Madara Ante*

Mums kā dejotājiem gribas būt labiem deju stilā, kuru esam izvēlējušies, mēs daudz laika ieguldām, fiziski trenējoties, taču svarīgi ir atcerēties, ka liela loma izaugsmei dejā ir ne tikai fiziskiem treniņiem, bet arī izpratnei un zināšanām par kultūru, kas slēpjas aiz šīs dejas, jo deja viena pati nepastāv – aiz tās ir cilvēki, kas radīja mūziku un atmosfēru, kurā varēja attīstīties konkrētais deju stils. Kā vienmēr saka Monsels Dērdens (Moncell Durden) – afroamerikāņu kultūras profesors: “Ja tu gribi mācīties un saprast kultūru, mācies par tās cilvēkiem!”

Mes esam ciemiņi šajā kultūrā, tāpēc vislabākais, ko varam darīt, ir respektēt un mācīties par to, lai būtu cienīga daļa no šīs kultūras, nevis tikai izmantotu to savam labumam. House mūziku un tās daudzos žanrus vairs nevar nedzirdēt, tā skan visur: veikalos, klubos, reklāmās, deju zālēs, lielos un mazos festivālos un daudz kur citur. House mūzika īsā laikā kļuvusi par vienu no iemīļotākajiem mūzikas žanriem pasaulē. Šo mūziku mēdz dēvēt par hipnotisku, jo tās temps, kas ir 115–130 bpm (beats per minute, sitieni minūtē), tuvinās kustībā esoša cilvēka sirdspukstu ritmam, kas daudziem rada īpašu vienotības sajūtu ar savu ķermeni, mūziku un atmosfēru.

Šis būs stāsts par house kultūras aizsākumiem. Pirms lasi rakstu, iesaku noskatīties šo video, kas izsaka ļoti daudz par house kultūras pamatvērtībām, – fragmentu no tā dēvētās house mūzikas himnas “Fingers Inc feat. Chuck Roberts  – Can You Feel It” (1988). Šī dziesma ir uzskatāma par house mūzikas klasikas šedevru, kas ietekmēja un iedvesmoja house mūzikas turpmāko attīstību tieši deep house žanrā.

House ir KULTŪRA, kas sāka veidoties Amerikā 20. gadsimta 70. gados. Šī kultūra sastāv no cilvēkiem, mūzikas, dejas, modes, filozofijas un vērtībām. House ir galvenokārt LGBTQ+ afroamerikāņu un latīņamerikāņu radīta kultūra. Tā cēlusies no šo cilvēku apspiestības, nepieņemšanas un ierobežošanas tālaika sociālajā un politiskajā vidē. House underground klubi bija vieta, kur nepastāvēja homofobija un rasisms, te cilvēki jutās kā drošā patvērumā, kur bez nekādiem pārmetumiem varēja būt viņi paši.

Daži no nozīmīgākajiem klubiem un dīdžejiem house kultūras attīstībā:

“The Loft” (1970, Ņujorka) un Deivids Mankuso (David Mancuso, 1944–2016)

“The Loft” bija Deivida Mankuso jumta dzīvoklis, kurā viņš katru nedēļu rīkoja ballītes. Sākotnēji viņa ideja bija tās rīkot par nelielu ieejas maksu, lai palīdzētu samaksāt par viņa dzīvokļa īri, taču tas izvērtās par ko daudz nozīmīgāku un lielāku. Ballītēs drīkstēja ierasties tikai savējie, kas bija uzaicināti, vai arī uzaicināto cilvēku draugi, nebija iespējams ienākt vienkārši no ielas. Deivids Mankuso lielu uzmanību pievērsa atmosfērai, lai viesi justos brīvi un nepiespiesti. Dzīvokļa griesti bija klāti ar baloniem, viesiem bija pieejami dzērieni un uzkodas, par kurām atsevišķi nebija jāmaksā, un viņš pats visu nakti pavadīja pie dīdžeja pults, spēlējot dažādu mūziku.  Deivida Mankuso misija bija ar mūzikas palīdzību vest cilvēkus piedzīvojumā, viņam bija svarīgi, ka dziesmas cita citai seko harmonijā un ka katra dziesma tiek spēlēta pilnā garumā (tolaik tās bija 10–15 minūšu garas). Cilvēkiem, kas apmeklēja “The Loft”, tas bija kaut kas ļoti īpašs un nozīmīgs. Ja ikdienā tiem, kas nebija “parastie baltādainie amerikāņi”, ik uz stūra nācās sastapties ar dažāda veida diskrimināciju – homofobiju, rasismu, sieviešu tiesību apspiešanu –, tad “The Loft” viņiem bija drošs patvērums no tā visa. Šeit tu varēji būt tu pats, pieņemts, brīvs un drošībā. 

Deivids Mankuso, pašam nezinot, bija radījis vērtības, kas kļuva par pamatu house kultūrai. No šīs vietas arī ir cēlies termins “lofting”, kas tiek izmantots house dejā – tas galvenokārt apzīmē plūstošas kustības, kas harmonizējas ar mūziku un atmosfēru. 

“The Warehouse” (1977–1982, Čikāga) un Frenkijs Naklzs (DJ Frankie Knuckles, 1955–2014)

“The Warehouse” bija jauns geju klubs Čikāgā, ko atvēra Roberts Viljamss (Robert Williams). Viņam vajadzēja kādu deju mūzikas dīdžeju, tāpēc viņš devās uz Ņujorku uzrunāt Leriju Levenu (Larry Levan). Tas gan atteicās, jo sāka spēlēt klubā “Paradise Garage” (šis klubs un dīdžejs arī ir ļoti ietekmējis klubu dzīves attīstību LGBTQ+, afroamerikāņu un latīņamerikāņu komūnā Ņujorkā, kā arī deju mūzikas attīstību kā tādu), taču ieteica savu draugu Frenkiju Naklzu , kurš tolaik spēlēja dažādos klubos, bet kuram vēl īsti nebija izveidojusies sava mūzikas identitāte. Frenkijs Naklzs sāka spēlēt “The Warehouse” 1977. gadā, kur arī attīstījās viņa unikālā mūzikas gaume un spēlēšanas maniere. Viņam patika spēlēt dažādus mūzikas žanrus: džezu, soulmūziku u. c., tai skaitā arī disko mūziku. 

Tieši tajā laikā bija pilnīgs disko mūzikas uzplaukums, īpaši pēc filmas “Saturday Night Fever” iznākšanas, disko mūzika pārņēma visu Ameriku. Taču ne visiem disko mūzika bija pa prātam, ne tikai tāpēc, ka tā tika uzskatīta par geju mūziku, bet arī tāpēc, ka tā kļuva tik populāra un pieprasīta, ka daudzas radio stacijas mainīja savas programmas un dīdžejus. Tā notika ar Stīvu Dālu (Steve Dahl), kurš tika atlaists no darba radio tāpēc, ka atteicās spēlēt disko mūziku, jo ļoti bija iemīļojis rokmūziku. Viņa naids bija tik liels, ka viņš sāka organizēt “Disco Sucks” kustību, kas noslēdzās ar “Disco Demolition Night” 1979. gadā Čikāgā, beisbola stadionā. Jebkurš, kurš nāca uz spēli, varēja atnest disko plati un saņēma atlaidi ieejas biļetei. Beisbola spēles starplaikā Stīvs Dāls visus sanestos un paša savāktos disko ierakstus uzspridzināja. Šis pasākums izvērtās ļoti rasistisks un homofobisks, jo cilvēki nesa ne tikai disko mūzikas plates, bet jebkādus afroamerikāņu mūzikas ierakstus. 

“Disco Demolition Night” dēļ disko mūzika burtiski izmira vienas nakts laikā, radio stacijas atkal atgriezās pie rokmūzikas, lielākajā daļā klubu disko mūziku vairs nespēlēja. Taču Frenkijs Naklzs atrada veidu, kā savā ziņā atdzīvināt viņa iemīļoto disko mūziku. Viņš sāka miksēt disko ierakstus ar citiem ierakstiem, eksperimentēja, spēlējot divas plates vienlaicīgi utt., un tā radās viņa mūzikas stils, ko šodien pazīstam kā house mūzikas klasiku. Frenkijs Naklzs tiek uzskatīts par house mūzikas krusttēvu. Velāk viņš aizgāja no “The Warehouse” un atvēra savu klubu – “The Power Plant”.

Ir vairākas versijas, kāpēc house mūzika ir ieguvusi tieši šādu nosaukumu. Viena no tām – tas ir saīsinājums no “The Warehouse” un attiecas uz mūziku, ko spēlēja Frenkijs Naklzs. 

“The Music Box” (1983, Čikāga) un Rons Hārdijs (DJ Ron Hardy, 1958–1992)

Tā kā Frenkijs Naklzs aizgāja no “The Warehouse”, Roberts Viljamss atrada citu dīdžeju un atvēra jaunu klubu – “The Music Box”. Galvenais dīdžejs bija Rons Hārdijs, un viņam patika spēlēt ļoti, ļoti skaļi un eksperimentēt ar mūziku un cilvēku reakciju uz to. Cilvēki, kas kādreiz gāja uz “The Music Box”, atceras – mūzika bija tik skaļa, ka, ja tu stāvēji tuvu skaļruņiem, bija neiespējami nekustēties. Tiek uzskatīts, ka no šī kluba ir cēlies termins “jacking”, kas tiek izmantots house dejā. Jacking ir viena no house dejas pamatkustības manierēm. Šī maniere nāk no kustībām, kādas veic, nodarbojoties ar seksu. “The Music Box” klubs bija slavens ar trakām ballītēm, daudz narkotiku, seksa un labas mūzikas. Pats Rons Hārdijs bija narkotiku atkarīgs, un kādas narkotikas iespaidā viņam viss likās palēnināts, tāpēc viņš spēlējot paātrināja mūzikas tempu, ko šodien mēs uzskatām par ierasto house mūzikas tempu. “The Music Box” ir vieta, kas deva atspēriena punktu house mūzikas dažādajiem žanriem un to producētājiem, jo tajā laikā daudzi jau bija aizrāvušies ar house mūziku un nesa savus ierakstus Ronam Hārdijam. Ja Rons domāja, ka šī ir laba dziesma, viņš to spēlēja savās ballītēs. Tā, piemēram, acid house žanrs ieguva atpazīstamību, jo DJ Pierre iedeva savu dziesmu “Acid Tracks” (“Phuture – Acid Tracks”) Ronam Hārdijam, un kluba publikai tā iepatikās  tik ļoti, ka ātri vien kļuva par hitu. 

House deja

Runājot par house dejas attīstību, tā pastāv tikai tāpēc, ka pastāv house mūzika – nebūtu šīs mūzikas, nebūtu radies arī šāds deju stils. Kustību ziņā house deja nav nekas jauns, tajā tiek izmantoti daudzi soļi no dejām, kas tika dejotas pirms house mūzikas rašanās, piemēram, no stepa, džeza, afrodejām, latīņamerikāņu dejām, kapoeiras u.c. Kad parādījās house mūzika, cilvēki nāca uz klubiem un nedomāja par to, kā dejot pie šīs mūzikas – vienkārši dejoja to, ko jau mācēja un zināja, mūzika pati lika kustēties savā īpašā veidā. Tā arī ir radies šis unikālais un skaistais deju stils – house. Mūsdienās Eiropā mēs house deju zinām kā deju stilu, kur tiek izmantots daudz soļu ātrā tempā, taču house deja var izskatīties ļoti dažādi, jo house kultūra vienlaicīgi attīstījās dažādās Amerikas daļās, cita par citu nezinot. Tas, ko mēs Eiropā pazīstam kā house deju, ir vairāk tas, kā pie house mūzikas dejoja Ņujorkā. 

Vairāk par house kultūru var uzzināt šādās dokumentālajās filmās:

“Pump Up the Volume”;

“The Spirit Moves”;

“I Was There When House Took Over the World”;

“Check Your Body at the Door”;

“Come As You Are”;

“Maestro Documentary”.

* Madara Ante ir aktīva house kultūras dalībniece un dejotāja. Pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžu mūsdienu deju programmu, mācījusies Åsa folkhögskola Hip-House programmā Zviedrijā. “Chill Out” deju studijas dibinātāja un īpašniece no 2013. līdz 2022. gadam. “House Session” pasākumu organizētāja.

Titulfoto: Rons Hārdijs