“1932. gada 11. maija priekšvakarā debesu kancelejā valdīja priekšzīmīga kārtība, visi rakstveži čakli strādāja. Jau tuvojās vakars, un pienāca nakts, kā parasts uz Mildām, uz zemes kļuva vēsāks un balto nakšu dzidrajā gaisā arvien trakāk sāka smaržot ievas, un saldi ieskanējās lakstīgalas balsis. Kancelejā darbs tuvojās beigām, spārnotie ierēdņi pārbaudīja, kas labs vēl palicis, ko pasaulē nākošajiem bērniem šūpuļos ielikt, un konstatēja, ka vērtīgu mantu ir atliku likām, taču piedzimt sataisījies vairs tikai viens vienīgais puika. Bija pavasaris, un, ak, kā smaržoja ievas! Debesu rakstveži bija dāsni – kāds likteņa rullī ierakstīja veiksmi, citam pāri bija palicis smukums, kas meitenēm bija taupīts, bet kurš gan teicis, ka arī vīriešu cilvēkam glīts vaigs nederētu? Vēl viens tūlīt pat tam visam pievienoja talantu, darba spējas, pārējie – labu devu godkārības, prasmi būt diplomātam, neatlaidību, atjautību, asprātību, muzikalitāti – vai Dieviņ, cik apdāvināts tas puika viņiem sanāca! No prieka klerki laidās dejā, un viņiem piebalsoja eņģeļu koris, un skanēja debesu arfas! Vēl tikai jāieraksta profesija, un darīts… Bet kāda? Tik krāšņi apveltītam dzimstošajam jābūt princim! Un kāpēc ne? Bet uz zemes prinči vairs nav modē, nav vajadzīgi! Tagad tie, pasaku grāmatās ieslodzīti, plauktos pārklājas ar aizmirstības putekļiem. Ko nu darīt? Te talkā nāca rakstveža māceklis – re, kur baltais nams Rīgas viducī, tur tie prinči vēl ļoti pieprasīti, viņi tajā namā gan dzied, gan galvenokārt skaisti dejo, un visas princeses viņus mīl. Tā arī nolēma, lai mūsu princis ir baletdejotājs. Ierēdņi uzvilka puikiņam laimes krekliņu, līdzi norīkoja vislabāko sargeņģeli un palaida lejup pa mēnesstaru… Tā pasaulē nāca dejotājs, bet arī kinovaronis – Nauris, Jurģis un vēl viens Vella kalps Andris – īstajā vārdā Haralds Ritenbergs!” (Ija Bite, “Haris”, izdevniecība “Ulma”, 2007.)

Atskatoties uz paveikto, var droši teikt – dievi bijuši dāsni, un sargeņģelis sargājis! Šodien Haralds Ritenbergs vairs nav tas princis Dezirē, Alberts, Zigfrīds un Romeo, kas liek ietrīcēties meiteņu sirdīm, un viņa partneres ir kļuvušas par cienījamām dāmām. Ir iegūta skatītāju un valdības atzinība – Helēnas Tangijevas-Birznieces balva (2015), “Latvijas Gāzes” balva “Leģendārs mūžs mākslā” (2012), “Spēlmaņu nakts” balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā un jauno baletdejotāju audzināšanā (2008), “Aldara” balva par mūža ieguldījumu baleta mākslā (2003), Trīs Zvaigžņu ordenis (1999) u. c. Kopš 1978. gada viņš ir Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) mākslinieciskais vadītājs, direktors un uzmanīgs, iejūtīgs un zinošs pedagogs. Viņa vadībā RHV pazīst Rietumeiropā un Amerikā, tā saglabājusi vislabākās attiecības ar pasaules baletskolu metropolēm – Sanktpēterburgas baleta akadēmiju un Maskavas baleta akadēmiju. Viņa vadītā skola iestudējusi tādas izrādes kā “Silfīda”, “Alise”, “Šopeniāna”, bet “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” joprojām ir Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā.

Pirms desmit gadiem savā 75 gadu jubilejā Haralds Ritenbergs teica: “Par savu baletdejotāja likteni nevaru sūdzēties. Neko nenožēloju, ar visu esmu apmierināts. Jā, es esmu laimīgs. Man dzīvē viss nācis viegli, varbūt esmu laimes krekliņā dzimis? (..) Man viss ir, man nekā netrūkst! Galvenais, ka mani atceras, ka šodien varēšu būt kopā ar saviem draugiem – ka viņi atradīs brīvu brīdi un atnāks…”

Lai netrūkt draugu sveicienu arī šoreiz – 85. dzimšanas dienā! Lai dievi dāvā labu veselību, izturību un mīlestību!

Gunta Bāliņa

Titulfoto: Kristaps Kalns, “Dienas mediji”