Kristīne Vītola
In the spring of 2019, the first Latvian Dance Awards will be presented for achievements in 2017 and 2018. We asked the members of the jury to share their insights on the valuation process and their personal journey into the world of dance. Here – the answers of Guntis Spridzans.
Please find the text in English below.

Gaidot pirmo Dejas balvu, kas tiks pasniegta 2019. gada pavasarī par sasniegumiem 2017. un 2018. gadā, mēs lūdzām žūrijas locekļiem pastāstīt par izaicinājumiem vērtēšanas procesā un savu personīgo ceļu uz deju. Šeit – mūsdienu dejas eksperta Gunta Spridzāna atbildes.

GUNTIS SPRIDZĀNS
horeogrāfs, dejotājs, pasniedzējs

Acu krāsa: pelēkzaļa
Kustību elements: allez vai ‘op
Šī brīža mūzika: skaņa “dzzzzzz∞” un, ja interesantāk, tad – “klik, phuh, pff, pah”…

Dejas balva. Balvas cilvēka dzīvē, strādājot jebkurā nozarē, ir nepieciešamas, kaut vai kā motivators. Tīri tehniski. Mums patīk balvas un patīk, ja mūs apbalvo. Ir labi, ka ir kopā sanākuši dejas jomas profesionāļi ar lielu pieredzi, kas mēģinās apzināt, novērtēt visu Latvijas dejas izrāžu situāciju. Es domāju, ka tā ir ļoti laba motivācija, ja tu esi startējis ar Latvijā labāko dejas izrādi un tevi ir novērtējuši. Tā kā žūrija ir iespaidīga, tad tās vērtējumam ir vērts ticēt.

Vērtēšana. Manuprāt, vērtēt ir grūti un viegli vienlaicīgi. Labu darbu ir viegli vērtēt, jo tas tevi paņem, tas tevi burtiski ievelk savā ilūzijā. Un tas arī ir tas galvenais – radīt ilūziju, ievilkt skatītāju iekšā sevī. Tad viņš neskatās uz tehniku, neredz, kā viss notiek, viņš iegrimst sižetā. Tad tiek radīts tāds kā trešais līmenis – ne tik vienkārši kā “Ivars mīl Aiju”, jo to nav grūti saprast un tur viss ir skaidrs, bet, ja es jūtu tādu kā trešo līmeni un horeogrāfs ir spējis radīt to kontekstā ar visiem notikumiem… Es nezinu, vai tas saprotami, bet trešais līmenis ir jārada. Šī ir tā vieglā daļa, ja darbs ir izdarīts meistarīgi. Grūtāk ir ar vidējiem darbiem, kur kaut kā trūkst – kaut kam trūkst tehnikas, kaut kam trūkst sākuma, vidus, nobeiguma…Ne tik mehāniski, bet tu jūti, ka darbs kaut kur pieklibo. Un tad sākas vērtēšana, sākas tehnika – kur, kas, kāpēc? Kādi risinājumi tika lietoti? Tad sākas cīņa par punktiem un domas par to, kurš kam ko ir parādā.

Deja un profesija. Viss sākās ar meitenēm. Skolas gados gribējās dejot ar viņām, būt tuvāk, un eksperimenti mājās beidzās jau ar kaut kādu darbību studijā. Pirmā bija hiphopa studija Aizkrauklē deviņdesmitajos gados. Otrais moments bija, kad atbraucu uz Rīgu. Tas bija tāds vizuāls iespaids, moments: es iegāju Edmunda Veizāna studijā, pavēru zāles durvis un ieraudzīju, kā čaļi vienkārši levitē. Virs zemes – phu pha – lidojuma mirklis. Tad sapratu, ka esmu pareizajā vietā. Trešais moments bija, kad jau strādāju pie Edmunda, paralēli mācījos galdniecības koledžā, un tad man bija tāds divu nedēļu periods, kad staigāju apkārt un domāju, ko dzīvē darīšu – vai turpināšu ar galdniecību, vai arī viss – es dejošu. Apvienot es to vairs nevarēju. Sanāca, ka dejošu.

Kļūstot vecākam, deja transformējās, tagad deja man ir profesija. Jocīga, bet profesija. Šobrīd es vairāk esmu horeogrāfs, un tā ir tāda sajūtu algebra, jo te ir daudz kas saistīts tieši ar matemātiku. Ja tu tādu ilgāku laiku – stundu, piemēram, – rēķini zīmējumos un tad pēc tās stundas skaties un atskaties uz sākotnējo ideju un procesu – tas gāja tur, tas gāja te, tas šeit, tas tur –, var likties, ka tās lirikas nav baigi daudz… Protams, galvenais ir tā sajūta, tā iedvesma, ko tu notver un kuru tev jāspēj nonest līdz skatītājam, un tu domā, kā to izdarīt.

GUNTIS SPRIDZANS
choreographer, dancer, dance teacher

Eye colour: greyish green
Movement: allez or ‘op
Music for the moment: the sound dzzzzzz∞ and if more interesting then – klick, phuh, pff, phah…

Dance award. The awards are preferable for humans working in any area even if only as the motivators. As a technical thing. We like awards and we are pleased to receive them. It is good that now the dance professionals with mayor experience have got together and will try to sum, to identify, to value the dance performance situation and environment in Latvia. I think that it’s a very good motivation if you are appreciated and your performance is selected as the best in Latvia. And since the jury is impressive – it is worth that to believe in it.

Valuation. In my opinion, it is difficult and easy to assess at the same time. It is easy to value a good peace, because it takes you, it literally draws you into its illusion. And this is also the main thing – to create an illusion, pulling the viewer inside. Then he does not see the technique, he does not see how things are going: he’s immersed in the story. Then the so called third level is created – it is not as easy as “John loves Joan” because it’s not hard to understand and it’s clear on surface, but if I feel something like the third level underneath it all and the choreographer was able to create it in the context of all the events … I do not know if this is understandable, but the third level should be created. But this is the easy part if the work is done masterfully. It’s harder to deal with the medium, where something is missing, something lacking in technique, something lacking in the beginning, the middle, the end… Not so mechanically – it’s when you have the feeling that the peace is losing something somewhere. And then the evaluation starts, the technique starts – where, what, why? What solutions have been used or not? Then the struggle for the points starts and the thoughts about who owes what and to whom.

Dance and profession. Everything started with the girls. At the school time I just wanted to dance with them, to be closer, and experiments at home ended with some kind of activity in the studio. The first one was in Aizkraukle, the 1990s, the hip-hop studio. The second moment was when I came to Riga. It was such a visual impression, the moment: I went to the Edmunds Veizans studio, opened the door to the dance hall and saw the moment of guys simply levitating in the air. Above the earth – phuh phah – the moment of flight. Then I realized I was in the right place. The third moment was when I was already working at Edmunds studio, and at the same time I was studying at the carpentry college – and then I had such a two-week period when I was literally walking around and wondering about what I should do in my life – whether I would continue with the carpentry, or enough of it – I will dance. I could not combine both anymore. I decided to dance. As I became older, the dancing transformed, now it’s my profession. Unusual, but a profession.

At the moment, I am working more as the choreographer and for me it is like the algebra of the senses: there is a lot to do with mathematics. If you take a longer time – an hour, for example – to calculate the movements by drawing them and then after that, you stop and look back at the original idea and the process – he went there, she went there, he was here – at this point it may seem that there’s not much poetry in that all… Of course, the key is the feeling, the inspiration that you capture, and which you must be able to bring to the viewer, and you think all the time how to do it.