Brigita Čikste

Desmit dienas no 4. līdz 12. jūlijam bija kā latviskās kultūras vitamīna trieciendeva. XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki kā burvju spogulī ļāva ieskatīties mūsu kultūras tagadnē un nākotnē. Tie bija grandiozi svētki ar dziļu vērtību, kas ļāva ieraudzīt, cik talantīga, gudra, skaista un patriotiska ir mūsu jaunā paaudze.

Pirmais iestarpinājums: par Skolēnu svētkiem kopumā

Iespējams, arī es agrāk biju starp tiem, kuri purpināja, ka Skolēnu dziesmu un deju svētki “pārvēršas par tādu kā jaunatnes kultūras festivālu”, un “kāpēc gan Dziesmu svētkos vajadzīgi teātri, mūsdienu deja, vokālie un instrumentālie ansambļi, cirka studijas un kas tik vēl ne?” Tomēr pēc šīs vasaras svētkiem esmu sapratusi, ka iederīgi – varbūt ne pieaugušo, bet Skolēnu Dziesmu svētkos noteikti – ir visi žanri. Šī dažādība uzrāda mūsu jaunatnes spēju, talantu un prasmju kopainu, un padara Dziesmu un deju svētkus pāri-plūstoši-piepildītus, visaptverošus un unikālus.

Pievērsīšos Daugavas stadionā rīkotajam “Es atvēru Laimas dārzu”, kas godprātīgi ticis nosaukts par deju lielkoncertu, nevis deju lieluzvedumu. Man jāatzīstas – biju starp tiem neveiksmīgajiem, kuri koncertu apmeklēja 11.jūlija vakarā. Koncertu, kas tika pārtraukts un lielā mērā nenotika.

Koncertu notekti bija jāpārtrauc, pat, ja tas nebūtu noticis skaņu aparatūras atslēgšanās dēļ. Man, kā izbijušai deju skolotājai, skatīties dejotāju izmisīgo cenšanos kaut aptuveni izpildīt soļu rakstu, slidinoties un slīdot, klūpot un krītot, bija kā durt sev aiz nagiem skabargas. Turklāt tie taču bija bērni!

Otrais iestarpinājums: par Daugavas stadiona deju laukuma mākslīgo segumu

Tas, ka mākslīgā seguma plastikāta plāksnes slapjā laikā kļūst slidenas un dejošanai nepiemērotas (vēl jo vairāk – dejošanai pastalās, ko valkā lielākā daļa dejojošo bērnu), bija zināms jau pirms gadiem desmit, piecpadsmit. Tāda pieredze jau ir bijusi. Kāpēc koncerta rīkotāji nepieņēma kaut jel kādus mērus, lai to risinātu? Kaut pabrīdināt deju kolektīvu vadītājus, lai tie informē bērnu vecākus, ka stadiona apstākļiem piemērotas ir tikai un vienīgi pastalas ar rievaino gumijas pazolīti…

Pilnībā koncertu noskatījos 12. jūlijā televīzijas tiešraidē, tāpēc manu iespaidu lielā mērā veido tas, kā to parādīja Latvijas TV. Pirms diviem gadiem es ļoti augstu novērtēju XVII Deju svētku lieluzvedumu “Mūžīgais dzinējs” un tagad varu sacīt, ka “Laimas dārzs” ne par matu neatpaliek. Saskatu tajā lielu mākslinieciskās vadītājas un horeogrāfes Dagmāras Bārbales, un režisores Ingas Cipes nopelnu. Pieļauju, ka abas dāmas ir strādājušas ciešā radošā tandēmā kā cimds ar roku, papildinot un realizējot viena otras idejas.

Lieluzvedumiem, kurus režisē Inga Cipe, vienmēr ir kvalitātes zīme. Tāda pati kvalitātes zīme ir arī Dagmāras Bārbales horeogrāfiskajiem veikumiem. Parasti izvairos lietot skaļus apzīmējumus, bet par šīm dāmām man gribas teikt – augstākajā mērā izcilas. Inga Cipe – tāpēc, ka ar savu horeogrāfisko, literāro un muzikālo radošo domāšanu ir paveikusi, un vēl paveiks ļoti daudz gan sava Cēsu novada, gan visas Latvijas mērogā. Dagmāra Bārbale – tāpēc, ka viņa ir jauna un, skaidri zinu, viņas augstākais lidojums – vēl priekšā, tomēr sasniegusi jau tik daudz!

Negribu sīki analizēt “Es atvēru Laimas dārzu” dejas un norises, nejūtos tiesīga to darīt, jo zinu pārāk maz. Tomēr gribu teikt, ka ar savu idejisko skaidrību, pedagoģisko augstvērtību un atskatu vēsturiskajā tradīcijā caur bērniem saprotamo un aizraujošo – mīklām, skaitāmpantiem, mēles un kustību mežģiem – lielkoncerts atvēris vārtus gan priekam, gan viedumam. Turklāt pasākuma realizācija no idejas neatpaliek ne soli. Ne bez papildus pūlēm, spēku un resursu ieguldījuma, – bet cik labi darbojas dzīvā scenogrāfija, gan veidojot mainīgo deju laukuma fonu, gan līdzdarbojoties un brīžiem pat ienākot laukumā, jo īpaši koncerta noslēgumā!

Izvēlētās dejas apliecina, ka mēs joprojām dejojam, un arī tuvākajā nākotnē nepārstāsim dejot un muzicēt latviski. Par to prieks! Gribu uzteikt arī visu virsvadītāju darbu. Turpat trešajai daļai – Rūtai Cīrulei, Dāvim Ērglim, Jānim Kalniņam, Arvilam Novikam un Gunai Trukšānei – šie ir pirmie svētki virsvadītāju godā.
Varu tikai apbrīnot, cik raiti viņiem viss izdevies jau pirmajā reizē – interesanti, skaidri un dažādi laukuma zīmējumi, veikli atrisinātas dejotāju pārejas, tos veidojot, kā arī uzgājieni un nogājieni. Jaunā virsvadītāju paaudze priecē – latviešu skatuviskās tautas dejas nozare ir drošās rokās!

Vai esmu pārāk jūsmīga? Šoreiz nekritizēšu. Nudien, negribas to darīt. 17 384 jauno dejotāju, viņu pedagogu, 1 429 scenogrāfijas dalībnieku, četrpadsmit deju virsvadītāju, divdesmit horeogrāfu, tāpat arī – mūzikas autoru, radošās komandas un koncerta organizatoru ieguldījums un devums ir tik liels, ka sirds gavilē.

Esam ceļā uz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem – un šis ceļš ir gluds un drošs.

Titulfoto: Reinis Oliņš