Gunta Bāliņa

Pēc divu gadu pārtraukuma Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē atgriezās meistardarbnīca “Iespējams X”. Šādu baleta vakaru jau pagājušajā gadsimtā LNOB bijis pietiekami daudz, un to uzdevums vienmēr bijis dot iespēju jauniem un arī pieredzējušiem  dejotājiem un horeogrāfiem apliecināt savu veikumu gan kā izpildītājiem, gan jaundarbu radītājiem. Baleta zinātniece un kritiķe Ija Bite savulaik rakstīja: “Paaudžu maiņa īpaši ātri notiek horeogrāfijas mākslā… Līdz ar laiku mainās arī prasības pret tēlu interpretāciju un dejas tehniku… Kā katrā mākslā, arī baletā radošo procesu ietekmē ne tikai talanta mērs, bet arī mākslinieka raksturs, prasīgums pret sevi.” (“Talanta un jaunības uzvara”, “Māksla” Nr. 2, 01. 04. 1974). Arī 21. gadsimtā nu jau par tradīciju kļuvušie jauno horeogrāfu un izpildītāju vakari “Iespējams” ļauj redzēt ne tikai sasniegumus, bet arī trūkumus, kurus bieži vien ikdienas steigā nepamanām vai vienkārši paskrienam tiem garām. Šajā meistardarbnīcā bija iespēja redzēt un vērtēt gan fragmentus no jau esošajām horeogrāfijām, gan arī virkni jaundarbu.

“Iespējams X” ievadīja jauno baleta mākslinieku Justīnas Teličenas un Finiana Patrika Heptinga princeses Florīnas un Zilā putna pas de deux no Pētera Čaikovska baleta “Apburtā princese” Mariusa Petipā horeogrāfijā. Duets akurāts, bet nepamet sajūta, ka abi dejotāji koncentrējas katrs uz sevi, līdz ar to zūd kopīgais mākslinieciskais sniegums. Vēlētos redzēt Justīnas variācijas nobeiguma daļā precīzāku muzikālo un tehnisko izpildījumu. Šis klasiskais pas de deux pretendē uz vadošās solistes sniegumu, to savulaik izpildījušas LNO baleta prīmas Inese Dumpe, Lora Ļubčenko u. c. To pašu varētu teikt arī par Finiana Patrika Heptinga variācijas noslēguma daļu ārpusmūzikas. Šoreiz glāba mākslinieka meistarība un izteiksmīga nobeiguma poza. Tomēr vēlētos uzteikt Finianu Patriku Heptingu par tehniski spoži izpildīto diagonāli ar lēcienu brisé dessus-dessous kaskādi pas de deux coda – fināla daļā.

Atliek novēlēt, lai tuvākajā nākotnē abu mākslinieku sniegumu varētu redzēt arī izrādē. “Iespējams X” otrajā daļā Justīnas un Kārļa Cīruļa izpildījumā bija skatāms adagio no Čaikovska baleta “Riekstkodis”. Šoreiz abu mākslinieku sniegums sagādāja zināmu vilšanos. Jau sākot ar Justīnas pirmo arabesque (negribas ticēt, ka pedagogi un repetitori tam nepievērš uzmanību!) ­– strādājošā kāja atrodas sānos, nevis aiz muguras. Turpinājumā pirmajā pacēlienā – tas pats, pēc horeogrāfijas un klasiskās dejas metodikas tam bija jābūt 3. arabesque, nevis dīvainai sāniskai pozai! Diagonālei ar pirouettes en dedans jābūt izpildītām mūzikā, nevis kā ir ērti, jo katrai kustībai ir savi muzikālie akcenti. Diemžēl klasisko baletu variācijas, pas de deux u. c. nav tik vienkārši izpildāmi, tie no baletdejotāja prasa precīzu horeogrāfiskās partitūras ievērošanu, muzikalitāti un stila izjūtu. To arī novēlu Justīnai.

Pirmo reizi Latvijā tika izpildīta komponista Eduāra Lalo un horeogrāfa Serža Lifāra Cigaretes variācija no baleta “Baltā svīta”, kuru dejoja Paula Lieldidža-Kolbina. Daudzdaļīga variācija, kurā izmantoti gan klasiskās, gan modernās dejas elementi, ieskaitot dubultās pirouette pas piquée, virkni sarežģītu pāreju no vienas kustības otrā uz puantēm un interesantas lēcienu kombinācijas. Var uzteikt Paulu, kura godam tika galā ar visai sarežģīto Serža Lifāra horeogrāfiju. Vakara otrajā daļā Paula dejoja Eliota Goldentāla un Lilas Daunsas Frīdu Zanes Lieldidžas- Kolbinas horeogrāfijā. Šoreiz Paulai bija grūts uzdevums, jo Frīdas Kalo dzīvesstāstu apvij daudz leģendu. Meksikāņu māksliniece kļuva par leģendu jau dzīves laikā, taču pēc nāves (tiesa – ne uzreiz, bija jāpaiet gadu desmitiem, līdz viņas gleznas un spilgto tēlu atkal pamanīja kā Amerikā, tā Eiropā) viņa pārtapa īstā stila ikonā. Kalo radīja skaistumu, nevis izrādīšanās labad, nevis citiem, bet visupirms – pati sev. Frīdas Kalo ieguldījums pasaules kultūrā neaprobežojas ar mākslu un modi vien. Dumpiniece, feministe, biseksuāle, cietēja un uzvarētāja – tik daudzšķautņaina viņa joprojām sajūsmina dažādus publikas slāņus arī ar savu dzīves gājumu. Paula godam tikusi galā gan ar māksliniecisko, gan tehnisko sniegumu. Ņemot vērā Frīdas dzīvi, sniegums varēja būt vēl trakāks, mežonīgāks, neparedzamāks.

Klasikā baleta variācijas vienmēr bijušas pārbaudījums jauno dejotāju tehniskajai un mākslinieciskajai sagatavotībai, stila izjūtai un meistarībai. Emma Lagūna bija izvēlējusies Ceriņu fejas variāciju no Čaikovska baleta “Apburtā princese” Petipā horeogrāfijā. Kustību izpildījums korekts, bez tehniskām kļūmēm. Tēla atklāsmē varētu vēlēties karaliskāku cildenumu, diženumu un nesteidzīgu kustību plūdumu.

Viens no skaistākajiem un emocionālākajiem priekšnesumiem šajā vakarā nenoliedzami bija Raimonda Martinova iestudētā miniatūra “Duets” (Hammock mūzika), kuru dejoja Jūlija Brauere un Dariuss Florians Katana. Nekļūdīšos, ja teikšu, kā šobrīd Jūlija Brauere ir labākā modernā baleta izpildītāja LNOB. Viņas ķermeņa kustību valoda ir izcili plastiska, tai piemīt dabiskums, plašums, vieglums un spēja izstāstīt stāstu. Ideāla partnerība ar Dariusu Florianu Katanu, kurā mākslinieki spēja sajust un papildināt viens otru. Abu dejotāju emocionālais kontakts, šķiet, arī bija viens no horeogrāfijas panākuma veidotājiem. Kādā no intervijām baleta kritiķis Eriks Tivums teicis, ka “nevajag studēt daudz, bet labi”. Šo frāzi varētu attiecināt arī uz Raimonda Martinova horeogrāfijām. Viņš neiestudē daudz, bet gribētos redzēt vairāk viņa veidoto skatuves darbu!

Ludviga Minkusa balets “Dons Kihots” LNOB afišās bijis jau kopš 1931. gada. Var piekrist uzskatam, ka šī izrāde ir prīmas un premjera parādes balets, jo prasa no izpildītājiem virtuozu tehniku, aktiermeistarību un vieglumu. Pirmkārt, tas dod iespēju augt un pilnveidot savu meistarību ne tikai jaunajiem baletdejotājiem, bet arī sevi jau apliecinājušiem māksliniekiem. Otrkārt, tas ir spilgts dueta priekšnesums. “Iespējams X” Kitrijas un Bazila entrée, adagio un coda no baleta trešā cēliena izpildīja Jolanta Lubēja un Filips Fedulovs. Uzreiz gan jāsaka – žēl, ka bez variācijām. Iespējams, tam ir bijuši attaisnojuši iemesli, tomēr abu mākslinieku pietiekami lielā skatuves pieredze būtu ļāvusi izpildīt visu pas de deux. Spāniskais kolorīts bija jūtams abu mākslinieku sniegumā – gan žestos, gan pozās. Tehnisku virtuozitāti Jolanta parādīja fouetté griezienos pas de deux coda pirmajā daļā, izpildot dubultos fouetté ar vēdekli, tomēr otrajā fouetté daļā nedaudz traucēja pāreja ar virzienu maiņu, tas finālā radīja nepārliecinošu un nedaudz samocītu iespaidu. Novēlu Jolantai romantiskās princeses pamainīt uz temperamentīgākiem skatuves tēliem! Nelielu kritisku piezīmi Jolantai vēlētos izteikt par tours de cote nobeigumu adagio daļā, pozā 4. arabesque strādājošai kājai tomēr jābūt gramatiski pareizai – aiz sevis. Arī pacēliens 4. arabesque sekojošajā daļā izskatījās neveikls tieši šīs kļūdas dēļ.

Jaunu horeogrāfisko versiju pas de deux no Čezares Punji baleta “Esmeralda” Latvijas skatītājiem bija sarūpējuši Jete Lakuča un Aidens Viljams Konefrijs. Pēc Viktora Igo slavenā romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” tapušais balets “Esmeralda” pirmizrādi piedzīvoja 1844. gadā Londonā Viņas Majestātes teātra baleta trupas izpildījumā. Oriģinālās horeogrāfijas autors ir Mariuss Petipā. Dažādos interneta avotos lasāms, ka mūsdienās visu baletu izrāda tikai Krievijā, Austrumeiropā un divās ASV baleta kompānijās. Ņūdžersijas baletā pirmo reizi pilnmetrāžas versiju iestudēja 2004. gadā, bet Orlando baleta trupā – 2021. gadā. Īpašu popularitāti ieguvusi Esmeraldas variācija ar tamburīnu. Tā neiztrūkstoši iekļauta lielāko pasaules baletdejotāju konkursu sarakstos. Vērojot Jetes un Aidena sniegumu, jāsaka, ka tas bija viens no gaišākajiem un mīlestības piepildītākajiem pas de deux “Iespējams X” vakarā. Nepameta sajūta, ka abi mākslinieki izbauda katru kustību, katru mūzikas skaņu un mirkli uz skatuves. Priecēja Aidena vieglais, gaisīgs lēciens, precīzi Antuāna Burnonvila horeogrāfiskajā rokrakstā izpildītā variācija. Nedaudz neierasti bija vērot Jetes variāciju, kurā pretēji oriģinālam bija daudz lēcienu. Tomēr, tā kā kustību salikums nebija pretrunā ar muzikālajiem akcentiem un Jete to izpildīja ļoti precīzi, tad tas netraucēja. Abu dejotāju sniegums radīja patiesu gandarījumu.

Droši var apgalvot, ka laikmetīgās dejas horeogrāfu saimei ir piepulcējusies arī Elza Leimane. To apliecināja viņas oriģinālhoreogrāfija “Mama” (Kaspara Kurdeko mūzika), kuru izpildīja Kirils Baiduks un Anastasija Blažnova. Atsakoties no klasiskās dejas elementiem, horeogrāfe savā darbā izmantojusi oriģinālu gaismas spēli (šoreiz tas ir lukturis Anastasijas rokās) un tai piemērotu oriģinālu ķermeņa kustības partitūru.  

“Gulbju ezers” ir viena no klasiskā baleta virsotnēm, jo tas ne tikai ir viens no mūsdienās populārākajiem Pētera Čaikovska baletiem, bet arī ikreiz apbur ar savu krāšņumu un pārsteidz ar tiekšanos pēc skaistā visās formās un izpausmēs. “Gulbju ezeru” var uzskatīt arī par LNOB repertuāra pamatakmeni, kas tajā atrodas kopš 1926. gada. Turpinot krievu baleta tradīcijas, latviešu meistari saudzīgi glabā atzītos šedevrus – Odetas-Odīlijas un prinča Zigfrīda pas de deux, pas de trois un nemirstīgos balto gulbju skatus. Sargājot dejas dramaturģiju, viņi precizējuši mizanscēnu režisūru, piesātinājuši uzvedumu ar jaunām dejām. Otrajā vakara daļā adagio no baleta “Gulbju ezers” izpildīja Sabīne Strokša un Dariuss Florians Katana. Izpildījums – rūpīgi izstrādāts, katra kustība – pārdomāta un izjusta. Ne tikai pozas, bet arī klasiskās dejas figūras – graciozas un dzīvas. Tomēr nepamet sajūta, ka mēģinājuma procesā pietrūcis pieredzējuša repetitora padoms un skats no malas.

Ernesto Lekuona “Spāņu skūpstu” Jevgēnijas Trautmanes horeogrāfijā dejo Elīna Ibragimova un Fabio Sonconji. Spāņu ugunīgos ritmos veidota mūsdienu horeogrāfija. Atzīmējama abu dejotāju ķermeņa plastika, precīzas, sinhronas pozas un partnerība.

Antonio Vivaldi “Moiras” Aleksandras Astreinas horeogrāfijā dejoja Angelina Bosenko, Elina Bidna, Ivanna Sulima (Ukraina). Moiras ir trīs likteņa dievietes sengrieķu mitoloģijā. Kloto vērpj, Lahese savij, bet Atropa pārgriež dzīves pavedienu. Atbilstoši grieķu mitoloģijai, Moiras ir neatkarīgas, vadās pēc nepieciešamības un likteņa nolemtības, sekojot, lai katram piešķirtais liktenis tiktu realizēts. Astreinas miniatūras pirmizrāde notika 2014. gadā. Neskatoties uz laika nogriezni kopš pirmizrādes, horeogrāfiskā partitūra un tās saturs nav zaudējuši savu nozīmīgumu arī šodien un ieguvuši jaunu elpu. Var izteikt apbrīnu par Ukrainas mākslinieču perfekto, tehnisko un māksliniecisko sniegumu. Bravo!

“Iespējams X” izskaņā Elzas Leimanes horeogrāfiju ”Mmhm…” dejoja Justīna Teličena un Antons Freimans. Izcils solistu sniegums. Asprātīgi izdejots stāsts ar dzirkstošu un vieglu humora pieeju. Tas lika pasmaidīt. Paldies horeogrāfei par pozitīvām emocijām.

Pirmās daļas noslēgumā Alises Prudānes 2021. gada diplomdarba izrāde, absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Tēma balstīta Imanta Ziedoņa epifānijā “Laika ietekme cilvēka mūžā”. Par tēmas izvēli Alise rakstīja: “Šī Imanta Ziedoņa epifānija manī raisa pārdomas par cilvēku un viņa sajūtām, attīstību, izaugsmi un pārdzīvojumu dzīves gaitā. Horeogrāfija nebūs ar konkrētu sižetu, jo katrs skatītājs ieraudzīs darbā citas nianses un uzsvarus, vadoties pēc savas pieredzes un uztveres, tomēr tam vīsies cauri vienota vadlīnija. Izrāde būs skatījums uz cilvēku un laiku vai laika ietekmi cilvēka mūžā, dažādiem posmiem un zīmīgo cilvēka ceļā, to, kas ietekmē katru no mums.”

Salīdzinot pagājušā un šī gada izrādes, nelielas izmaiņas ir gan izpildītāju sastāvā, gan horeogrāfiskajā partitūrā. Ja diplomdarbā galveno sieviešu lomu izpildīja Baiba Kokina, tad jaunajā versījā šī loma atvēlēta Ievai Rācenei. Klāt nācis arī jauns personāžs – Stāstītājs Andra Pudāna veidolā. Iestudējumā izmantoti Ezio Bosso skaņdarbi Music for Weather Elements: Sunrise on a Clear Day, Pines and Flowers, Clouds, The Mind on the (Re)Wind, la non ho paura (I’m not scared), un Olafura Arnalda skaņdarbs Someday. Alises Prudānes horeogrāfisko ieceri izdejoja Justīna Teličena, Nikola Anna Bloma, Anna Russke, Emma Lagūna, Oļesja Čudakova, Kirils Baiduks, Žans Mergoļds un Māris Sprinģis.

Pirmā aina ir kā simbols izaugšanai, pieaugšanai un arī attīstībai, sava ceļa uzsākšanai un virzībai. Alise veiksmīgi izmantojusi krietni pietumšinātu skatuvi ar zilu gaismu no aizmugurējā ekrāna. Tajā redzamas tikai cilvēku ēnas, kas lēni cita pēc citas izdejo savas pārdomas. Zilā gaisma lielākoties tiek uzskatīta par garīguma simbolu, tā noskaņo cilvēkus uz pārdomām. Apziņas dzīļu psiholoģijas pārstāvji to saista ar dvēseles atbrīvošanos, vieglu, nesaspringtu un pārdomātu dzīves ievirzi. Pārdomāts dejotāju izvietojums un katram atbilstoši piemeklēta horeogrāfiskā kustību partitūra. Īpaša vieta atvēlēta Andrim Pudānam – Stāstītājam. Tā kā šis tēls caurvijas visam iestudējumam, gribētos jau sākumā pievērst lielāku uzmanību viņa personībai, jo viņa loma palikusi līdz galam neatrisināta. Vai viņš ir savas dzīves vai citu dzīves stāstītājs?

Otrajā ainā seko duets kā mīlestības simbols. Tas rāda, ka katra cilvēka dzīvē ir būtiski mīlēt un būt mīlētam, ka cilvēki viens otru maina, papildina, ka mīlestība ir spēcīga enerģija, kas cilvēkā spēj atklāt jaunas šķautnes, kuras liek augt un ieraudzīt pasauli plašāk. Vai tās ir paša Stāstītāja atmiņas? Viņš un Viņa. Mīlestības duets. Vai viņu jūtas ir abpusējas? Vai viņu ceļi šķiras? Vai viņi pazūd ļaužu pūlī? Kas tālāk? Šajā ainā autore mēģina rast atbildes uz šiem jautājumiem. Viņa – Ieva Rācene, māksliniece, kuru vienmēr esmu uzskatījusi par vienu no izteiksmīgākajām LNOB modernā baleta interpretētājām. Tomēr šoreiz kaut kā pietrūka! Varbūt lomas sagatavošanai atvēlētais laiks, bet vizuāli pietrūka tieši Ievai raksturīgās ķermeņa plastikas un izteiksmīguma.

Trešajā ainā autore veidoja grupas deju ar vienu solisti – Nikolu Annu Blomu. Šī aina simboliski atveidoja cilvēka aizrautību, dzīves dzinuli un piedzīvojuma garu, arī neatlaidību. Diemžēl ainas beigās īsti nesaskanēja sniegputenim līdzīgais fona video ar mazāk aktīvo horeogrāfiju. Šeit iederētos daudz dinamiskāka horeogrāfiskā partitūra. Turklāt video projekcija pēkšņi apstājas, un rodas jautājums – vai kaut kas noticis? Vai arī tāda bijusi autores iecere?

Ceturtā aina simbolizē vientulību, aukstumu, pārdomas, jautājumus, neziņu, sāpes un pārdzīvojumus, meklējumus, maldīšanos atmiņās un ceļu uz jaunu posmu. Aina lielos vilcienos atvēlēta Ievai, un šoreiz var uzteikt viņas sniegumu, kurā jūtams spēcīgs, daudzkrāsains emociju izvirdums. Nelielas iebildes ir pret kopējo horeogrāfisko partitūru: zīmējumos vēlētos redzēt lielāku dažādību, lai mazāk atkārtotos kustības pa apļiem un diagonāles. Īstu attaisnojumu nesaskatīju daļas beigās Ievas izpildītajām kustībām ar katru no diagonālēs izvietotajiem dejotājiem.  

Piektajā ­– noslēguma – daļā, gluži kā sākumā, iedegas tikai ekrāns, un atkal ir redzamas tikai ēnas. Kompozicionāli autore atgriežas pie izrādes sākuma ainas: “…Mēs, cilvēki, visi esam vienlīdzīgi un arī vienoti, ka katram ir savs ceļš, bet katram no mums ir sava rūpe, laime un sāpe, katram sava vērtība un arī ēnas puse. Un visiem mums ir jāizaug un dzīvē, kas jāapgūst.Katram savādāk, bet kaut kur līdzīgi…” Finālā – Viņa un Viņas plūstošā smilšu sauja, kas simbolizē laiku. Bet paliek jautājums – kur paliek Stāstītājs? Vai fināls nepienāktos viņam, jo tas taču ir viņa stāsts? Vismaz tā sapratu. Neskatoties uz dažām kritiskām piezīmēm, patiess prieks par Alises pirmo lielo horeogrāfijas darbu. Gribas novēlēt, lai Alise neapstātos pie sasniegtā un skatītājiem būtu iespēja redzēt vēl daudz jaunu un interesantu viņas skatuves darbu.

LNOB meistardarbnīca “Iespējams X” izskanējusi. Apsveicami, ka jaunajiem baleta māksliniekiem ir iespēja pārbaudīt savu profesionālo varēšanu, bet gribētos redzēt vairāk patiesi muzikālus, tehniskus un saturiski piepildītus sniegumus. 

Ilustrācija: “Iespējams X” publicitātes attēls.