Rūdolfs Gediņš

Riskējot lasītāja acīs momentā zaudēt jebkādas objektivitātes paliekas, man jāatzīstas, ka Latvija Kultūras akadēmijas (LKA) Laikmetīgās dejas mākslas bakalaura programmas sestā paaudze man ir sirdij tuva. Tajās nedaudzajās reizēs pēdējo gadu laikā, kad sanācis ar tās pārstāvjiem kopā strādāt, vai tikai vērot tos, darbojamies uz skatuves, radies iespaids, ka šis kurss ir pilns ne vien ar tehniski prasmīgiem un atjautīgiem dejotājiem, bet arī ar harizmātiskiem un neparastiem performeriem un drosmīgiem, ieinteresētiem horeogrāfiem. Tāpēc biju priecīgs par šīs izrādes faktu, par to, ka viņi ir  kaut ko radījuši un darījuši to kopā.

Tajā pašā laikā man jāatzīstas lepnības grēkā, jo esmu pret šo paaudzi izjutis arī žēlumu. Žēlumu par to, ko tiem jau tā īsajos trīs studiju gados atņēma Covid-19. Sākot ar nabadzīgo klātienes prakses laiku (absurda šķiet doma, ka tik taktilu mākslas formu varētu mēģināt izzināt attālināti), turpinot ar ļoti ierobežoto iespēju ceļot un skoloties pie viespasniedzējiem (tas veido milzīgu daļu akadēmijas pieredzes), beidzot ar ierobežojumu diktētajiem apstākļiem, kādos pirmizrādes piedzīvoja viņu diplomdarbi (nedodot absolventiem iespēju publiski kļūdīties).

Bet varbūt tieši tāpēc esam nonākuši situācijā, kurā izrāde “Glitch” ir iespējama. Laikmetīgās dejas mākslas sestā paaudze jeb SIXTH, kā viņi izvēlējušies sevi dēvēt (liekot uzdot ķecerīgu jautājumu – vai vēl viens kurss uzreiz pēc absolvēšanas veido kompāniju?), ir savā ziņā atstāti uz otru gadu. Šoreiz gan vislabākajā nozīmē. Lai kompensētu pandēmijas nozagto klātienes laiku, programmas vadītāja Olga Žitluhina panākusi ar LKA vienošanos, kuras ietvaros nu jau bijušajiem studentiem vēl visu šo mācību gadu mēģinājumiem ir pieejamas skolas telpas, kā arī ar atsevišķu vienošanos pieejami akadēmijas administratīvie un tehniskie resursi. Olgai izdevies izveidot jaunajiem profesionāļiem lielisku pārejas posmu, kura laikā viņi (it kā nē, bet tomēr zem akadēmijas jumtiņa) var darīt to, ko pēdējo trīs gadu laikā mācījušies – radīt un izpildīt, tajā pašā laikā darīt to bez ārēja spiediena, bez pienākuma, bez šķietami traucējošajiem, tomēr tik ļoti noderīgajiem termiņiem un tematiskajiem rāmjiem.

Tā tapusi laikmetīgās dejas izrāde “Glitch”, ko Ramona Levane un Marģers Vanags attīstījuši uz 2020. gadā tapuša kompozīcijas darba pamata. Horeogrāfiju viņi veidojuši kopā ar izpildītājiem – 12 kursabiedriem. Tie ir  Darja Turčenko, Emanuēla Zvaigznīte, Edvards Kurmiņš, Kitija Geidāne, Simona Ozola, Roberta Gailīte, Katrīna Stepiņa, Oskars Moore, Gundega Rēdere, Vladimirs Goršantovs, Emīlija Berga un Līva Apšeniece. Kostīmu māksliniece –  Ieva Stalšene, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss, komponists – Andrejs Irbēns, producente un tilts starp SIXTH un LKA – Patrīcija Kolāte.

Katru reizi, izdzirdot izrādes nosaukumu, man galvā izskan teikums “There’s a glitch in the Matrix” jeb “Matriksā ir kļūda”.[i] Filmā, kuras nosaukumu neuzskatu par nepieciešanu minēt, teksts izskan brīdī, kad visur esošā, patērējošā un utilitāri tendētā brīvo gribu apspiedošās varas alegorija vidē veic izmaiņu, kas apdraud galvenos varoņus. Kaut arī izrādes kontekstā gličs apzīmē kļūdu, kas rada izmaiņas turpmākajā sistēmas darbībā, tās veidotāji nerunā par ārējiem ļaundariem. Viņi skatu vērš kolektīvajā sevī, risinot pašu sajūtas par motivējošu, tomēr neveiksmei lemtu tieksmi pēc perfekcijas, tonizējošām, tomēr paralizējošām bailēm kļūdīties. Kad dzirdēju Marģeru un Ramonu paužam šīs idejas Ilzes Strengas veidotā LTV “Rīta Panorāmas” sižetā, jutos mazliet atbruņots. Ne tikai tāpēc, ka horeogrāfi izskatījās izrauti no sev saprotama un dabīga mēģinājumu procesa ar domubiedriem, lai censtos veikli un precīzi, tomēr viegli performatīvi izskaidrot cilvēkiem no ārpuses tēmas, kas pašiem ir tik skaidras un pierastas, ka domās jau sen netiek paustas vārdos. Arī tāpēc, ka es viņus ļoti labi saprotu. Bailes kļūdīties, kaut, protams, absolūti universālas un nevienai dzīves jomai vai profesionālai nozarei nepiesaistītas, ir svarīgs temats vairumam mākslinieku viņu daiļrades sākumā. Posms, kurā personīgais viedoklis, uzskati, gaume un instinkti ir pretrunā ar to, kas tiek mācīts, kas tiek pieļauts, atzīts par pareizu vai vēlamu kopumā – tas var būt mulsinošs un demotivējošs. Un šī posma ilgums, neprātīgi individuāls un miglainām robežām nodalīts, ir mērāms nevis gados, kas nodzīvoti pēc izglītības iestādes absolvēšanas, bet radītajos darbos. Tāpēc mani priecēja, ka šie jaunieši par to domā jau tagad un dara to, veidojot izrādi.

Negrasos atstāstīt visu izrādē notiekošo, bet vēlos īpaši izcelt sākumu, pirmo ainu, ja tā drīkst to saukt. Visi 12 izpildītāji nostājas vienā, skatītāju rindām paralēlā līnijā ar skatu pret mums. Un viņi skatās… nekur. Pilnīgi nekur. Pēdējos gados skatuves mākslas vidē nereti dzirdams nievājošais termins “laikmetīgā seja”, ar kuru tiek apzīmēts pārsvarā laikmetīgajā dejā un teātrī sastopams izpildītāju esības stāvoklis, kam, tiecoties pēc galēja atsvešinājuma, raksturīgs absolūts emociju trūkums. Kaut saprotu šī apzīmējuma negatīvo konotāciju, tā leģitimitāti grauj tas, ka to nereti izmanto no reālpsiholoģiska teātra alternatīvām izbijušies nozares profesionāļi. Lai nu kā, “Glitch” pirmajā ainā ir novērojams teju nevainojams šā stāvokļa pielietojums. Tas nav ne banāls, ne pompozs, ne raisa sveškaunu, bet gan nepārprotami vēsta, ka mēs neskatāmies uz cilvēkiem. Mēs skatāmies uz kaut kā kopumu, bet detaļas nešķiet svarīgas. Ja vēlaties, tas var būt organisms, tā var būt sabiedrība, neironi smadzenēs vai putekļu ērcītes spilvenā, tam nav nozīmes. Kādu laiku nekas nenotiek, mums ir laiks pieslēgties izrādei, veikt novērojumus un domāt. Mana pirmā doma – tik žēl, ka izvēlēta šāda forma. Kā jau teicu, zinu, cik šie izpildītāji ir dažādi un spilgti grūti salīdzināmos veidos, līdz ar to bīstos, vai šāda vienādošana nesasies rokas tiem, kuru spēks slēpjas nepiespiestā, savā personībā balstītā skatuviskajā esībā. Man ir laiks redzēt, ka visi ir tērpti baltā, kaut apģērbu piegriezumi, pieņemu, izvēlēti, ņemot vērā izpildītāju vēlmes. Šāda personības ietveršana kostīmā mazliet oponē sajūtai par indivīda neesamību, bet dzīve jau arī ir mulsinoša. Visiem ir metāliski aksesuāri un spīdīgas, tukšas vārda nozīmītes pie krūtīm, šķietami dubultā apliecinot, ka visi pārstāv vienu ideju, bandu vai konfesiju. Un viņi šūpojas. Pamazām, sākot no kreisās puses, tie lēnām, lēnām kļūst par vienu vilni. Vai par jūru, vai domu.  Un tas ir skaisti. Bet tad notiek gličs. Dejotāji, Edgara Kurmiņa kritiena (uz sejas) iedvesmoti, uzsāk nākamo ainu, kuras pamatprincips ir krišana, tādējādi uzsākot struktūru, no kuras veidotāji pārāk tālu nav atkāpušies arī turpmākajā izrādē.

Retrospektīvi saprotu, ka šīs struktūras pamatideja man tika piedāvāta jau izrādes aprakstā, kur līdzās sociālpsihologa Tomasa Kuriana citātam un tieši definētam tēmas pieteikumam autori uzdod retorisku jautājumu: “Vai šo sajūtu par kļūdas esamību rada patiesi notikusi nepareiza notikumu gaita, vai arī tas ir priekšstats, ko esam sev radījuši paši?” Šis teikums, šķiet, mēģina apšaubīt vārdam “kļūda” piemītošo negatīvo konotāciju. Jo kļūda – veikta darbība vai tās iznākums, kas neatbilst gaidītajam – var tikpat labi novest pie neveiksmes, kā necerētas laimes. Neparedzētu apstākļu dēļ mēs tiekam iepazīstināti ar rezultātu, ko nespējām priekšstatīt, nespējām vērtēt kā potenciālu iznākumu, līdz ar to arī nespējām iedomāties, ka tieši šis ir vispiemērotākais risinājums. Principā šis Marģera un Ramonas piedāvātais jautājums ir ne tikai svarīgākā izrādes apraksta sastāvdaļa, bet ietver sevī gandrīz visu izrādi. Vismaz no kompozicionālā viedokļa.

Proti, aptuveni 50 minūšu garumā skatītājs periodiski tiek iepazīstināts ar kādu darbības principu. Kad tā ietvaros sācis darboties viss sastāvs vai ievērojama izpildītāju daļa, tas tiek salauzts. Kāds no izpildītājiem rada sistēmā kļūmi, iepazīstinot ar citu darbības principu un iegūstot atbalstītājus, tas rada augsni atkal citai kļūmei un virziena maiņai. Kaut ne radikāla, struktūrai ir attīstība, kas to padara neviennozīmīgāku. Vairāki procesi norisinās paralēli un iegūst daudzbalsību līdz pat haotiskam līmenim, kā tas var notikt ar jebkuru ideju, kad tā tiek iztirzāta vai apšaubīta. Šajā struktūras caurspīdīgumā slēpjas gan veiksme, gan posts.

Veiksme. Jau izrādes sākums liek manīt, ka šiem cilvēkiem visvairāk interesē kustība un tās attīstība laikā un telpā, ka šeit netiks piedāvāts naratīvs, netiks ilustrēts stāsts, netiks iemiesots sociāli filozofisks fenomens. Izpildītāju apzinātā neitralitāte atbrīvo skatītāju no atbildības un ļauj tam vērot ķermeņus darbībā, ļauj audiovizuālos simbolus un atsauces uztvert kā ieteikumus vai neobligātus papildinājumus. Šī darba izbaudīšanai pietiek ar spēju pasīvi piedalīties (redzēt, dzirdēt, saost, just) un tematiskām priekšzināšanām divu teikumu apjomā, ko ar minimālu piepūli var iegūt Facebook eventā, TV sižetā vai no paziņas, ar kuru kopā atnāci uz izrādi. Pa līdzīgu ceļu ved arī izrādes muzikālais noformējums. Ja ir vēlme un uzmanības kapacitāte pieļauj, tai pievēršot uzmanību, vari šķetināt datora klaviatūras klikšķu un melodijas simbolisko nozīmi piedāvātajā tematiskajā rāmī. Vari vērot ķermeņu darbības un mūzikas korelāciju. Vai, kā tas notika ar mani, ļaut skaņām un ķermeņiem, pārsvarā savstarpēji neoponējot, veidot kopīgu notikumu ritmu, un tikai retumis atdalīt audiālo no vizuālās informācijas.

Posts. Tas slēpjas apstāklī, ka struktūra tā arī nekļūst nekas daudz vairāk par struktūru. Tas tā varētu būt, bet tad prasītos lielāka tīrība un drosmīgāki, uz askēzi tendēti lēmumi. Izrādē dažkārt tiek dejots kustību materiāls unisonā, dažkārt katrs pēc saviem ieskatiem pauž kopīgu kustību principu, dažkārt kādam ir solo. Dažkārt notiek kaut kas pa vidu vai reizē, un tad beigās sanāk, ka notiek no visa pa bišķiņam, nesasniedzot tādu konceptuālo vai izpildījuma tīrību, kāda šim darbam piestāvētu. “Glitch” paliek kaut kur pa vidu – idejiski risinot vienu aptuvenu ideju, bet kompozicionāli mēģinot visu ko pa bišķiņam.

Kaut izpildītāju tehniskais sniegums arī raksturojams kā nevienmērīgs (kas uzskatāmi novērojams, daudziem cilvēkiem izpildot kombināciju unisonā), jāatzīmē, ka uzdevums nav vienkāršs. Viņiem atņemti tie instrumenti, kas spētu glābt, tehniskas ķibeles notušējot ar harismu, aktiermeistarību, vai spēju improvizēt. Tajā pašā laikā tiek prasīta ārēji pasīva, bet iekšēji asa koncentrēšanās, nepārtraukta 11 partneru sajušana telpā. Daudziem ir spožāki un mazāk spoži mirkļi, kas dažkārt izpaužas kā īsi solo uzplaiksnījumi, ļaujot mazliet ieskatīties dejotāju personībās. Dažkārt tieši stabilitāte un absolūta iekļaušanās sistēmā rada iespaidu par meistarību, kā tas vērojams unisona daļās. Bet es nespēju neizcelt Robertu Gailīti. Šķiet, viņa kustējās kā sajūta. Tehniski attīstīts un gudrs ķermenis savienojumā ar klātesamību, šķietami emocionāli vai intelektuāli attaisnotu kustību un bez ārišķīgas vēlmes atrādīt sevi. Vai vismaz labi apslēptu vēlmi atrādīt sevi.

Nespēju pārliecinoši un kategoriski izdarīt spriedumus par “Glitch”, bet šīs izrādes fakts pats par sevi ir iepriecinošs. Tas, ka tik neilgi pēc absolvēšanas ir tapis lielformāta (izvēloties izpildītāju skaitu par kritēriju) darbs, kurā, par spīti dažādām nebūšanām, nav vērojama izlikšanās. Marģers un Ramona nav izlikušies, ka taisa izrādi, piebāžot to ar pompozām un pašmērķīgām klišejām, ietinot to pretenciozā sociāli aktuālā iepakojumā, pa virsu uzberot pseidofilozofiskus vārdu savirknējumus. Tas ir rūpīgi veidots darbs, kura pamatā ir kustība, kura pamatā ir tāda deja, kas šobrīd interesē konkrētos jaunākās paaudzes dejas profesionāļus. Tā ir reta iespēja uz skatuves vērot 12 (!!!) laikmetīgās dejas profesionāļus. Es ceru, ka Marģers, Ramona un viņu SIXTH biedri turpinās uzturēt domu par kļūdu kā ļoti iespējamu un normālu jebkādas darbības rezultātu, kā par iespēju ieraudzīt neparedzamo.  Un es ļoti gaidu, ko viņi radīs tālāk. Galvenais, lai rada to, kas pašiem interesē.

Attēls: skats no izrādes, foto Alvils Ronalds Bijons.

[i] Šī ir parafrāze. Filmā teikums skan “A deja vu is usually a glitch in the Matrix”, bet atmiņā iespiedies VHS kasetē ieskaņotais tulkojums latviešu valodā, kuru pārtulkojot atpakaļ oriģinālvalodā, iegūstam frāzi “There’s a glitch in the Matrix” – aut.