumu izpildījums, ko dejotāji nevainojami veidoja visa uzveduma laikā (skat. “Postimees” paātrināto video).

“Šogad mums būs lieliska ballīte, kuru noteikti nevajadzētu palaist garām. Mīlestībā un maizē jādalās ar ikvienu, kas kāpj mūsu tramvajā. Tāpēc sakravājiet savas bungas un trompetes, ķemmes un svilpes, cerības un sapņus un pulcējieties pilnā spēkā uz centrālās deju grīdas,” XXI Deju svētku ielūgumā teikusi lieluzveduma dramaturģe Laura Veigemaste.

Par ko ir deju stāsts?

Šoreiz svētki stāsta igauņu pašu stāstu, deja runā par to, kā būt cilvēkam, tā runā par igauņiem un to, kas ir mūsu un mums svarīgs. “Jā, mūsu ir maz, mūsu valsts ir maza, bet, no otras puses, mēs visi esam atšķirīgi, tāpat kā atšķiras arī mūsu paražas, tradīcijas, dejas, dziesmas, mūzikas instrumenti un dialekti. Un visās mūsu ģimenēs ir arī dažādas, krāsainas personības. Mums ir jātaupa nauda. Jānovērtē un jāciena ikviens par viņa unikālajām īpašībām, jārūpējas par ikvienu, jāmīl ikviens un, ja nepieciešams, viņam jāpiedod. Tikai tā mēs varēsim izdzīvot, saglabāt savu brīvo valsti un mūsu kultūru, paražas un tradīcijas,” teikts svētku mājaslapā. Jau atkal izklausās, ka tieši to pašu šiem pašiem vārdiem varētu teikt arī par Latviju.

Deju lieluzveduma galvenais vadmotīvs bija visas Igaunijas sadarbība dažādu reģionu starpā, uz “centrālās deju grīdas” tika izdejotas dejas gan no Setomā, gan Tartu, gan Igaunijas salām, gan citiem reģioniem. Līdzīgi kā Lietuvas Deju svētkos, arī Igaunijā puišus piedabūt dejot, izskatās, ir daudz grūtāk – ir ļoti daudz sieviešu deju. Atšķirībā no Latvijas, Deju svētkos piedalās ne tikai skatuviskās tautas deju kolektīvi, bet arī mākslas vingrotāju un mūsdienu dejas kolektīvi, kurus jau pieminēju saistībā ar atklāšanas deju. Lai arī varētu šķist, ka tie ar saviem plandošajiem vienas vai divu krāsu tērpiem neiederas šajā ballītē, tomēr lieluzveduma laikā bija brīži, kad tieši šīs meitenes ar savām graciozajām kustībām izraisīja visspilgtākās emocijas, piemēram, dejā par vēju, kur solo dejoja pats vējš.

Noslēgumā vien vēlos piebilst, ka šī igauņu ballīte noteikti bija izdevusies. Lidmašīnā atpakaļ uz Rīgu man apkārt esošajās rindās daudz runāja par svētkiem. Man gadījās sēdēt starp kādu Minhenes koristi un Cīrihes svētku skatītāju – abas bija sajūsmā un visas 35 minūtes līdz Rīgai gribēja ar mani apspriest gan Dziesmu, gan Deju svētkus. Viņām bija ļoti paticis, un viņas grib braukt atkal! Aizgūtnēm stāstīju viņām arī par vēl vērienīgākajiem svētkiem Rīgā; viņas gan neizklausījās pārliecinātas – jo esot lasījušas, ka igauņu svētki ir vislabākie. Es ieteicu nesalīdzināt, bet vienkārši baudīt visu trīs Baltijas valstu svētkus. Vienīgais, ko varētu igauņiem novēlēt, ir augstākas skatītāju tribīnes, lai tos zīmējumus varētu kārtīgi ieraudzīt, nu, vismaz tik augstas kā Daugavas stadionā! Un Dziesmu svētkos – kaut kā tikt vaļā no tiem dubļiem un gumijas zābakiem. Varbūt ieviest skatītāju soliņus kā Sidraba birzī?

Foto un video: Kaspars Rūklis

* Kaspars Rūklis ir kultūras pasākumu apmeklētājs, kuram dažreiz interesē arī balets, tautas un laikmetīgās dejas uzvedumi. Tas visdrīzāk ir tāpēc, ka viņš bērnībā dejoja tautas dejas, vēlāk jaunībā gan tikai katru piektdienas un sestdienas vakaru dejoja naktsklubā (kā apmeklētājs, ne profesionālis). Šobrīd dejo reti, bet labprāt apmeklē dažādus dejas uzvedumus, lai bagātinātu savu kultūras pieredzi. Ikdienā strādā globālā Izglītības un attīstības organizācijā IREX.