Inta Balode

Jūnijā skatījos diplomdarbu izrādes, un vienu dienu man aiz muguras sēdēja Zita Erss un jautāja, ko viņi visi tagad darīs? Ja šiem 19 pieskaita vēl tos 18, kas šogad absolvējuši Z. Erss vadīto Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas specialitāti, tad patiešām jautājums ir vietā. Tomēr šo jautājumu droši vien uzdod jebkurā augstskolā pirms jebkuras specialitātes izlaiduma. Pirmie trīs LKA izlaidumu absolventi no bezdarba necieš – no teātriem un operas līdz mūzikas klipiem un Eirovīzijai, no savām izrādēm līdz starptautiskām sadarbībām, no bērnu pulciņiem līdz deju skolai Meksikā. Daļa paliek profesionālajā dejā Latvijā un ārzemēs, citi darbojas profesionālajā mākslā, kur deja ir palīgnozare (teātris, opera, mūzikas bizness), vēl citi strādā ar amatieriem. Profesionālajā dejā darba tirgus Latvijā neeksistē, jo vienīgā vieta profesionālam algotam dejotājam ir Latvijas Nacionālais balets, kur laikmetīgās dejas speciālistiem vietas nav. Iespējas projektos, ārpusštata darba vietās, šur tur izglītības sistēmā un starptautiskos projektos ir. Protams, ja vien esi trāpījis īstajā profesijā. Skatoties diplomdarbus, domāju, kas varētu sanākt no šiem jaunajiem 19 horeogrāfiem?

Diplomdarbu izrādes ļoti nosacīti var iedalīt trīs kategorijās atkarībā no tā, kā jaunie horeogrāfi saprot horeogrāfiju:

• Horeogrāfija kā ķermeņa pētīšana, kur galvenā uzmanība vērsta uz cilvēka ķermeni kā anatomisku, emocionālu, sociālu un politisku fenomenu. Šiem horeogrāfiem var paredzēt darbu gan laikmetīgās dejas laukā, gan liela ir iespēja, ka jaunie autori radīs papildinājumu savai profesijai, apgūstot kādu no ķermeņa terapijas metodēm, kas ļaus gan nopelnīt, gan padziļināti izprast sarežģīto struktūru, ko sauc par cilvēka ķermeni, gan arī dos praktisku labumu sabiedrībai. Feldenkraisa metode, Pilates, Aleksandra tehnika, rolfings, fasciju terapija, osteopātija – tās ir tikai dažas no metodēm, kuras studē un praktizē itin daudz dejotāju un horeogrāfu visur pasaulē. Darbs būs.
• Horeogrāfija kā telpas, laika un vides izpratne. Šie horeogrāfi var labi izpausties uz aktīvismu orientētajā mākslā, kas ceļ gaismā dažādas tiešās un netiešās varas struktūras, caur kurām tiekam manipulēti. Tikpat labi viņi var sevi atrast Deju svētku tradīcijas ietvaros, kur arī lielu lomu spēlē spēja rotaļāties ar telpu un musturiem. Darbs būs.
• Horeogrāfija kā dejas jeb daļa no teatralizēta vai vizuāla skatuves priekšnesuma vai izklaides numura, kurā galvenais ir stāsts. Lai arī manā izpratnē šis ir visneinteresantākais dejas mākslas veids, tomēr pieprasījums pēc speciālistiem šāda veida darbos ir vislielākais. Protams, tie, kas ir talantīgāki horeogrāfi, kopumā arī šajā sadaļā tiks labāk galā un cels gaumes standartu. Tomēr ir jautājums, vai viņus tas interesēs. Ja nē, tad te strādās tie, kas diplomdarbos varbūt nebija tie spožākie, bet prot labi sevi piedāvāt. Darbs būs.

Dalījums ir ļoti nosacīts. Ir horeogrāfi, kuriem sanāk un padodas visas trīs lietas, turklāt viņi tās lieliski atšķir citu no citas. Šoreiz vēl priecēja fakts, ka visiem jaunajiem māksliniekiem ir bijis, par ko veidot savus darbus, tēmas nešķiet pārāk aiz matiem pievilktas. Turklāt personīgos un reizēm pat terapeitiskos stāstus ir izdevies pacelt vispārinājuma līmenī.

Daži autori piesaka un rāda savu interesi, darbā ieliekot daudz dažādu elementu, citi nebaidās risināt ko vienu, darot to nosacīti tīri un vienkārši. Jebkurā gadījumā šķiet, ka neviens vairs nesaprot deju un horeogrāfiju tik šauri kā soļu sekvenci uz gludas virsmas, pagrieztu pret vērotāju, kurš atrodas aiz ceturtās sienas. Telpa tiek izmantota ļoti dažādi, variējot gan skatu leņķi, gan spēles laukuma līmeņus un izmērus. Gandrīz nemaz nav sūdzību par nepārdomātu mūzikas izmantojumu. Kustību materiāls ir precīzs, dzīvs un atbilstošs darba tēmai un dramaturģijai, neredz gatavas un pusgatavas treniņstundu kombinācijas. Izvēlēto tēmu loks ir plašs, un arī veids, kādā tās traktētas, variējas no nopietna un pat traģiska līdz jautram, absurdam, tīši nejaukam, agresīvam un pat provocējošam. Ir izrādes, kurās nodomāju – citur pasaulē šo dara jau labu laiku, tas ir vesels virziens, bet mūsu publika brīnās un kaut ko tādu pirmo reizi pieredz tieši studentu darbā. Tas ir diezgan daudzsološi.

Darbu uzbūvē atkārtojas tādi kompozīcijas principi kā tumsas izmantojums, uzmanība detaļām, atkārtojums, caurviju motīvi, tuvums skatītājam. Gandrīz nemaz nemana pļāpīgas, tukšas kustības, arī unisons kā diezgan drošs un tomēr lēts kāpinājuma garants netiek izspēlēts tik bieži. Vai nu jaunajiem horeogrāfiem jau ir gana laba amata prasme vai intuitīva sajūta, bet kopumā gandrīz visi izskatās motivēti un zinoši. Noteikti liela loma bijusi arī diplomdarbu vadītājiem – Olgai Žitluhinai, Ramonai Galkinai, Jānim Siliņam un Dainai Teters. Sapratu, ka lielāka vērība tikusi arī darba teorētiskajam pamatojumam, varbūt tāpēc vairākos darbos ir atsauces uz būtiskiem mūsdienu daiļliteratūras un domātāju darbiem.

Pirms četriem gadiem, kad akadēmiju absolvēja iepriekšējais kurss, mazliet dusmojos, ka viņiem, par spīti formas un tehnikas meistarībai un arī izdomai, tomēr īsti nav par ko dejot. Tagad redzēju tēmas, kas cilvēkiem rūp, man patika, ka formas pētījumi ir vairāk kā līdzeklis, nevis pašmērķis. Turklāt personīgās tēmas labi ieguva vispārinājumu, ļaujot vaļu asociācijām. Pārdomu noslēgumā mazs sveiciens katram absolventam caur pāris asociācijām, ko manī raisīja viņa darbs. Darbi apskatīti izrādīšanas secībā.

 Anete Tambaka “Unknown Artist – Track 9″.

Mazliet sektantiskas noslēgtības un aicināšanas slepenajā pasaulē, mazliet cietums, mazliet Alise aizspogulijā, mazliet pedagoģijas kritikas, kas mijas ar alkām pēc guru un attīstības grupā.

 Alise Putniņa “Route 9”

Mazliet no mūžīgajiem harmonijas meklējumiem, kas dod mieru, mazliet sacelšanas pret to stulbo mieru, mazliet no pasaules krāsainības personību dažādībā un brīnišķīgās cīņas un spriedzes, kurā tomēr noskaidrojas, kurš ir spēcīgākais.

 Anne Birthe Nord “Sway”

Mazliet par atkritumu dzīves turpinājumu mākslā, mazliet par satura slāņu klātbūtni pat, ja to negribam vai nespējam redzēt, mazliet par klasisku un mūsdienīgu skaistuma izpratni, par tiekšanos pēc tā, kā tev nav, un atvieglojumu, ko gūsti, kad zaudē to, kas reiz bija tik svarīgi. 

 Jānis Putniņs „Par viņu”

Mazliet no baletmeistara, kas mīl lielformātus un sievietes. Mazliet no indivīda vēlmes lemt pasauli un tikpat lielas vēlmes izkust pūlī, ko kāds vada, mazliet no tā, kā ikkatrs ir ikvisi.

 Ivars Broničs „Kods”

Mazliet no cilvēka uztveres un atmiņas pētījumiem, mazliet par perspektīvu atšķirību, mazliet no provokācijas, kur skaitītājs tiek baidīts ar “neko” un var iegūt ļoti daudz.

 Rūta Pūce “Simts vientulības”

Mazliet no Markesa un Eskivelas maģiskā reālisma, mazliet no šlāgerīgiem Latvijas vakariem, mazliet no nenovēršamības un likteņa ietekmēšanas.

 Maija Tjurapina “Viens – divi – daudz”

Mazliet no disko ēras un mazliet no vingrošanas laukumos, mazliet par naivo sekošanu un gudro garlaikošanos.

 Sandra Lapiņa “Ekskursija”

Mazliet no Gredzenu pavēlnieka un citiem phantasy darbiem, mazliet no absurda dramaturģijas, mazliet no liekulības dabas aizsardzībā un muzejiskuma principiem, mazliet par baudu, baudu ļauties, baudu pakļauties, baudu meklēt baudu.

 Agate Cukura “Andele”

Mazliet par lupatām, kuras iekāro, mazliet par lupatām, no kurām gribas tikt vaļā, mazliet par ārējiem kapitālisma spēkiem, kas visu regulē. 

 Karina Lapšina “Skaitām līdz 100′ – lai nomierinātos”

Mazliet par neveiksmīgiem komunikācijas mēģinājumiem un vientulību, mazliet par jēgas ilūziju, mazliet par balsi, kas iet garām. 

Rūdolfs Gediņš “Para-doxa jeb pasaka jauktā secībā”

Mazliet par manipulācijām ar skatītāju, mazliet par dalītas informācijas pieejamību, mazliet par liekulīgas intereses saskari ar patiesu atklāsmi, mazliet par pašrefleksiju. 

 Ģirts Bisenieks “48 Hours Before”

Mazliet par pašiedvesmas izmisīgo skanējumu, mazliet par sāpju slēpšanu un ielūkošanos tumšajos dvēseles nostūros, mazliet par sentimentu, kas varbūt var glābt. 

 Eva Kronberga “ANANDA”

Mazliet par cilvēka dabu, par piedalīšanos un atdalīšanos, mazliet par miesiskuma garšu un spēku, mazliet par kaunu, nožēlu un pestīšanu, mazliet par piespiedu reiboni, aizturētu elpu un paātrinātu sirdsdarbību.

 Anna Novikova “Take Me as a Present”

Mazliet par skeletiem skapī, mazliet par projicētajiem ideālo vīriešu un sieviešu tēliem, mazliet par to, kas to visu izdomā, mazliet par sāpēm un stratēģijām kā sāpēt jautrāk.

 Anastasija Lonšakova “Pazaudēto soļu vieta”

Mazliet par procesiem, koridoriem un labirintiem, mazliet par tautu draudzību un robežu absurdumu, mazliet no mobilitātes par spīti visam. 

 Rūta Ronja Pakalne “Dance Tranzit” (filma)

Mazliet no senlaiku vai provinces lauku romantikas, mazliet par tikšanos ar Skolotāju, mazliet no iziešanas ārā un patiesas tikšanās. 

 Taisija Frolova “Trīs grācijas”

Mazliet no varenās gaidīšanas un gatavošanās, mazliet no pašpietiekama miera un lēnuma, kurā viss ir un nekā nav, mazliet no atnākšanas brīnuma, komisma un „ko nu?”. 

 Mārtiņš Sprūds “Putnu cilvēks”

Mazliet no Romas asinīm un perversijas, mazliet no latviešu dzejas un deklamācijas naivuma, mazliet no abstraktā ekspresionisma un vēlmes pieskarties uz palikšanu.

 Agate Bankava “Rauts”

Mazliet no nereāla vēriena un atļaušanās, mazliet no baudas pievemt Balto zāli, mazliet no liekulīgas un piespiedu kopā būšanas, kas pārtop īstā priekā.

Foto: Publicitātes attēls Agates Bankavas diplomdarbam “Rauts”, autore Zīle Ziemele